Sudrabgārnis
Lielais baltais gārnis, sudrabgārnis - Egretta alba L.
Lielais baltais gārnis, sudrabgārnis - angliski: great white egret; vāciski: Silberreiher; zviedru: ägretthäger; igauņu: hõbehaigur; lietuviešu: didysis baltasis garnys; krievu: большая белая цапля
Līdz XX gs. 90-tajiem gadiem Latvijā rets ieceļotājs ar mazāk kā 20 novērojumiem (Russow 1880; Grosse, Transehe 1929; Виксне 1967; Тауриньш 1983; Baumanis, Mednis 1985; Celmiņš et al. 1993). Šajā novērojumu skaitā arī viens iespējams ligzdošanas gadījums Engures ezerā 1977. gadā (Lipsbergs, Kazubiernis 1980). Turpmākajos gados - līdz XX gs. beigām un XXI gs. sākumā - novērots aizvien biežāk un lielākā skaitā. 1997. un 1999. gadā atzīmēti divi ligzdošanas gadījumi Engures ezerā hibrīdpāri ar zivju gārni Ardea cinerea (Baumanis, Kalniņš 1997; Lipsbergs, Roze 2001). Turpat pirmais "tīra" pāra ligzdošanas gadījums pierādīts 2000. gadā (Lipsbergs u.c. 2001). Savukārt 2001. gadā Engures ezerā ligzdoja 2 pāri, 2002. gadā - 3 pāri (visus izpostīja ūpis Bubo bubo; Lipsbergs, Opermanis 2004), 2003. gadā - 2 pāri (J.Lipsbergs). Ligzdošanas vieta nav pārbaudīta 2004. gadā, bet ticams, ka ligzdoja arī togad, jo vietas tuvumā gārņi novēroti regulāri. Tā paša gada vasaras otrajā pusē - rudenī Latvijā novērota nepieredzēti masveidīga neligzdotāju ieceļošana (Celmiņš 2004). Šī parādība līdzīgā apmērā novērota arī turpmākajos gados, taču līdz ar ligzdotāju skaita pieaugumu grūti spriest, kādu daļu sastāda ieceļojušie īpatņi un cik vietējie ligzdotāji. Nav precīzu ziņu par ligzdošanu 2005.-2006. gados, bet 2007. gadā Engures ezerā ligzdoja vismaz 10 pāri (J.Lipsbergs). Otra ligzdošanas vieta Latvijā atklāta 2005. gada maijā zivju gārņu un jūras kraukļu kolonijā Lubāna rietumu malā Akmeņsalā (novērota ligzdas būvēšana, J.Ķuze). Tā paša gada jūnija beigās šajā kolonijā novēroti 9 īpatņi (R.Matrozis), bet 2007. gada 10. jūnijā virs kolonijas vienlaicīgi redzēti 18 īpatņi un atrastas 7 ligzdas (A.Kalvāns, J.Granāts). Trešā ligzdošanas vieta atklāta 2008. gada jūnijā Kaņierī - vismaz 10 ligzdas līdzās zivju gārņu kolonijai (R.Matrozis, O.Miziņenko). Populācijas vērtējums 2012. gadā: 80-100 pāri. Šo skaitu sastāda: Engures ezers - vismaz 20 pāri (ornitologu bāzes ziņas); Kaņieris - 20-30 pāri (A.Stīpniece); Lubāns - vismaz 35 pāri; Rušons - 1 pāris (abas pēdējās vietas K.Millers). Gadu vēlāk, 2013. gada jūnijā Kaņierī saskaitītas ap 70 ligzdas (R.Matrozis u.c.). Pēc jaunākajām ziņām 2015. gadā Rušonā, jauktā kolonijā kopā ar zivju gārņiem un jūras kraukļiem Phalacrocorax carbo, ligzdoja vismaz 10 pāri (G.Grandāns). Jaunas ligzdošanas vietas tagad zināmas Jumurdas ezera apkārtnē, kā arī Istras un Pildas ezeros (pēdējos divos iespējams ligzdoja jau agrāk) (A.Kalvāns). Populācija acīmredzami turpina pieaugt un 2015. gadā vērtējama 140-200 pāru robežās. Ziemošana pārliecinoši pierādīta sākot ar 2008. gada janvāri. Domājams, ka tagad daži īpatņi pārziemo regulāri, atskaitot varbūt bargās ziemas.
