Sāmsalas dižpīle (Tadorna tadorna)

Sāmsalas dižpīle (Tadorna tadorna)

Sāmsalas dižpīle (Latīņu v. – Tadorna tadorna; Angļu val. – Shelduck; Vācu val. – Brandgans; Krievu val. – Пеганка) ir no dižpīļu ģints (Tadorna), kas ir viena no pīļu dzimtas (Anatidae) ģintīm, kas pieder dižpīļu apakšdzimtai (Tadorninae).

Izskats: Prāva pīle ar ļoti kontrastainu (galvenokārt balts – melns – brūngansarkans) apspalvojums. Tēviņiem pie knābja pamata sarkans paugurs. Jaunie putni mazāk kontrastaini – mugurpuse pelēcīga, vēderpuse balta.

Balss: Riesta laikā tēviņiem svilpjoši saucieni, mātītēm – „ga ga ga ga”.

Sastop: Galvenokārt jūras krasta joslā un piekrastē.

Ligzdo: Uz zemes zem ēkām, būvmateriālu krāvumiem. Aprīlī – maijā. 7 – 12 baltas olas. Mazuļi pūku tērpā balti ar tumšiem raibumiem.

Ceļo: Atlido aprīlī, aizlido oktobrī (uz Rietumeiropu). Daļa pārziemo tepat.

Avots: J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”.

Sāmsalas dižpīle jeb Sāmsalas pīle (Tadorna tadorna) ir Latvijā ligzdojoša pīļu dzimtas (Anatidae) suga. Tai ir samērā plašs izplatības areāls pāri visai Eirāzijai, ligzdojot galvenokārt merēnajā joslā, bet ziemojot subtropu reģionā. Sāmslas dižpīle sastopama arī Ziemeļāfrikas Magriba reģionā. Lai arī lielākā daļa ir gājputni, daļa populācijas (Rietumeiropas, Austrumeiropas dienvidi un Kaukāzs) ir nometnieki. Sugas zinatniskais nosaukums cēlies no grieķu valodas un latviski nozīmē raibā ūdensvista.

Izplatība
Sāmsalas dižpīle sastopama Eiropas ziemeļrietumu piekrastē, arī izklaidus gar Vidusjūras piekrasti, tālāk uz austrumiem cauri Centrālāzijai līdz Ķīnas ziemeļaustrumiem un dienvidos līdz Irānai un Afganistānai. Lielākā daļa ziemeļu un iekšzemes populācijas ziemo zemākos platuma grādos. Baltijas, Skandināvijas, Centrāleiropas, Ziemeļjūras un Atlantijas okeāna piekrastes Sāmsalas dižpīles pirms ziemošanas veic pārlidojumu uz spalvmešanas vietām Helgolandes apkārtnē Vatu jūrā, no kurienes vai nu dodas uz ziemošanas vietām, vai (nometnieku populācijas no Lielbritānijas un Atlantijas okeāna piekrastes) atgriežas ligzdošanas areālā. Reizēm Sāmsalas dižpīle ieklejo Ziemeļamerikā (ASV un Kanādā).

Latvijā
Sāmsalas dižpīle Latvijā sākusi ieceļot 19. gadsimta sākumā, bet pirmā ligzdošana pierādīta tikai 1973. gadā. Laikā, kad Latvijā sāka ligzdot Sāmsalas dižpīle, Lielbritānija, Dānija, Nīderlande un Vācija piedzīvoja dižpīļu skaita pieaugumu. Turpmāko 20-30 gadu laikā ligzdotāju skaits pieaudzis līdz 50 - 60 pāriem. Kā ligzdotāja tā sastopama vienīgi gar Rīgas jūras līča krastiem. Līdz šim Latvijas dižpīļu populācijai pietika ar tradicionālajām dzīves vietām piekrastē. Tālākās no jūras krasta zināmās ligzdošana vietas ir Slokas attīrīšanas iekārtu dīķi (3 km no jūras), kuros Sāmsalas dižpīle ligzdoja 2006.-2007. gados, un Kaņiera ezerā (vismaz 1 km no jūras), kur ligzdojoša pīle tika novērota 2009. gadā. Zināms arī viens nesekmīgs ligzdošanas mēģinājums Engures ezerā 2004. gadā (4-5 km no jūras), kad ezera rietumu krastā tika atrasta pamesta ligzda ar olām. Atsevišķi īpatņi reti arī pārziemo.
Sāmsalas dižpīle ir īpaši aizsargājama putnu suga un ir iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā.

