Savvaļas govis un zirgi
Savvaļas zirgi un govis Latvijā tika ievesti deviņdesmito gadu beigās īpaši aizsargājamās dabas teritorijās. Nu tie atrodami ne tikai dabas parkos, bet arī zemnieku saimniecībās.
Šķirņu izveidošanas vēsture
Dabiskās pļavas vēsturiski uzturējuši lielie zālēdāji - tauri un savvaļas zigi. Pēdējais zināmais īstais taurs Bos primigenius nomira Polijā 1627. gadā, bet savvaļas zirgs - tarpāns - 1887. gadā Maskavas zooloģiskajā dārzā. Tiešu pēcnācēju šiem savvaļas dzīvniekiem nav, taču tie ir priekšteči lauksaimniecībā izmantojamām govīm Bos taurius un zirgiem, kuru šķirnes sāktas veidot vairākus tūkstošus gadu atpakaļ.
20.gs. 20.-30. gados vācieši brāļi Heki sāka dažādu Eiropas govju šķirņu krustošanu ar mērķi iegūt dzīvniekus, kas maksimāli līdzinātos izmirušajiem tauriem un būtu spējīgi izdzīvot savvaļas apstākļos. Izveidoto šķirni sauc brāļu Heku vārdā - Heck cattle (tagad arī - Auroxen), bet latviski - taurgovs. Šie dzīvnieki nav identiski izmirušajiem tauriem, tomēr ir ārēji līdzīgi un apveltīti ar daudzām savvaļas dzīvei nozīmīgām īpašībām. Taurgovis spēj izmantot ar uzturvielām nabadzīgu barību, ir izturīgas pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem, tām ir labi organizēta bara struktūra, lai aizstāvētos pret plēsējiem (vilkiem). Šīs īpašības ir arī Konik Polski šķirnes zirgiem, kuri līdzīgi kā taurgovis, ar "atgriezenisko" selekciju ir maksimāli pietuvināti saviem priekštečiem, šajā gadījumā - izmirušajiem tarpāniem. Abas šķirnes Eiropā izmanto zālāju noganīšanai aizsargājamās dabas teritorijās, jo tās ir vispiemērotākās izzudušo tauru un tarpānu ekoloģiskā "uzdevuma" pildīšanai.
Latvijā lielo zālēdāju atjaunošanas programmu uzsāka Pasaules Dabas fonds (WWF) 1996. gadā.
www.daba.gov.lv
Hailanderes šķirnes govs ir izveidoti Skotijā. Gaļas škirnes govis ar biezu, garu, pinkainu apmatojumu. Šķirne pirmo reizi reģistrēta 1884. gadā. Piemērota aukstiem un ziemeļu klimatiem, ļoti mazprasīga šķirne ar izcilas kvalitātes gaļu. Tā kā šķirnes pārstāvji dzīvo ilgi, tad nobriest un sasniedz dzimumgatavību samērā vēlu. Buļļi sasniedz 700 kg svaru, govīm ir vieglas dzemdības.
majdzivnieki.lv
Taurgovs jeb Heka taurs, Heka liellops (Bos primigenius taurus) ir selekcijas ceļā iegūta liellopu šķirne, kas selekcionēta ar mērķi, dabā atgriezt izmirušos taurus (Bos primigenius).
Pēdējais taurs nomira 1627. gadā Polijā. Tā kā mūsdienu liellopi ir taura pēcteči, tad izmantojot selekciju kā instrumentu, zinātnieki cenšas dabā atgriezt seno izmirušo dzīvnieku. Starp zinātniekiem nav vienprātības šajā jautājumā. Daļa uzskata, ka izmantojot jaunākos sasniegumus ģenētikā ir iespējams atgūt izmirušu sugu, bet citi tam nepiekrīt, uzskatot, ka jauniegūtā šķirne ir tikai izmirušās sugas vairāk vai mazāk ārējs atdarinājums.
Tauru atjaunošanas programmu 1920. gados uzsāka brāļi Heki - Heins Heks un Luts Heks no Vācijas. Heins Heks būdams Minhenes zoodārza direktors uzsāka līdz šim nebijušu programmu - izmirušo savvaļas sugu rekonstrukciju no mājdzīvniekiem, izmantojot mērķtiecīgu selekciju. Viņa mērķis bija atjaunot lielos Eiropas zālēdājus, kā Eirāzijas tauru (Bos primigenius primigenius) un tarpānu (Equus ferus ferus). Heinsa Heka programmai pievienojās viņa brālis Luts Heks, kas bija Berlīnes zoodārza direktors.
Taurgovs bullis ir samērā liela auguma, tā augstums skaustā pēc šķirnes rādītājiem nedrīkst būt zemāks par 1,6 metriem, govs zemākais skausta augstums ir 1,4 metri. Bet salīdzinot ar savvaļas tauru, taurgovis vidēji ir par 20 - 30 cm zemākas. Tomēr selekcijas gaitā taurgovju augumam un svaram ir tendence pieaugt, īpaši Vācijas ganāmpulkos.