Garums: 85-102 cm, spārnu izpletums: 140-170 cm (Snow, Perrins 1998).
ornitofaunistika.com
Lielais baltais gārnis jeb sudrabgārnis, dažkārt vienkārši baltais gārnis (Ardea alba) ir liela auguma gārņu dzimtas (Ardeidae) putns, kas pieder gārņu ģintij (Ardea). Sudrabgārnim ir 3 pasugas, kas ligzdo plašā areālā gandrīz visā pasaulē. Kopš 2000. gada lielais baltais gārnis ir pastāvīgs ligzdotājs arī Latvijā, lai gan pirms tam bija tikai reti ieceļojoša suga. Sudrabgārnis tiek salīdzināts ar eņģeli. Tas ir mirdzoši balts tāpat kā gulbis. Tikai, paceļoties gaisā, gulbja spārni skaļi švīkst, bet sudrabgārnis paceļas gaisā bez trokšņa, "gluži kā nemateriāla būtne".
Izplatība
Sudrabgārņa izplatības areāls ir ļoti plašs, tas aptver Eiropu, Āzijas rietumdaļu un mēreno klimata joslu līdz austrumiem, Āfriku uz dienvidiem no Sahāras tuksneša, Ziemeļameriku un Dienvidameriku. Eiropas populācija ziemo Vidusjūras reģiona austrumu daļā, kā arī Kamargā Francijā. Ziemeļamerikā 19. gadsimta beigās, lai iegūtu skaistās, dekoratīvās muguras spalvas, sudrabgārnis tika agresīvi medīts, un tā populācija strauji samazinājās. Ievērojot stingrus aizsardzības pasākumus, mūsdienās tā ir atjaunojusies.
Latvijā
Latvijā līdz 1990. gadiem lielais baltais gārnis bija rets ieceļotājs, kopumā mazāk kā 20 novērojumi, no kuriem viens 1977. gadā Engures ezerā, iespējams, bija lizgdošanas gadījums. Turpmākajos gados tas tika novērots arvien biežāk, ligzdošanas gadījumus ieskaitot. Kopš 2000. gada, kad pirmo reizi pierādīta ligzdošana tīram sudrabgārņu pārim (ne pārī ar zivju gārni, kā līdz tam) ligzdojošo pāru skaits sāka pieaugt. 2007. gadā Engures ezerā ligzdoja vismaz 10 pāri. Otra ligzdošanas vieta tika atklāta Lubānas ezerā 2005. gadā. 2007. gadā Lubānas ezerā tika atrastas 7 ligzdas. 2008. gada tika atklāta trešā ligzdošanas vieta Kaņiera ezerā ar 10 ligzdām kaimiņos zivju gārņu kolonijai. Novērojumi ziemas mēnešos ļauj apgalvot, ka daži īpatņi Latvijā arī pārziemo. Vasaras beigās un rudeņos lielie baltie gārņi mēdz pulcēties lielos baros, pēdējos gados regulāri tiek novēroti bari ar vairāk kā simts putniem, bet lielākais bars novērots 2008. gadā, kad zivju dīķos pie Lubāna bija koncentrējušies ap 350 sudrabgārņi.
Izskats un īpašības
Sudrabgārnis ir liela auguma putns. ķermeņa augstums var sasniegt 1 metru, spārnu izplētums 165 - 215 cm, svars 950 g. Tas ir tikai nedaudz mazāks par lielo zilo gārni un zivju gārni. Tā apspalvojums viscauri ir balts, knābis gaiši dzeltens un kājas melnas. Pēc knābja un kājām to var vieglu atšķir no pārējiem baltajiem gārņiem. Tomēr riesta laikā knābis kļūst tumšāks, īpaši knābja gals, āda ap acīm no dzeltenas kļūst zaļgana, bet kājas gaišākas, kā arī uz muguras izaug garas, gaisīgas krāšņumspalvas. Pēc olu izdēšanas acu āda atkal kļūst dzeltena, bet pārējās pazīmes saglabājas visu ligzdošanas laiku. Abi dzimumi izskatās vienādi. Jaunie putni izskatās kā pieaugušie putni ārpus riesta laika.
Sudrabgārnim ir lēns un mierīgs lidojums, un lidojumā kā visiem pelikānveidīgajiem tā kakls ir ierauts un saliekts "S" formā, bet kājas izstieptas taisnas uz aizmuguri.
