Skrīveru novads

Skrīveru novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidos, Daugavas labajā krastā. Robežojas ar Lielvārdes, Ogres, Aizkraukles un Jaunjelgavas novadiem. Novada centrs atrodas Skrīveros.

Novads atrodas Viduslatvijas zemienes Madlienas nolaidenuma austrumu daļā, Daugavas senlejas labajā krastā.[2] Reljefs lēzeni viļņots, to veido ziemeļrietumu—dienvidaustrumu virzienā orientēti drumlini (morēnpauguri), kas vietām sasniedz 6 km garumu un 400—600 m platumu. Virsas augstākais punkts (93,8 m) novada rietumos pie "Jaunsilmicēm".

Pārsvarā izplatītas velēnu podzolētās un pseidoglejotās augsnes. Pazeminājumos tās nomaina velēnu glejaugsnes, kas pāriet purva kūdraugsnēs vai kūdrainās podzolētās glejaugsnēs. Skrīveru apkaimē sporādiski sastopamas velēnu karbonātaugsnes.
lv.wikipedia.org

Skrīveri atrodas izdevīgā ģeogrāfiskā stāvoklī Daugavas labajā krastā 80 kilometru (stundas braucienā) no Rīgas Daugavpils virzienā. Novadu šķērso arī dzelzceļa līnija Rīga-Daugavpils un valsts autoceļš Skrīveri-Līgatne.

Skrīveru novads izveidots 2009.gadā un to veido Skrīveru pagasts. Novadā izveidoti 5 ciemi: Skrīveri, Zemkopības institūts, Klidziņa, Līči un Ziedugravas.

Skrīveru novada administratīvās teritorijas kopējā platība ir 10540,1 ha. Saskaņā ar Valsts zemes dienesta datiem uz 2016.gada 1.janvāri novadā bija 775 zemes īpašumi, kur galvenā saimnieciskā darbība ir lauksaimniecība, 35 zemes īpašums, kur galvenā saimnieciskā darbība ir mežsaimniecība, 1018 bija individuālo dzīvojamo māju apbūves zemes īpašumi, 36 daudzdzīvokļu māju apbūves zemesgabali, 15 komercdarbības objektu apbūves zemesgabali, 32 ražošanas objektu apbūves zemesgabali un 26 sabiedriskas nozīmes objektu apbūves zemesgabali.
www.skriveri.lv

2016. gada 1.janvārī dzīvesvietu Skrīveru novadā bija deklarējuši 3753 iedzīvotāji, t.sk. 1975 sievietes jeb 52,62% un 1778 vīrieši jeb 47,38%. 2015.gadā novada iedzīvotāji pēc vecuma iedalījās šādi: 2353 jeb 62,70% iedzīvotāji ir darbspējas vecumā, 891 jeb 23,74% iedzīvotāji ir virs darbspējas vecuma un 509 jeb 13,56% iedzīvotāji ir līdz darbspējas vecumam.

Saskaņā ar PMLP datiem Skrīveru novadā uz 2016.gada 1.janvāri ir reģistrēti 3604 Latvijas pilsoņi, 122 Latvijas nepilsoņi. Pēc nacionālā sastāva Skrīveru iedzīvotāju skaits ir diezgan viendabīgs: latvieši ir 88,65% no iedzīvotāju kopskaita, krievi – 6,05%, baltkrievi – 1,15%, pārējie – 4,15%.

Skrīveru novads lepojas ar dabas bagātībām, bagāto kultūrvēstures un literāro mantojumu, darbīgajiem uzņēmējiem un iedzīvotājiem, kas gadu gaitā devuši lielu ieguldījumu Skrīveru novada attīstībā.

Viens no pazīstamākajiem novadniekiem ir rakstnieks Andrejs Upīts, kurš daudzos savos darbos varoņu prototipus un norises vietas atradis tieši šai pusē. Šeit atrodas arī rakstnieka memoriālā muzeja filiāle, ko ieskauj viņa stādītais dārzs. Skrīveriešu lepnums ir Dendroloģiskais parks, kas ir unikāls Eiropas nozīmes dabas vēstures piemineklis. Kopjot un sargājot sava novada kultūrvēsturiskās tradīcijas, A.Upīša Skrīveru vidusskolas audzēkņi skolotāja L.Antona vadībā izveidoja 24 ainavu dabas takas, kurās var iepazīties gan ar novada kultūrvēsturi, gan baudīt dabas ainavas.

Dabas veidojumu skaistums Skrīveros tapis pateicoties krāšņajam reljefam – vietējās nozīmes kalniem un senatnīgajām tērcītēm un ieplakām. Interesanti ir savdabīgie nosaukumi: Putnu kalns, Erckalns, Sprūdu kalns, Kumeļkalns, vai upītes: Brasla, Maizīte, Dīvaja.

