Skudras

Skudru dzimta (lat. Formicidae) ir viena no visvieglāk atpazīstamākajām un izplatītākajām kukaiņu dzimtām. Skudras dzīvo lielās, labi organizētās kolonijās. Vienā skudru kolonijā var būt no 62 skudrām līdz vairākiem desmitiem tūkstošu darbaskudru. Tās ir nelielas - parasti no 2 līdz 10 mm garas, ar sešām kājām.

Visas skudras dzīvo ligzdās (latviešu sarunvalodā un literārajā valodā - skudru pūžņos), dažkārt šādi ligzdu sakopojumi veido milzīgas kolonijas. Katrā ligzdā ir viena karaliene, kas dēj olas. Strādnieki un sargi ir neattīstījušās mātītes. Tie vāc barību, aprūpē skudru oliņas un kāpurus, kā arī sargā ligzdu. Sargi stāv pie ligzdas ieejām un sargā to. Daļa strādnieku aizvāc atkritumus un atver ejas, lai vēdinātu ligzdu.

Skudru tēviņiem un mātītēm pirms pārošanās laika izaug spārni. Darbaskudrām spārnu nav. Tēviņi pēc pārošanās nobeidzas, bet mātītes atbrīvojas no spārniem (bieži vien tos apēd) un sameklē vietu ligzdai. Mātīte izrok aliņu, ielien kāda spraugā un izdēj tur olas. Sākumā tiek izaudzētas tikai dažas darbaskudras, jo mātīte pati sev barību var arī negādāt, bet pārtikt no ķermenī esošam barības rezervēm (tauku ķermeņa) un apēd daļu olu. Kāpurus mātīte baro ar siekalu izdalījumiem. Saime paplašinās tikai tad, kad radušies pirmās darbaskudras, kas uzņemas visus darbus. Mātītei tad atliek tikai olu dēšana. Dažkārt mātīti var "adoptēt" kāda jau gatava, novājināta skudru pūžņa skudras vai arī mātīte ielaužas citu skudru ligzdās. Dažu sugu, piemēram, smirdošās skudras Lasius umbratus mātītes okupētās ligzdas mātīti nonāvē. Bez savas sugas mātītes palikušās darbaskudras nokļūst it kā vergu lomā un audzē "okupanta" kāpurus. Tā rezultātā kādu laiku ligzdā ir jaukta saime, bet beigās paliek tikai agresīvās sugas īpatņi. Sarkanā mežskudra (lat. Formica sanguinea) ieņemtajā ligzdā parasti pie melnās mežskudras (Formica fusca) vai purvu mežskudras (Formica picea) nonāvē ne vien mātīti, bet arī darbaskudras, jo tās svešajai mātītei nepakļaujas. No ieņemtajā ligzda esosajām kūniņām mātīte izaudzē sev paklausīgas darbaskudras, jo tās to neuztver par svešu un rezultatā aprūpē sarkanās mežskudras kāpurus. Sarkanā mežskudra uzbrūk citam vergu sugas ligzdām un papildina savu saimi ar nolaupītajām kūniņām. Šādas vienas sugas padarīšana par vergiem visticamāk ir tāpec, ka „vergturu” sugu žokļu uzbūve ir piemērota cīņai un barības nešanai, savukārt priekš skudru kāpuru audzināšanas un rūpēm žokļi ir pārāk lieli un spēcīgi.

Dažas skudru sugas rūpējas par laputīm, jo laputis no auga izsūc vairāk sulas nekā tām nepieciešams un daļa sulas iziet caur ķermeni nemainītā veidā. To mēdz dēvēt par medusrasu. Tādēļ skudras rūpējas par laputīm – lai sevi vienmēr nodrošinātu ar saldo barību.

Latvijā ir 45 skudru sugas.

