Suņa un vilka hibrīds (Canis familiaris x Canis lupus)

Suņa un vilka hibrīds (canis familiaris x canis lupus)

Suņu un vilku hibridizācija:
Latvijā oficiāli ir reģistrēti divi vilku un suņu hibridizācijas gadījumi - 1970. gados un 1999. gadā Alojas mežniecībā (Ozoliņš, Andersone, 2000). Pastāv uzskats, ka hibridizācija notiek, ja samazinās vilku skaits un ir izjaukta populācijas struktūra (Бибиков, 1985).

Morfoloģiski hibrīdie dzīvnieki var izskatīties gan pēc vilka, gan pēc suņa. Pirmajā paaudzē dominē vilka pazīmes, bet nākamajās paaudzēs var izskaldīties suņa pazīmes. Taču, ja hibrīdi krustojas ar vilku, atjaunojas visas vilka pazīmes (Tīrmanis, 1998). Vilki un hibrīdi var atšķirties pēc ārējā izskata, izmēriem, galvaskausa pazīmēm, zobiem un hromosomu uzbūves (Tīrmanis, 1998).

Hibrīdie dzīvnieki nereti uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, jo mazāk baidās no cilvēkiem un tādēļ var būt bīstamāki par vilkiem (Tauriņš, 1984).
raksti.daba.lv

Vilksuņi:
Sen senos laikos, pēdējā apledojuma pašā aukstākajā periodā, cilvēks pieradināja vilku. Gāja gadsimti un vilks pārvērtās par suni. Mājokļu, ganāmpulku sargāšana, medības, darbs pajūgos – tādas profesijas apguva reiz pieradināto vilku senči. Gāja laiks, cilvēka un suņa draudzība kļuva arvien ciešāka, radās arvien jaunas un jaunas šķirnes, bet savvaļas vilgi kļuva par konkrētiem ienaidniekiem. Tagad cilvēks ne tikai pats cīnījās ar vilkiem, bet radīja no to pēcnācējiem virkni šķirņu, kuru pārstāvji bija spējīgi cīnīties ar saviem senajiem priekštečiem. Bet vilks nepalika parādā. Noplēst kādu mājas kranci, kas nejauši nokļuvis mežā, vai nočiept kādā ciema nomalē dzīvojošu sētas suni – ir kļuvusi par pierastu lietu šim spēcīgajam un gudrajam dzīvniekam. Daži vilki tā iemanās tieši suņu medībās, ka uz ziemas beigām nomaļos ciematos, īpaši tur, kur dzīvot palikušas tikai vientuļas večiņas, vairs nepaliek neviena sētas suņa.

Pusasiņu dzīvnieki:
Suņa krustošanās ar savu mežonīgo priekšteci vilku, dabā ir zināma jau sen – gan mūsu zemē, gan ārzemēs, bet līdz XX gadsimta 50 gadu beigām tas tika reti novērots. Vispārēju vilku iznīcināšana divdesmitā gadsimta 50-70 gados, kā rezultāts bija vilku baru izmiršana, plēsēja dzimuma populācijas struktūras traucējumi, un tas bija iemesls tam, ka masveidā sāka parādīties vilku un suņu hibrīdi. Kā mēdz teikt „daba nemīl tukšumu”, un trūkstošos vilkus, pāru veidošanās procesā, sāka aizvietot suņi. Gadās, ka vilki kontaktējas ar suņiem arī esot salīdzinoši lielai populācijai. Parasti uz šādu tuvību tiecas pagrimstoši zvēri: vientuļi tēviņi, kuri hierarhiskajās kāpnēs ieņem zemākās pozīcijas, kā arī hibrīdi, kas ir iedzīvojušies barā. Savukārt, ar vilcenēm pārsvarā kontaktējas lieli suņi, starp kuriem visbiežāk ir novēroti jauktas šķirnes aitu suņi, dzinējsuņi, liela auguma kranči. Bet ir zināmi dažāda auguma indivīdu sapārošanās gadījumi. Ja tēviņš ir bijis neliels, tad mātīte ir gūlusies uz vēdera vai stāvējusi zemāk par tēviņu, piemēram, kādā iedobē.

"Mīlas augļi":
Jebkurā vecāku pāru kombinācijā kucēnu hibrīdu skaits vienā metienā ir tuvs tīršķirnes vilku metienam – vidēji 6 kucēni vienā metienā.
Ar vilkiem dzīvojušās kuces pēcnācējus mēdz laist pasaulē cilvēku mītņu tuvumā – vecās, pamestās mājās, siena zārdos. Hibrīdu kuces, gluži tāpat kā vilcenes, apbērnojas dziļos mežu masīvos, paplašinātās lapsu, āpšu alās. Reizēm viņas mēdz pārstiep kucēnus uz kviešu sējumiem. (Bibkovs).

Tīrasiņu un hibrīdu kuces pēc pārošanās ar suņiem pēcnācējus audzināja patstāvīgi. Vilks-tēviņš centās aizvest suni sev līdz, bet ja tas nepameta vilku, tad kucēni tika audzināti kopā. Turpmākajā laikā viņi, gluži tāpat kā vilki, izveidoja ģimenes baru (Rjabovs, Grjuskijs). Tāpat – „pa vilku modei” – dzīvoja plēsēji, kad izauga hibrīdu vecāku radīti pēcnācēji.

Suņu-vilku hibrīdiem ir melna, balta, dārka nokrāsa, kā arī mēdz gadīties interesanti sarkanīga nokrāsa, kas atgādina lapsu.
Hibrīdi dzīvo gan ar īstajiem vilkiem, gan ar suņiem, gan atsevišķi.

Dzīvojot kopā, hibrīdi biežāk sakrustojas ar vilkiem, nevis ar suņiem. Notiekot hibridizācijai, savvaļas instinkti parasti kļūst dominējošie, tādēļ hibrīdi kļūst līdzīgāki vilkiem. Gadījumos, kad hibrīdi ar mazāku vilku asiņu piejaukumu dzīvo dabā patstāvīgi, var notikt viņu izskaušana no šajā pusē atgriezušos vilku puses. Tad tie tiek atspiesti tuvāk apdzīvotām vietām, kur neizbēgams ciešāks kontakts ar suņiem. Rezultātā hibrīdi var daļēji tikt „atšķaidīti” ar klaiņojošiem suņiem.

Atšķirībā no vilkiem, vilku-suņu hibrīdi ir neuzmanīgāki – to apstiprina fakti, ka tie mēdz parādīties apdzīvotu vietu tuvumā diennakts gaišajā laikā un tas, ka tie mēdz uzbrukt mājdzīvniekiem cilvēkiem klātesot; reizēm agresija tiek vērsta arī pret cilvēku, kā arī šo hibrīdu midzeņa vietas izvēle netālu no cilvēku mitekļiem, nenoliedzami, ka tādas rīcības iemesls daļēji ir no suņiem mantotie gēni. Savukārt vilku-suņu hibrīdu medības ne ar ko neatšķīrās no vilku sarežģītajām medībām – hibrīdi arī baidās no karodziņiem. Pirmās un otrās paaudzes hibrīdi – gan kucēni, gan pieauguši dzīvnieki – gaudoja un sprausloja tikai „pa vilku modei”.
www.gani.lv