Sicīlija

Sicīlija (itāļu: Sicilia, izrunā: [siˈtʃiːlja]) ir lielākā sala Vidusjūrā un autonoms Itālijas reģions ar 25 708 km² lielu platību. 2015. gadā tajā dzīvoja 5,085 miljoni iedzīvotāju.

Vēsture
Lielāko daļu no vēstures Sicīlijai ir bijusi nozīmīga loma Vidusjūrā. Tas lielā mērā ir saistīts ar tirdzniecības ceļiem, kas iet caur un garām Sicīlijai. Sicīlijā atradās nozīmīgas seno grieķu kolonijas, piemēram, Sirakūzas. Sirakūzās ir dzimis arī viens no pasaules dižākajiem zinātniekiem Arhimēds.

Līdz 965. gadam Sicīlija atradās Romas Republikas, Romas impērijas un Bizantijas sastāvā. No 965. līdz 1072. gadam fatimīdi izveidoja Sicīlijas emirātu. Normāņi salu atkaroja un izveidoja Sicīlijas grāfisti. 1130. gadā tika dibināta Sicīlijas Karaliste, kas pastāvēja līdz 1816. gadam.

1816. gadā Sicīlijas Karaliste apvienojās ar Neapoles Karalisti. Savienība pastāvēja līdz 1861. gadam, kad tā tika iekļauta Itālijas Karalistē. Visbeidzot 1946. gadā Sicīlija kļuva par Itālijas sastāvdaļu.

Ģeogrāfija
Sicīlija atrodas tiešā tuvumā Kalabrijas reģionam, kas atrodas austrumu pusē. Agrīnais Sicīlijas nosaukums, ko lietoja romieši bija Trinacria, kas saistīts ar tās trīsstūrveida formu.

Sicīlijas salā, netālu no Katānijas pilsētas, atrodas 3329 metrus augstais Etnas vulkāns, kas ir Eiropas augstākais aktīvais vulkāns.

Sala jau vairāk nekā 2 tūkstošus gadu ir pazīstama ar tās lauksaimniecības produkciju, piemēram, apelsīniem, olīvām, olīveļļu, mandelēm, kā arī ar vīnogām un vīnu. Ennas un Kaltanisetas apgabali 19. gadsimtā kļuva par ievērojamu sēra ieguves reģionu, taču kopš 1950. gadiem tā nozīme ir mazinājusies.

Administratīvi Sicīlija sīkāk iedalās 9 provincēs: Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Raguzas, Sirakūzu un Trapāni provinces.
lv.wikipedia.org

Sicīlija ir Itālijas autonomais reģions, lielākā Vidusjūras sala. Tās platība ir 25 711 Km2, iedzīvotāju skaits – apmēram 5 miljoni, ārpus Sicīlijas – 10 miljoni (glv., Ziemeļamerika, Argentīna, Austrālija, Latīņamerika un citas Eiropas valstis). Pašā Sicīlijā vislielākais imigrantu skaits ir no Rumānijas, Tunisijas, Marokas, Šrilankas, Albānijas un citām tuvo austrumu valstīm. Sicīlijas galvaspilsēta ir Palermo.

Senatnē Sicīlija bijusi pazīstama ar nosaukumu Trinacria, pateicoties salas trīstūrveida formai. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji salu apdzīvojušas trīs ciltis: sikāni, kas dzīvojuši salas vidienē un varētu būt ieceļojuši no Ibērijas pussalas, Katalonijas (Spānijas ZA teritorija; 8000.g.p.m.ē.), elīmi, kas dzīvojuši salas ZR pusē un varētu būt ieradušies no Egejas jūras puses un sikuli, kas dzīvojuši salas austrumu pusē un apmēram 1200. g.p.m.ē. varētu būt ieradušies no Itālijas sauszemes puses, Ligūrijas reģiona. Turpmāko gadsimtu laikā Sicīlijas vēsture bijusi ļoti raiba, to iekarojuši un tajā valdījuši kartāgieši, grieķi, romieši, vandāļi, goti, ostrogoti, bizantieši, arābi, normaņi, švābi, franči, spāņi, austrieši, u.c. 1860. gadā pēc Džuzepes Garibaldi ekspedīcijas Sicīlija pievienota Itālijas Karalistei, taču par autonomu tās reģionu kļuva tikai 1946. gadā.