Dzimtas apraksts:
Skudras ir evolucionāri attīstītākā kukaiņu dzimta no etoloģijas, ekoloģijas un fizioloģijas skatpunkta. Skudru dzimta ir sarežģīta sociālagrupa ar darba sadali un ar attīstītām komunikācijas un pašorganizācijas sistēmām, kas ļauj īpatņiem koordinēt savas darbības uzdevumu risināšanā. Dažām sugām ir attīstīta "valoda" un spēja nodot sarežģītu informāciju. Bez tam daudzas sugas uztur augsti attīstītas simbiotiskas attiecības ar citiem kukaiņiem, sēnēm, augiem un baktērijām.

Skudru kooperācijas priekšrocības noveda līdz tam, ka mūsdienās skudras ir dominējošā posmkāju grupa pēc īpatņu skaita. Piemēram, uz 1 km² savannas Kotdivuārā (Āfrika) dzīvo apmēram 2 miljardi skudru, kuri izveido 740 000 kolonijas. Skudras kopā ar termītiem (vēl vienu lielu sociālu kukaiņu grupu) sastāda trešdaļu no kopējās virszemes biomasas Amazones baseina tropu mežos. Pie vidējā populācijas blīvuma 800 miljoni skudru un 100 miljoni termītu uz vienu kvadrātkilometru tie summā sver tikai divreiz mazāk nekā visi pārējie dzīvnieki šādā mežā. Zemes apgabalos ar mērenu klimatu skudru ir mazāk.

Skudru izmēri variē no 1 līdz 50 mm un vairāk. Mazākas skudras ir Monomorium (strādnieku ķermeņa garums sastāda 1—2 mm, mātītes un tēviņi 3—4 mm gari), Mycetophylax (1—3 mm) unCyphomyrmex (1,5—3 mm) ģinšu sugas, un Temnothorax minutissimus suga (2——3 mm) no ASV, kura parazitē Leptothorax curvispinosus skudru kolonijās.

Viens no lielākajiem dzimtas pārstāvjiem ir Camponotus gigas suga, tās strādnieku garums sastāda 20 mm, tēviņu — 18 mm, karavīru — 28 mm, mātīšu —31 mm. Arī Dinoponera gigantea unParaponera clavata sugās ir lieli īpatņi, kuri garumā sasniedz 25—30 mm. Dorylus ģints tēviņi ir ap 30 mm garumā, bet mātītes olu dēšanas periodā, kad vēders ir palielināts, ar kopējo ķermeņa garumu 50 mm. Taču lielākās skudras vēsturē ir fosilās Formicium sugas, kuru mātītes sasniedza 70 mm, un to spārni līdz 150 mm.

Sistemātika un evolūcija:
Skudru dzimta pieder pie plēvspārņu kārtas, kurā ietilpst arī bites un lapsenes, un pieder pie Vespoidea virsdzimtas vai atdalīta patstāvīgā virsdzimtā Formicoidea. Pēc filoģenētiskās analīzes datiem, skudras izveidojās no kādām Vespoidea lapsenēm krīta perioda vidū (apmēram pirms 110-130 miljoniem gadu), iespējams, bijušā superkontinenta Laurāzijas teritorijā. Pēc radniecības tuvāki skudrām ir Vespidae un Scoliidae. Radniecību starp lapsenēm (Vespidae) un skudrām pierāda ne tikai anatomiska un etoloģiska līdzība, bet arī 1967. gadā atrasts izraktenis Sphecomyrma freyi(pārejas forma no mezozoja nogulām). Šī suga sevī apvieno kā skudru, tā arī lapseņu raksturīpašības. Izraktenis datēts ar vēlīno krīta periodu, apmēram pirms 80 miljoniem gadu. Vēlāk tika aprakstītas vēl dažas sugas, kuras apvienoja Sphecomyrminae apakšdzimtā skudru dzimtā.

