Sējas zoss (Anser fabalis)

Sējas zoss (Anser fabalis).
Taiga no Skandināvijas līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem, arī Sibīrijas mežu tundra. Ziemo ziemeļrietumu un centrālajā Eiropā, kā arī Āzijas austrumos. Aukstās ziemās arī tālāk uz dienvidiem. Piecas pasugas:A.f.fabalis – taiga no Skandināvijas uz austrumiem līdz Urālu kalniem; A.f.rossicus – tundra Krievijas ziemeļos un ziemeļrietumu Sibīrija; A.f.johanseni – taiga un mežu tundra no Urālu kalniem līdz Baikāla ezeram; A.f.middendorffii – Austrumsibīrijas taiga uz austrumiem no Baikāla ezera; A.f.serrirostris – Sibīrijas ziemeļaustrumu tundra no Ļenas upes līdz Anadiras apkārtnei (Carboneras, Kirwan 2014).

Parasta caurceļotāja pavasarī un rudenī. Latvijā sastopamas divas pasugas - taigas sējas zoss A.f.fabalis un tundras sējas zoss A.f.rossicus. Skaitliski masveidīgākā ir tundras sējas zoss. Nominālā pasuga sastopama ievērojami mazākā skaitā. Atsevišķi īpatņi vai nelieli bariņi novēroti ziemas mēnešos jau kopš XX gs. beigām. Iespējams, ka dažos gadījumos tie arī sekmīgi pārziemoja (neņemot vērā vientuļu putnu novērojumus pilsētās visā ziemas garumā). Lielāka skaita pārziemošana "dabiskos apstākļos" uz laukiem pirmo reizi pierādīta 2017/18 gg. ziemā, kad ap 2000 putnu liels bars ziemoja Nīcas apkaimē.

Pasugu atšķiršana
Nosaukums "sējas zoss" ir ievērojami vispārināts, jo plašajā izplatības areālā no Skandināvijas līdz pat Kamčatkai šīs sugas īpatņi atšķiras morfoloģiski un apdzīvo atšķirīgus ligzdošanas biotopus. Tiek izdalītas divas grupas - taigā un tundrā ligzdojošās "sējas zosis". Sīkāk šīs grupas sadalās 5 pasugās, no kurām Latvijā sastopamas divas - fabalis un rossicus. Abas caurceļo uz/no ziemošanas vietām rietumu un centrālajā Eiropā. Pasuga fabalis ligzdo Eiropas taigas zonā no Skandināvijas līdz Urāliem, bet pasuga rossicus - tundras zonā sākot no Kaņina pussalas un uz austrumiem līdz Taimirai (Madge, Burn 1988). Ligzdošanas areāli abām pasugām pārklājas, tāpēc daļa "sējas zosu" uzrāda abu pasugu pazīmes, Tādas, iespējams, ir līdz 10% no mūsu virzienā ceļojošajām "sējas zosīm".  Lielais vairums tomēr ir raksturīgas un atšķiramas (Oates 1997, Mullarney et al. 1999). Holandē tās tiek izdalītas par patstāvīgām sugām (Sangster, Oreel 1996). Tomēr Eiropā kopumā holandiešu ierosinātā sadalīšana pagaidām netiek akceptēta (AERC TAC 2003).

Taigas sējas zoss Anser fabalis fabalis. Liela zoss, izmēros gandrīz kā meža zoss A.anser, bet tievāku kaklu un šaurāku knābi. Knābis samērā slaids - ķīļveidīgs, pie pamatnes ne pārāk augsts. Laba atšķiršanas pazīme ir knābja krāsojums - oranžās krāsas zona uz knābja parasti platāka par tumšo zonu (ne reti gandrīz viss knābis oranžs). Tomēr jāuzmanās no netipiskiem īpatņiem, kuriem oranžā zona uz knābja šaurāka nekā parasti (gluži kā tundras sējas zosij). Lidojumā uzmanība jāpievērš siluetam (novērtējot relatīvo kakla garumu) un, ja iespējams, knābja formai.

Tundras sējas zoss Anser fabalis rossicus. Nedaudz mazāka par taigas sējas zosi, ar īsāku, tumšāku kaklu un strupāku knābi. Knābis pie pamatnes samērā augsts, nav tik slaids kā taigas sējas zosij - vairāk trīsstūrveidīgs. Tipiskiem īpatņiem oranžās krāsas zona uz knābja ir šaura un norobežota tā galā. Knābis lielākajā daļā ir tumšs. Tomēr sastopami arī īpatņi, kuriem oranžās un tumšās krāsas zonas uz knābja ir vienādā apjomā, tāpēc jānovērtē arī knābja forma, kakla garums un siluets - tundras sējas zoss ir samērā "strupa" zoss, un šo iespaidu rada īsākais kakls. Lidojumā varētu noteikt pēc silueta (novērtējot relatīvo kakla garumu) un, ja lido pietiekami tuvu, arī pēc knābja formas un krāsas.
www.putni.lv

http://www.putni.lv/ansfab.htm