No Itālijas sauszemes daļas Sicīliju atdala apmēram 3.5 Km platais Mesīnas jūras šaurums.

Salā atrodas Eiropas lielākais un viens no aktīvākajiem vulkāniem pasaulē – vulkāns Etna (3320 m). Vulkāniskas izcelsmes salas ir arī Tirēnu jūrā esošais Eolu jeb Lipari salu arhipelāgs, ieskaitot tās aktīvo vulkānu Stromboli (par aktīvām tiek uzskatītas arī šobrīd snaudošās salas Vulcano, Vulcanello un Lipari), turklāt salas otrā pusē zem ūdens atrodas vēl viens vulkāns – Ferdinandea, kurš pēdējo reizi izvirda 1831. gadā.

Sicīlijas teritorija ir samērā kalnaina (tikai apmēram 15% tās teritorijas ir līdzenumi). Salas ziemeļos atrodas Madoniju un Nebrodi kalni, ziemeļaustrumos – Peloritānu kalni, dienvidaustrumos – Ibleju kalni, kas tiek uzskatīti par Apenīnu kalnu turpinājumu. Salas centrālajā daļā atrodas Ereju kalni un rietumu centrālajā daļā – Sikānu kalni.

Sicīlijai pieder vairākas salas: Lipāru salas, Egadu salas, Pantellerijas sala, Ustikas sala un Pelageju salas.

Sicīlijas klimats ir viens no maigākajiem Eiropā. Tas ir tipisks Vidusjūras klimats ar maigām un lietainām ziemām un karstām, sausām vasarām. Ne velti senie grieķi Sicīliju dēvēja par „saulaino salu”.

Sicīlija sastāv no 9 reģioniem (Agridžento, Ennas, Kaltanisetas, Katānijas, Mesīnas, Palermo, Ragūzas, Sirakūzu, Trapāni), no kuriem visblīvāk apdzīvots ir Katānijas reģions. Visvairāk iedzīvotāju dzīvo Palermo (1.25 milj.), Katānijas (1.1 milj.), Mesīnas (0.65 milj.), Agridžento (0.45 milj.), Trapāni (0.44 milj.) un Sirakūzu  (0.4 milj.) zonās. Lielākās pilsētas ir Palermo (657 tūkst.), Katānija (294 tūkst.), Mesīna (243 tūkst.) un Sirakūzas (124 tūkst.).

20 biežākie uzvārdi: Russo, Messina, Caruso, Lombardo, Marino, Rizzo, Greco, Romano, Grasso, Di Stefano, Amato, Costa, Parisi, La Rosa, Bruno, Puglisi, Vitale, Arena, Pappalardo, Catalano.

Neskatoties uz to, ka Sicīlijā valda bezdarbs (apmēram 20%), zemi vidējie ienākumi un augsta nelegālā nodarbinātība un tās galvenās darbības nozares ir lauksaimniecība (citrusu augļi, olīves un olīvu eļļa, vīns, rieksti, sieri, zivis, u.c.), nekustamais īpašums, tūrisms un smagā rūpniecība, tomēr kultūrvēsturiski tā ir ļoti bagāts un unikāls Itālijas reģions, īpaši ar tās arhitektūru, valodu, literatūru, mākslu, mūziku, virtuvi, u.c.

18.gadsimtam raksturīgais sicīliešu vēlīnais baroka stils vistiešākajā veidā apskatāms un baudāms sekojošās pilsētās: Katānijā, Kaltadžirone, Sirakūzās, Noto, Ragūzā, Modikā, Šikli (itāļu val.: Scicli) un Ačireale.
mysicily.wordpress.com