Sphecomyrma freyi, iespējams, bija virszemes furažieri, taču daži zinātnieki, balstoties uz mūsdienu apakšdzimtu Leptanillinae un Martialinae īpatņu uzbūvi un uzvedību, uzskata, ka primitīvās skudras bija pazemes plēsēji. Pēc ziedaugu dominējošās lomas iestāšanās, apmēram pirms 100 miljoniem gadu, skudras sāk evolucionēt, ātrāk adaptējoties dažādiem ekoloģiskām nišām.

Krītu perioda skudru skaits bija neliels un sastāda apmēram 1% no kopējā kukaiņu sugu skaita. Skudras sāka dominēt terciārajā periodā pēc adaptīvas radiācijas. Starp visiem kukaiņiem, kuri tika atrasti oligicēna un miocēna izrakteņos, 20-40% sastāda skudras. No visiem eocēna laikmeta skudru ģintīm 10% nodzīvoja līdz mūsdienām. Ģints, kas sastopamas mūsdienās, sastāda 56% no visam ģintīm, kas ir atrasti Baltijas dzintarā (datējamas ar oligocēna sākumu) un 92% ģints no Dominikas dzintara (miocēna sākums).

Termīti, kurus dažreiz dēvē par "baltajām skudrām", nav skudras. Tie pieder pie Isoptera kārtas un ir tuvāki radinieki prusakiem un dievlūdzējiem. Līdzīgi skudrām termīti ir sociāli kukaiņi, taču termīti ir nepilnas pārvērtības kukaiņi. Sociālo struktūru līdzīgumu starp termītiem un skudrām izskaidro konverģentā evolūcija.

Izrakteņi: Pēc dažādiem avotiem skudru dzimtā ietilpst no 4 līdz 5 izmirušām apakšdzimtām, kurās ietilpst 5 tribas, 121 ģints, un apmēram 600 izmirušo sugu. Pirmā mezozoja skudra bija atrasta 1967. gadā, kad Edvards Vilsons ar kolēģiem aprakstīja krīta perioda skudru Sphecomyrma freyi fosilijas no Ņūdžersijas (ASV) pludmales dzintara. Atradnes vecums apmēram 130 mlj gadu. Skudrupaleontoloģiskā vēsture pēdējos gados intensīvi attīstās, taču daudzas skudru fosilijas ir slikti saglabājušās un to aprakstīšana ir apgrūtināta.

Dzīvie izrakteņi: 2008. gadā tika atrasta primitīva akla skudru suga Martialis heureka no Brazīlijas un tika atzīts, ka tai piemīt unikālas uzbūves īpašības un tā tika atdalīta atsevišķā apakšdzimtā Martialinae skudru dzimtā. Cits dzīvo izrakteņu piemērs ir skudra Nothomyrmecia macrops no Austrālijas. Tā ir atrasta 1931 gadā un aprakstīta 1934. gadā, bet atkārtoti, neskatoties uz vairākiem mēģinājumiem un ekspedīcijām, to atrada tikai 1977. gadā. Savā laikā šo sugu gribēja iedalīt patstāvīgā apakšdzimtā Nothomyrmeciinae.

Klasifikācija: Skudru dzimta ietver 21 mūsdienu un 5 fosilas apakšdzimtas, 54 tribas, 378 ģintis, 12 470 sugas un 4515 pasugas. Pie skudru dzimtas apakšdzimtām var piederēt arī Armaniidae dzimtaArmaniinae statusā.

Skudru klasifikācijas grūtības ir saistītas ar diviem fenomeniem: ar dvīņsugu un hibrīdu esamību. Ir diezgan daudz sugu, kuras gandrīz nevar atšķirt pēc ārējā izskata. Tā, suga, kura aprakstīta pēc dažu īpatņu anatomiskiem raksturīpašībām, nereti var sastāvēt no divām un pat vairākām reproduktīvi izolētām sugām. Šīs sugas atšķirt ir iespējams tikai ģenētiski vai pēc fermentatīvām īpašībām. Un pretēji, divas anatomiski atšķirīgas sugas nereti krustojas savā starpā un veido hibrīdus. Šo hibrīdu spēja reproducēties liek domāt, ka sugas nav atsevišķas, bet ir vienas sugas rases, jo krustotu atšķirīgu sugu pēcnācēji nav reproduktīvi spējīgi.