Izskats un īpašības
Sāmsalas dižpīle ir liela auguma pīle, kas sasniedz gandrīz zoss augumu. Mātītes ir nedaudz mazākas kā tēviņi. Sāmsalas dižpīles ķermeņa garums ir 55 - 65 cm, spārnu izplētums 100 - 120 cm, svars 800 - 1200 g, tēviņam maksimāli sasniedzot 1,2 kg, mātītei 1 kg.
Sāmsalas dižpīles apspalvojums ir košs, balt-melni-ruds. Tās galva un kakls ir melns ar zaļganu spīdumu. Ķermenis pamatā ir balts ar sarkanbrūnu, platu gredzenveida joslu ap krūtīm un pleciem, kā arī rudas ir spārnu iekšējās lidspalvas un zemaste. Garenvirzienā pāri baltajam vēderam Sāmsalas pīlei ir melna josla, savienojot rudo gredzenu ap krūtīm un zemasti, arī uz pleciem paralēli mugurai ir melnas joslas. Spārnu ārējā mala ir melna, bet lidspalvas, blakus rudajām iekšējām lidspalvām, ir ar metāliski zaļu spīdumu. Knābis ir koši sarkans. Abi dzimumi izskatās gandrīz vienādi, tikai mātītes ir nedaudz mazākas un uz sejas tām ir nelielas baltas pazīmes, kā arī tēviņiem riesta laikā knābis kļūst īpaši košs un priekšā pierei izveidojas reljefs sabiezinājums. Kājas abiem dzimumiem ir gaiši sārtas. Jaunajiem putniem ir pelēkbrūnas muguras, tumšas un baltas pazīmes uz galvas, un viscauri balts vēders. To knābis un kājas ir pelēks.

Uzvedība un barība
Sāmsalas dižpīle galvenokārt barojas ar dažādiem gliemjiem un citiem ūdens bezmugurkaulniekiem, kā arī ar augiem. Tie var būt arī vēžveidīgie un kukaiņu kāpuri. Tā ārkārtīgi reti nirst, priekšroku dodot seklākiem ūdeņiem. Vislabāk Sāmsalas dižpīlei patīk mitras dubļainas piekrastes vai sēkļi ar plānu ūdens kārtiņu, kur var staigāt un ar knābi izčamdīt dubļus.
Sāmsalas dižpīles ir ļoti sabiedriskas un veido lielus barus, kuros var būt līdz 50 pīlēm. Tās veido monogāmus pārus un, kad pāris izveidots, tas paliek kopā uz mūžu.

Ligzdošana
Ja ligzdošana bijusi sekmīga, pāris atgriežas tajā pašā vietā. Arī lielākā daļa jauno putnu, īpaši mātītes, atgriežas ligzdot dzimtajā vietā. Toties citi īpatņi apgūst jaunas teritorijas. Ligzda parasti atrodas zemes padziļinājumā, paslēpta zem pārkares vai alā. Sāmsalas pīlei patīk ligzdu iekārtot zem pārkares, tādēļ tā var būt arī zem ēku konstrukcijām vai retos gadījumos pat koku dobumos. Dējumā ir 8 - 15 olas. Perē tikai mātīte apmēram 29 - 31 dienu. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki un, kad mazuļi izšķīlušies, tie drīz vien pamet ligzdu un seko vecākiem. Lidot jaunie putni sāk 6 - 8 nedēļu vecumā.
lv.wikipedia.org

Dižpīles ir salīdzinoši lielāka auguma kā citas pīles. To ķermeņa garums ir apmēram 50 - 60 cm. Lielākajai daļai sugu dzimumu apspalvojums ir atšķirīgs, bet visām ir raksturīgs spārna spogulis, kuru var novērot lidojumā. Apspalvojums parasti ir krāšņs un krāsains. Jau ģints zinātniskais nosaukums norāda uz pīļu košo apspalvojumu. Vārds Tadorna ir cēlies no ķeltu vārda, kas latviski nozīmē "raibā ūdens vista". Tās uzturas gan uz sauszemes, gan ūdenī, pārtiek galvenokârt no dažādiem gliemjiem un citiem ūdens bezmugurkaulniekiem – vēžveidīgajiem un kukaiņu kāpuriem. Dižpīle ārkārtīgi reti un nelabprāt nirst, priekšroku dodot seklākiem ūdeņiem. Vislabāk, ja pieejami mitri vai seklā ūdenī esoši dubļi, kur var staigāt un šļurkstināties, barību meklējot.