Sveķi

Dziedniecisks spēks piemīt priežu, egļu, baltegļu (dižegļu), lapegļu sveķiem.

Par īpaši vērtīgiem tiek uzskatīti Sibīrijas lapegles sveķi.

Tautas ieražas saka, ka priežu sveķus jākožļā lai nostiprinātu zobus, smaganas, mutes dezinfekcijai. Senajā Ēģiptē sveķi ietilpa balzamēšanas sastāvos un ir konstatēts, ka šie sastāvi pat pēc 3000 gadiem nav zaudējuši savas baktericīdās īpašības.

Cietus sveķus padara mīkstus samaisot ar karstu augu eļļu.

www.latvijaspirts.lv

Sveķi ir polimēri, kas cietējot iegūst telpisku struktūru un pārvēršas cietā vielā. Tiem piemīt liela viskozitāte, tādēļ tie pirms pilnīgas sacietēšanas ļoti lēni plūst. Ļoti bieži sveķi tiek saistīti ar lipīgu augu vielmaiņas galaproduktu, kas izdalās no tā stumbra kā bezkrāsains, dzeltens vai brūns šķidrums. Izdaloties no stumbra un nonākot gaisā, tie sacietē. Daudzi augi izmanto sveķus, lai "dziedētu" ievainojumus. Tie aizpilda bojātās augu vietas ar sveķiem, tādā veidā pasargājot stumbru no kukaiņiem un patogēniem.
lv.wikipedia.org

Sveķi ir augu vielmaiņas galaprodukts — bezkrāsains, dzeltens vai brūns, viskozs, gaisā sacietējošs šķidrums (dažkārt ar raksturīgu smaržu, garšu).
     Sveķu aile — garš, ar sveķiem pildīts kanāls augu organismā.
     Sveķu ligzda — lēcveidīgs iedobums starp divām skujkoku gadskārtām, kas pildīts ar sveķiem; ļoti bieži egles koksnē.
tezaurs.lv