2011. gadā Kück un līdzautoru darbā "Improved phylogenetic analyses corroborate a plausible position of Martialis heureka in the ant tree of life" parādīts, ka Martialinae un Leptanillinaeapakšdzimtu pozīciju ir jāpārskata, jo tās ir radnieciskas kladei, kas ieslēdz Formicinae apakšdzimtu.

Morfoloģija un anatomija:
No citiem kukaiņiem skudras atšķiras pēc savas morfoloģijas: ar locītām ūsām, metapleirālo dziedzeri un ar stipri sašaurinātu otro abdominālu segmentu petiola (latīņu: petiolus) mezglā. Petiola ir šaurs viduklis starp mezosomu un vēderu. Galva, mezosoma un vēders (abdomens) ir trīs atsevišķi ķermeņa segmenti. Mezosoma sastāv no trim segmentiem un viena vēdera segmenta, vēders ir segmenti pēc petiolas. Petiolu var veidot viens vai divi posmi, tie ir otrs vai nu otrs un trešais vēdera segmenti. Vēders un petiola kopā veido metasomu.

Līdzīgi citiem kukaiņiem skudrām ir eksoskelēts, tas ir ārējais hitīnu apvalks, kas ved formu un pasargā ķermeni. Nervu sistēma sastāv no vēdera nervu ķēdes, kas novietojas gar visu ķermeņi un dažiem savstarpēji saistītiem nervu pinumiem. Svarīgāka nervu sistēmas daļa ir virsrīkles ganglijs, kurā veidojas laika saiknes. To apjoms strādniekiem ir neliels, karalienēm - mazāks un mazāk tēviņiem.

Skudrām, ka arī vairākiem citiem kukaiņiem, ir fasētu acis, kas sastāv no vairākām sīkām lēcām. Skudru acs labi atšķir kustības, taču tam nav augsta rezolūcija. Bez saliktām acīm skudrām ir trīs parasti actiņi, kuri novietojas uz galvas virsējas daļas. Tie ir nepieciešami lai noteikt apgaismojuma līmeni un gaismas līknes polarizācijas. Salīdzinot ar mugurkaulniekiem vairākām skudrām ir viduvēja redze, bet dažas pazemes skudras ir pilnīgi aklas.

Ūsas, kas novietojas uz galvas, ir maņu orgāns, kas palīdz ķīmisko vielu, gaisa plūsmu un vibrāciju atrašanai, ka arī kalpo signālu uztverei un uzņemšanai no pieskārieniem.
lv.wikipedia.org

Skudras sistemātiski ir rados ar medusbitēm, kamenēm un lapsenēm; skudras, tāpat kā medusbites, kamenes un lapsenes, ir plēvspārņu kārtas dzēlējplēvspārņu jeb iežmauglapseņu apakškārtas kukaiņi. Skudras, tāpat kā medusbites, kamenes un lapsenes, ir tā sauktie sabiedriskie kukaiņi.

Latvijā atklātas 42 skudru sugas – aptuveni piecpadsmitā daļa no pasaulē zināmajām sugām. Un nebūt ne visām šo insektu sugām tīk nodarboties ar būvniecību – dažām nav īstu, pašdarinātu mājokļu, tās itin labi iztiek ar šādām tādām pagaidu mītnēm, ko pielāgo savai būšanai. Savukārt lielākā daļa no tām skudru sugām, kuras mājokļus ierīko, tomēr dzīvo itin nemanāmi, cilvēku acīm samērā apslēpti: dažas sugas izveido kolonijas zem sūnām vai akmeņiem, ķieģeļiem, dēļiem, baļķiem un tamlīdzīgiem priekšmetiem, citas ierīko sev apmetnes dziļi pazemē, vēl citas izrok tuneļus un šahtas ciņos, zemes uzbērumos, ne viena vien suga izvēlas ligzdu darināšanai sausus kokus, trupējošus vai jau satrupējušus celmus un kritalas. Šīs dažādās skudru sugas un viņu daudzveidīgās (bet neuzkrītošās) ligzd-vietas parasti nav tās, kuras nāk prātā, izdzirdot vai izlasot vārdus «skudru pūznis».