Uzvedība un barība
Sudrabgārņi barojas pa vienam vai grupās. Tie ir plēsīgi un pamatā pārtiek no dzīvnieku izcelsmes barības, barojas seklos ūdeņos un uz sauszemes. Sudrabgārņu galvenā barība ir zivis, vardes, vēžveidīgie, moluski un nelieli zīdītāji (pārsvarā grauzēji), bet tas medī arī nelielus putniņus, rāpuļus vai kukaiņus, kas dzīvo gan ūdenī, gan uz sauszemes. Medījums tiek norīts vesels. Medībām tiek izmantoti vairāki paņēmieni. Visbiežāk sudrabgārnis nekustīgi stāv, gaida un vēro zemi vai ūdeni pie savām kājām līdz medījums pienāk tik tuvu, lai to straujā kustībā varētu satvert ar aso, garo knābi, kuru sudrabgārnis lieto kā šķēpu. Bet reizēm sudrabgārnis lēnām pārstaigā medību teritoriju, kustības ir ļoti mierīgas un lēnas, vai tieši pretēji tas pēkšņi savicina spārnus vai ar pēdu apmaisa ūdeni ar mērķi, izbiedēt no slēptuvēm medījumu. Pirms cirst ar knābi tas upuri apskata, grozot galvu no vienas puses uz otru, novērtējot attālumu līdz tam.[8] Ligzdošanas laikā sudrabgārņi cenšas medīt ligzdošanas kolonijas tuvumā, bet, ja nepieciešams, medību vietas attālums no ligzdas tiek palielināts līdz pat 6 - 20 km.
Ligzdošana
Tas ligzdo kolonijās augstu kokos, kādas ūdenstilpes tuvumā. Ligzda ir masīva un būvniecībai pamatā tiek izmantoti koku zari. Latvijā sudrabgārnis parasti ligzdo kaimiņos zivju gārnim, bet citās vietās pasaulē tas ligzdo kopā arī ar lielo zilo gārni un sniegoto gārni. Latvijā novēroti arī ligzdošanas gadījumi zivju gārņu kolonijās niedrēs nevis kokos. Ligzdošana kolonijās nodrošina ienaidnieka ātrāku ieraudzīšanu un efektīgāku ligzdas aizsardzību. Uz vienu sezonu sudrabgārņi veido monogāmus pārus. Bet viens un tas pats pāris var apvienoties vairākas sezonas pēc kārtas. Dzimumbriedumu sudrabgārņi sasniedz 2 gadu vecumā. Viena gada laikā tam ir viens perējums. Pirmie ligzdošanas vietās ierodas tēviņi un izvēlas ligzdas vietu. Labākās vietas ieņem vecākie tēviņi. Tās ir kolonijas centrā. Sudrabgārnis katru gadu var ligzdot citā vietā, kā arī citā kolonijā. Kad ligzdošanas vietās atgriežas mātītes, tēviņi cenšas pievērst to uzmanību. Tēviņš dejo, vicina spārnus, izpleš dekoratīvās spalvas. Mātītes sastājas apkārtējos koku zaros un vēro tēviņus. Aizkustināta mātīte atsaucas ar spārnu purināšanu, reizēm tā lido apļos ap izvēlēto tēviņu un dzen projām citas mātītes. Kādu laiku pāris nostiprina savstarpējās attiecības ar rotaļāšanos un kopīgu lidošanu, vienam otru dzenājot. Kad attiecības nostiprinātas, abi sāk kopīgi būvēt ligzdu.
Ligzdai ir platformas forma, kas atgādina parastu zaru krāvumu. Tā var tikt izmantota vairākus gadus no vietas, un pēkšņi citā gadā gārņi to ignorē. Tie ligzdas būvniecībai izmanto dažādus koku zarus, reizēm tos nozogot no citas ligzdas. Būvējot ligzdu pārim ir darba dalīšana. Tēviņš sagādā zarus, bet mātīte tos savij un sakrauj. Dējumā ir 3 - 6 zilzaļas olas. Tā kā perēšana sākas uzreiz pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas, tad ligzdā putnēni var būt dažādos augumos. Olas tiek dētas ar 2 -3 dienu intervālu. Inkubācijas periods ilgst 23 - 26 dienas, abiem vecākiem piedaloties perēšanā. Jaunajiem putnēniem apspalvojums uzaug pēc 42 - 49 dienām. Tie sāk lidot apmēram 7 nedēļu vecumā. Pēc izlidošanas vecāki tos turpina barot vēl 10 - 11 dienas.
lv.wikipedia.org