Daugavas tecējums skatos no Putnu kalna un Aizkraukles pilskalna veido ainavas, kas droši ierindojamas Latvijas skaistāko dabasskatu pulkā.

Daļa Skrīveru novada teritorijas no Aizkraukles pilskalnam līdz Dīvajas ietekai Daugavā iekļauta Daugavas ielejas dabas parkā un šeit atrodas nozīmīgi dabas liegumi. Vien no tiem ir lielā susura mikroliegums. Lielais susuris ir aizsargājams dzīvnieks, kas sastopams vien divās vietās Latvijā un viena no tām ir Skrīveri.

Skrīveru ir senas un spēcīgas zemkopības tradīcijas. Būtisku devumu lauksaimniecības attīstībā devis Zemkopības zinātnes institūts un savulaik tā vadībā strādājošā Skrīveru izmēģinājumu saimniecība. Šobrīd viens no lielākajiem lauksaimniecības uzņēmumiem novadā ir SIA „Skrīveru sēklkopības sabiedrība”, kas Skrīveros darbojas kopš 1999.gadā.

2013.gadā plašu ražotni Skrīveros iekārtoja SIA „Akācija”, kas ražo durvis eksportam. Ar guļbaļķu ēku celtniecību nodarbojas SIA „Vidzemes koka mājas”, celtniecības pakalpojumus piedāvā SIA „KMT” un „Skrīveru celtnieks”.

Skrīverus var dēvēt arī par saldāko novadu Latvijā. Šeit darbojas uzņēmums SIA „Skrīveru saldumi”, kas ražo slaveno piena konfekti „Gotiņa”, kuras ražošanas pirmsākumi sešdesmitajos gados meklējami tieši Skrīveros. Uzņēmumā top arī virkne citu Latvijā un pasaulē iecienītu saldumu. Tāpat Latvijā labi zināms ir „Skrīveru mājas saldējums”, kas par latvisku garšu ieviešanu saldējuma ražošanā 2014.gadā ieguvis kultūras zīmi „Latviskais mantojums”. Abi šie uzņēmumi devuši būtisku ieguldījumu Skrīveru novada tūrisma attīstībā.

21. gadsimta pirmajā desmitgadē atdzimis unikālais atpūtas komplekss „Klidziņa”, kas ziedu laikus piedzīvoja padomju gados. Atdzimst arī Skrīveru pārtikas kombināts, kas nu ir skrīveriešu Lūšu ģimenes uzņēmums, un  atsācis ražot piena konfekti „Gotiņa” kā sendienās.
www.skriveri.lv

Vēsture
Skrīveru vēsture sniedzas vairāku gadsimtu senā pagātnē. Vēsturiski Skrīveru pagasta izveidošana ir saistīta ar tranzīta ceļiem cauri tā teritorijai. Kad Skrīveru pagasta pašreizējo teritoriju apdzīvoja Daugavas lībieši un latgaļi, Aizkraukles pilskalns bija liels tirdzniecības centrs ceļā no „varjagiem uz grieķiem” pa Daugavu. Cilvēku dzīve bija cieši saistīta ar Daugavas ūdens ceļu, jo papildus zemkopībai, lopkopībai, zvejai un medībām, varēja arī tirgoties.

Livonijas kara beigās, 16. gs. nogalē, tagadējās Skrīveru novada teritorija bija Alstiķu muižas sastāvā, kas savukārt bija piederīga Kurzemes hercogistei. Hercogs Gothards Ketlers šīs zemes uzdāvināja kādam Stefanam Rēmeram. Tā radās pirmais Skrīveru nosaukums Remershofa vai Rēmera muiža. Vēlāk Rēmers saradojās ar Kokneses muižas rakstvedi Johanu Nīmeijeru. Viņa amats „rakstvedis” jeb skrīveris (zviedru val. skrivari)deva nosaukumu šai vietai – Skrīveri. Abi nosaukumi līdztekus pastāvēja aptuveni 250 gadu.

16.-17.gs. Krievijas-Polijas un Polijas-Zviedrijas kara laikā Skrīveru muiža pabija gan poļu, gan zviedru valdījumā. Kari un mēris darīja savu – Skrīveru muižā pēc mēra epidēmijas bija palikušas apdzīvotas tikai divas sētas. Taču Skrīveri vienmēr bijuši apdzīvoti, un pat pēc mēra laikiem bija sīkstie ļaudis, kas te atgriezās un dzīvoja.