Mežskudru darbi: Visticamāk, ka dzirdot vai izlasot vārdu savienojumu «skudru pūznis», vairākums Latvijā dzīvojošo cilvēku iedomājas lielas, brūnpelēkas kupolveidīgas no skujām, skuju gabaliņiem, zāles stiebriņiem, sēkliņām, salmiņiem, koku mizas plēksnītēm un zariņiem darinātas kaudzes, kas ļoti bieži ieraugāmas mūsu mežos. Šos krāvumus Latvijā veido četru ārēji ļoti līdzīgu un ļoti līdzīgi dzīvojošu sugu kukaiņi, kurus mirmekologi jeb skudru pētnieki apvienojošā nosaukumā dēvē par rūsganajām mežskudrām.

Mūsu platuma grādos mežskudras ir aktīvas no apmēram (atkarībā no konkrētā pavasara meteoroloģiskajiem apstākļiem) aprīļa beigām līdz apmēram (atkarībā no konkrētā rudens meteoroloģiskajiem apstākļiem) septembra vidum. Šajā periodā katrs, kurš vien to vēlas, bez grūtībām pats var novērot, kā un no kā top mežskudru pūžņi, – kā tūkstošiem kukaiņu meklē un velk uz pūzni celtniecības materiālu. Bet tagad – novembrī? Tagad, ja vēlaties šo to par to uzzināt, jums jāturpina lasīt un iztēlē jāpārceļas uz gada silto sezonu.

Sabiedriski kukaiņi: Skudras ir sabiedriskie kukaiņi – dzīvo saimēs ar sarežģītu struktūru un pienākumu sadali. Katra skudru saime jeb sabiedrība funkcionē (dzīvo un darbojas) kā viens vienots organisms. Pirmajā brīdī, pavirši skatoties uz ņudzošo skudru pūzni, gan šķiet, ka kukaiņu darbošanās ir haotiska, juceklīga, ka katra skudra, nepievēršot ne mazāko uzmanību citām, ir aizņemta savā darbā, rīkojas patstāvīgi, vienatnē. Re, plūst dzīvas straumes, kurās daļa skudru, saraustīti līkumodamas, steidzas no pūžņa prom, citas, viņām uzgrūzdamās, pretējā virzienā stiepj ēdienu – dažādus dzīvus, pusdzīvus un beigtus kustonīšus, kustonīšu fragmentus, citas stiepj būvmateriālus, ko atstāj pūžņa pakājē vai – biežāk – nogādā pašā kupola virsotnē un tur nomet, vēl citas tos pārvieto – drūzmējoties nēsā šurpu turpu, vēl citas velk iekšā ejās. Bet citas, gluži otrādi, velk kaut ko no ligzdas dzīlēm ārā, nes prom.

Pūžņa arhitektūra: Piramīdveida celtne patiesībā ir tikai pūžņa viena puse – virsējā, redzamā daļa. Zem šī lielā virszemes kupola zemē paslēpta tik-pat liela neredzamā daļa. Un arī tur kūsāt kūsā dzīvība.

Pūžņa pazemes daļas pamatu veido eju un tuneļu tīkls augsnē. Šie ceļi saista neskaitāmas dažādiem nolūkiem izbūvētas dažāda lieluma kameras. Ligzdas apakšzemes centrā gaiteņi un galerijas, kameras, velves un tuneļi savijušies tik ciešā mudžeklī, ka pārvērtuši augsni līdzīgu lētai tostermaizei. Jo tālāk no ligzdas centra, jo izalojumu kļūst mazāk, to tīkls aizklīst dažādos virzienos. Skudru pūzni var pielīdzināt lielai ēkai ar neskaitāmām virszemes un pazemes telpām. Viss šai ēkā ir uzbūvēts, izbūvēts, darbojoties galvenokārt ar augšžokļiem un mazliet ar priekškājām.