Taurgovīm ir bieza, brūnganmelna vai zeltaini brūna vilna. Ziemas laikā kažoks kļūst biezāks, kas pasargā taurgovi no aukstuma. Ragi ir abiem dzimumiem, tie ir izvirzīti sāņus un galos uzliekti uz augšu.
Taurgovis gadu gaitā ir ieguvušas savvaļas dzīvniekiem raksturīgas īpašības: tās spēj izdzīvot un radīt pēcnācējus bez cilvēka palīdzības, tās nomaina vasaras apmatojumu pret ziemas, govīm ir labi attīstīts mātītes instinkts un prasme atrast piemērotu barību ziemas periodā, kā arī rudenim sākoties, uzkrāt tauku rezerves.
Koniks ir zirgu dzimtas (Equidae) mājas zirgu (Equus caballus) viena no Polijas zirgu šķirnēm. Vārds koniks poļu valodā nozīmē "mazais zirdziņš". Ir uzskats, ka koniks ir ļoti tuvs radinieks savvaļas tarpānam, bet tā asinīs rit arī arābu zirga gēni.
Savvaļas zirgs (Equus caballus) ir mūsdienu zirga priekštecis, kas bija sastopams ziemeļu puslodē. Pētījumi liecina, ka zirgs Austrumeiropā varētu būt pieradināts 5.–4. gadu tūkstotī pr. Kr. Taču vēl 20. gs. sākumā Āzijā varēja sastapt savvaļas zirgus, kas baros uzturējās kalnos un tiem pieguļošās stepēs. Latvijā atrastie savvaļas zirgu kauli pieder tarpaniem jeb Eiropas savvaļas zirgiem, kam skausta augstums 120–130 cm, un atradumi datējami ar mezolīta laiku. Bronzas laikmetā 1500–500 gadus pr. Kr. zirgs cilvēkam kalpo jau kā mājdzīvnieks, un lielais kaulu īpatsvars (16–19%) liecina, ka zirgi audzēti gaļai. Visilgāk savvaļas zirgi dzīvojuši Polijas, Baltkrievijas un Lietuvas teritorijā, kur tie sastopami līdz 15.–18. gs. Par zirgu izzušanas cēloņiem uzskata gan klimata izmaiņas, kad platlapju mežus nomainīja skujkoku meži, gan cilvēku rosību mežu izciršanā un plašu tīrumu ierīkošana dabisko pļavu vietā.
1936. gadā poļu profesors Vitelani, atlasot izmirušajam tarpānam vislīdzīgākos Polijas zemnieku mājas zirgus, uzsāka to atgriezenisko selekciju. Rezultātā mājas zirgs, vairāku paaudžu laikā, pārtapa par savvaļas zirgu, kuru nosauca par “Konik Polski” – poļu zirgu. Tas gan pēc izskata, gan spējām izdzīvot savvaļā ir līdzīgs tarpānam. 1999. gadā pasaulē bija ap 1500 “Konik Polski” zirgu.
Zirgi ir augēdāji. Tie pārtiek no zāles, niedrēm, krūmiem un koku mizas. Savvaļas zirgi pļavās rada dažāda augstuma zāli, veido brīvas vietas no niedrēm un krūmājiem, sekmē meža lauču veidošanos. Tādā veidā savvaļas zirgi veicina dzīvesvietas veidošanos citiem pļavu dzīvniekiem, augiem un mikroorganismiem.
Zirgi ir bara dzīvnieki. Tie veido harēma, jaunzirgu un ērzeļu grupas. Harēmā dzīvo ērzelis, kas ir grupas sargs, un vairākas ķēves ar kumeļiem. Par harēma grupas sargu kļūst spēcīgākais un pieredzējušākais ērzelis, kas uzvar ērzeļu savstarpējās cīņās.
Savvaļas zirgu ķēvēm grūsnības periods ir 11 mēneši. Kumeļi, parasti, piedzimst aprīlī, maijā bez cilvēka palīdzības. No harēma padzītās jaunās ķēves un ērzeļi veido jaunzirgu grupu. Šis ir dabiskais mehānisms, kā zirgi izvairās no tuvradnieciskās krustošanās. Ērzeļi, kuriem nav sava harēma, veido ērzeļu grupas. Dzīvošana barā palīdz savvaļas zirgiem pārlaist aukstumu, kukaiņu uzbrukumus, pasargāties no plēsējiem un kumeļiem apgūt izdzīvošanas pieredzi. Tuvojoties ziemai, savvaļas zirgi uzkrāj zemādas tauku slāni un uzaudzē biezu apspalvojumu. Atšķirībā no mājas zirgiem savvaļas zirgi spēj izdzīvot bez cilvēka palīdzības visu cauru gadu.