18.gs. beigās Polockas lielceļa (tagadējā Rīgas-Daugavpils šoseja) malā bija izveidojies pastāvīgs Skrīveru centrs ar skolu, zirgu pasta ēkām un pagastmāju. Pagasta dzīvi krasi izmainīja no Igaunijas iebraukušo Zīversu apmešanās Skrīveros un dzelzceļa līnijas būve. 1861.gadā. Šis ir gads, kad skrīverieši savā īpašumā uz 99 gadiem varēja iegūt zemes ap jaunizveidoto Skrīveru dzelzceļa staciju, un tas arī tiek uzskatīts par Skrīveru ciema dibināšanas gadu. Egļu mežā atradās stacija Remershof, ap kuru tad pamazām arī radās apdzīvota vieta.

No kartēm un oficiāliem dokumentiem Remershofa pazuda Latvijas Republikas laikā, atstājot tikai nosaukumu Skrīveri.

Skrīveru smagi skāra 1905.gada notikumi, kad tiek izpostīta dendroloģiskā parka veidotāja Makša fon Zīversa pils, bet vēl vairāk iespaidoja Pirmais Pasaules karš, kad Skrīveru teritorijā uz vairākiem gadiem nostiprinājās krievu armija. Kara beigās Skrīveros neskartas bija palikušas tikai dažas sētas. 1909.gadā Skrīveru miestā bija 136 mājas un 600 iedzīvotāju. Agrārās reformas laikā Skrīveru muižu ar pusmuižām (1971 ha) sadalīja 165 vienībās, Vinkelmaņa muižu (710 ha) – 31 vienībā, teritorijā ap staciju (182 ha) – 320 sīksaimniecībās. 1935.gadā Skrīveru pagastā bija 2320 iedzīvotāju, t.sk. 89,75% latviešu, 6,8 % vāciešu, 1,4 % krievu, poļu, ebreju. Vasaras darbu sezonā klāt nāca vēl kādi 600 – 700 laukstrādnieki. Pagastā bija 497 saimniecības: 3675ha aizņēma aramzeme, 1312ha – pļavas, 1032ha – ganības, 411ha meži, 39 ha – purvi. Skrīveros tobrīd darbojās Zaula spirta brūzis, gateris, dzirnavas, Kalna-Vekteru kaļķa ceplis, Staltmaņa un Fogela dārzniecības, divas maizes ceptuves un 13 veikali.

1937.gadā pagastā bija 72 vecsaimniecības, 154 jaunsaimniecības un 374 amatnieku gabali, no kuriem lielākā daļa jau bija apbūvēti.

Otrais pasaules karš Skrīveros ilga tikai dažas dienas, nodarot nenozīmīgus postījumus.

Skrīveru pagasts līdz 1940. gadam ietilpa Rīgas apriņķī, no 1947. gada – Ogres apriņķī, vēlāk rajonā, bet no 1967. gada jaunizveidotajā Stučkas (vēlāk Aizkraukles) rajonā.

1935. gadā Skrīveru pagasta platība bija 99,8 km² un tajā dzīvoja 2320 iedzīvotāji. 1945. gadā pagastā izveidoja Kalnezera, Skrīveru un Stirnas ciema padomes, bet pagastu 1949. gadā likvidēja. 1951. gadā pievienoja likvidēto Stirnas ciemu un likvidētā Kalnezera ciema kolhoza «Zaļā zeme» teritoriju. 1958. gadā Skrīveriem piešķīra strādnieku ciemata (no 1961. gada — pilsētciemata) statusu un tam pievienoja Skrīveru ciemu, izveidojot Skrīveru pilsētciematu ar lauku teritoriju. 1981. gadā daļu lauku teritorijas iekļāva pilsētciemata robežās. 1991. gadā Skrīveri zaudēja pilsētciemata statusu un kopā ar lauku teritoriju tika reorganizēti par pagastu. 2009. gadā Skrīveru pagasts tika reorganizēts par Skrīveru novadu.

2000. gadā Skrīveru pagastā bija 4188 iedzīvotāji, t.sk. 45,8 % vīriešu, 54,2 % sieviešu, bezdarba līmenis 5,8%. Nacionālais sastāvs: 88% latviešu, 6,4 % krievu, 1,4 % poļu, lietuvieši, baltkrievi, ukraiņi, igauņi, armēņi, moldāvi, vācieši, udmurtiete, ebrejs, gruzīns. Skrīveru pagastā bija 266 zemnieku saimniecības 5093 ha kopplatībā, 184 piemājas saimniecības 650 ha kopplatībā. Lauksaimniecībā izmantojamā zeme 5052 ha, no tiem 4062 ha – aramzeme, 75ha – augļu dārzi, 354 ha – ganības, meži – 4262 ha, krūmāji – 87ha. Zemes vidējā kadastrālā vērtība 240 Ls/ha.
www.skriveri.lv