Savā pūznī skudras pārziemo, siltajā sezonā pūznī viņas nakšņo, pūznī viņas pārlaiž nelabvēlīgus meteoroloģiskos apstākļus, teiksim, lietu. Skudru pūznis ir izturīgs pret lietu, arī pret ilgstošām lietavām. To nav viegli izskalot. Pūžņa virszemes kupols, kaut arī pamatīgi izlijis, vienmēr saglabā izturību, tāpēc ligzdas iekšienē ūdens parasti nenokļūst. Šķiet pat, ka lietus būvmateriālu gabaliņus, no kuriem celtne veidota, sablīvē vēl ciešāk kopā, tādējādi palielinot pūžņa izturību.

Skudru pūžņa kupols uztver saules staru siltumu un diezgan ilgi saglabā to ligzdas apsildīšanai, tāpēc aukstā laikā temperatūra tās iekšienē ir par vismaz pieciem grādiem augstāka nekā apkārtējā āra gaisa temperatūra.

Cilts uzbūve: Normāla, attīstīta skudru saime sastāv no bezspārnainas ciltsmātes (dažreiz – no divām vai pat vairākām), no mātei ārēji līdzīgām, bet augumā mazākām sieviešu kārtas darba skudrām jeb strādniecēm, kas faktiski ir neattīstītas, neauglīgas mātītes, no kāpuriem, no kūniņām un no oliņām. Zināmu laiku saimes ligzdā ik gadu uzturas arī jaunā dzimumpaaudze – spārnotas mātītes un tēviņi.

Ikdienišķā situācijā aplūkojot pūzni un tā apkārtni, parasti redzami tikai bezspārnu īpatņi – darba skudras –, jo tieši tās veic visus nepieciešamos āra darbus: barības sagādi, pūžņa aizsardzību un būvi. Bet tās veic arī visus nepieciešamos darbus pūžņa iekšpusē: aprūpē ciltsmāti, aprūpē jauno paaudzi, gādā par tīrību. Strādnieču funkcijas sadalās un mainās atkarībā no viņu vecuma: pašas vecākās dodas barības meklējumos, nedaudz mazāk pieredzējušās gādā būvmateriālus un veido, pilnveido pūzni, uztur tajā daudzmaz vienmērīgu temperatūru, kā arī izvāc atkritumus un sadala starp saimes locekļiem vecāko māsu sarūpēto ēdienu, bet visjaunākās baro un visādi citādi aprūpē tramīgo ciltsmāti, aprūpē lielmutainos, negausīgos kāpurus un ovālās, brūngani dzeltenās kūniņas, ko cilvēki parasti uzskata par oliņām. Viņas aprūpē arī jaunās mātītes un tēviņus.

Kad jāaizstāv saime no ienaidniekiem, skudras-celtnieces uz laiku pārtop par kareivjiem un pirmās drosmīgi metas cīņā, pēc tam, ja nepieciešams, viņām piebiedrojas arī citas darba skudras. Cīnītāju arsenāla galvenie ieroči ir, pirmkārt, spēcīgie, relatīvi lielie, līkie, asie augšžokļi. Otrkārt, pretinieka atvairīšanai tiek izmantots indes dziedzeru izdalīts kodīgs šķidrums, kas satur skudrskābi. To kukaiņi spēj izšļākt pat vairākus desmitus centimetru tālu. Ja kādā vietā tiek bojāta ligzda, kareivju funkcijas pildošās celtnieces kļūst sevišķi negantas. Bet, kad apdraudējums novērsts, tās tūdaļ atkal ķeras pie sava pamat-pienākuma – būvniecības: drudžainā cītībā steidz veikt bojātās vietas remontu.

Reizi siltajā sezonā no kūniņām izšķiļas un zināmu periodu katrā saimē, kā jau minēju, uzturas arī spārnotas jaunās mātītes un spārnoti tēviņi (no mātītēm viņi atšķiras ar garāku vēderiņu). Kas kuro reizi izšķiļas – neauglīgas darba skudras vai auglīgas mātītes un tēviņi –, ir atkarīgs no tā, kā un ar ko jaunā paaudze ēdināta, kādā temperatūras un kādā mitruma režīmā audzēta kāpura stadijā. Kad pienāk pārošanās laiks, spārnotās skudras uz neatgriešanos izlido no pūžņa.

Kā sākas skudru pūznis: Kad pienāk pārošanās laiks, no pūžņa izlido dzimumpaaudze. Parasti kāzu izlidojums notiek siltā pēcpusdienā, drīz vien pēc lietus. Skudras izlido un lielā skaitā vienkop spieto. Kukaiņēdājiem putniem par patikšanu...

Visi tēviņi pēc pārošanās neglābjami mirst. Viņi savu uzdevumu izpildījuši. Bet mātīšu uzdevums tikai tagad pa īstam sākas. Lielākā daļa apaugļoto mātīšu, kuras nav gājušas bojā spietošanas laikā, tūlīt pēc pārošanās veic ne īpaši tālus lidojumus, pēc tam, daudz nevilcinādamās, aplauž sev visus četrus nu jau nevajadzīgos, dzīslotos spārnus un drīz vien kādā piemērotā vietā sameklē vai, darbojoties ar žokļiem un kājām, pašas izrok nelielu aliņu, labiekārto to ar diviem trim paplašinājumiem jeb kamerām, iekārtojas tajā, no iekšpuses aizdara ieeju un dziļākajā no kamerām iedēj apmēram desmit sīkas oliņas, tādējādi kļūstot par ciltsmāti – liekot pamatus saliedētai kukaiņu kopienai. Kāpurus, kas izšķiļas no pašiem pirmajiem dējumiem, ciltsmāte ēdina ar siekalu dziedzeru izdalījumiem. Iesākumā viņa spējīga izbarot tikai nelielu daudzumu pēcnācēju, jo nedz sev, nedz kāpuriem ēdienu nemeklē, iztiek vienīgi no ķermenī esošajām rezervēm (no tauku ķermeņa un no vairs nevajadzīgās spārnu muskulatūras), kad šīs rezerves izsīkst, izbaro bērniem un arī pati bez aizspriedumiem notiesā daļu vēlāk izdēto oliņu. Viņa dēj, baro, dēj, baro, izbaro, apēd, atkal dēj... Šāda ēdināšana, mērot ar skudru mērauklu, nav īpaši dāsna, tāpēc pirmo dējumu kāpuri aug un attīstās samērā lēni, no kūniņām izlobās relatīvi nelielas darba skudras.

Līdzko jaunveidojamās saimes nīkulīgie strādnieki izrakuši ejas uz virszemi un viņu skaits pieaudzis jau tiktāl, ka tie spēj veikt visus nepieciešamos «saimnieciskos» darbus, ciltsmāte sāk saņemt daudzveidīgu barību no ārpasaules – sāk negausīgi baroties ar piegādāto ēdmaņu, bet par viņas vienīgo pienākumu daudzu gadu garumā, līdz pat nāvei kļūst dēšana, tāpēc no turpmāk radītajām olām vecākās māsas, dāsni ēdinot un rūpīgi kopjot kāpurus, kā arī pienācīgi aprūpējot kūniņas, spēj izlolot lielas, pilnvērtīgas darba skudras: mednieces, gādnieces, strādnieces, cīnītājas, aprūpētājas, aukles.

Taču ne vienmēr viss norit tā, kā tikko aprakstīts, jo rūsganajām mežskudrām raksturīga kāda bioloģiska īpatnība – tā sauktais ligzdošanas parazītisms, proti, ne katra apaugļotā mātīte pati liek pamatus jaunai ligzdai, daudzas iekļaujas jau gatavā savas vai kādas citas mežskudru ģints sugas pūznī, kur pilnībā vai daļēji uzurpē ciltsmātes tiesības (un arī galveno funkciju – olu dēšanu). Šo pasākumu var atzīt par visnotaļ derīgu gadījumos, kad saimes īstā ciltsmāte kaut kāda iemesla dēļ gājusi bojā. Bet kā to novērtēt tad, ja pūžņa galvenā skudra ir sveika un vesela?
www.videsvestis.lv

Skudru sugas
Rūsganās mežskudras (Formica rufa) sargā mežu no kaitēkļiem. Blakus skudru takai būs mazāk tārpainas sēnes.

Līdzīgi izskatās kailmuguras mežskudras (Formica polyctena). Pēc ziemošanas jau aprīlī sāk aktīvi cīnīties ar kaitēkļiem.

Velēnu skudrīte (Tetramorium caespitum) veido ligzdas dziļi zemē. Šīs skudras var bieži redzēt zālājā.

Tumšā koksnesskudra (Camponotus herculeanus) ir vislielākā Latvijā sastopamā skudra. Dzīvo satrūdējušajā vecu koku vai ēku koksnē.

Melnā skudra(Lasius niger). Taisa ligzdas starp akmeņiem, vecos celmos, nelielā dziļumā zemē. Nelielos veiklos kukaiņus var ieraudzīt kompostkaudzē un vietās, kur bagātīgi iestrādāts komposts vai kūdra.. Melnām skudrām patīk siltums, tāpēc bieži ierīko pūzni siltumnīcās starp kūdras podiņiem, izpostot tos. Ja šīs skudras iztramda, tad tās ar visām kūniņām pārvācas citur. Melnās skudras „gana” laputis.

Spožā skudra (Lasius fuliginosus) mitinās celmos, vecos kokos, izmantojos to koksni mājokļa būvniecībā. Šis skudras arī barojas ar saldo šķidrumu, kuru izdala laputis.

Dzeltenā skudra (Lasius flavus) dzīvo mitrās vietās augsnē un zem akmeņiem.

Noderīgas un kaitīgas: Cik tas nebūtu dīvaini, bet skudras dārzā veic daudz labu darbu. Viena skudrupūžņa iemītnieki gada laikā iznīcina pat līdz 20 miljoniem dārza kaitēkļu.

Vietās, kur mājo skudras, augsnē gandrīz divreiz palielinās kālija daudzums un gandrīz desmit reizes palielinās fosfora daudzums. Pie tam skudras pārveido šīs vielas šķīstošā formā, kas atvieglo augiem to uzņemšanu. Paralēli gan palielinās augsnes skābums, kas vairs nav nemaz tik labi.

Tomēr par daudz savairojušās skudras var ievērojami kaitēt dārzam.

1. Mielojas un bojā saldas ogas, īpaši zemenes, un saldus dārzeņus – ķirbjus, burkānus. Velēnu skudrīte bojā peoniju pumpurus un ziedus. Dažas skudras sāpīgi „kož”.
2. Pārnes laputis uz veseliem augiem. Zināms, ka laputis sūc augu sulu un pārnēsā augu vīrusslimības. Skudrām garšo šķidrums, kuru izdala laputis, tāpēc tās šos kaitēkļus izmanto savā labā un sargā no dabīgiem ienaidniekiem.
3. Izplata nezāļu sēklas. Skudrām patīk nēsāt dažādas sēklas, protams, kopā ar saldām un sulīgām augu atliekām. Īpaši skudras ir iemīļojušas strutenes. Tomēr būtu pārspīlēti teikt, ka skudras ir ļaunprātīgs nezāļu izplatītājs. Cilvēks pats savairo nezāles krietni lielākos apjomos.