Saulkrasti
Saulkrasti ir pilsēta Vidzemes rietumos, Rīgas jūras līča piekrastē. Pilsētas robežas galvenokārt ietver joslu starp dzelzceļu un jūru no Inčupes līdz Ķīšupei.
Saulkrasti | |
Pilsēta | |
Valsts | Latvija |
Novads | Saulkrastu novads |
Pilsētas tiesības | kopš 1991. gada |
Vēsturiskie nosaukumi | vācu: Neubad |
Platība | |
• Kopējā | 6,1 km2 |
• sauszeme | 6,0 km2 |
• ūdens | 0,1 km2 |
Augstums | 10 m |
Iedzīvotāji (2021) | |
• kopā | 3 120 |
• blīvums | 519,1 iedz./km2 |
Pasta indeksi | LV-2160 |
Mājaslapa | www.saulkrasti.lv |
Vēsture
Saulkrasti izveidojušies senās Metsepoles zemes zvejnieku ciemu teritorijā, caur kuriem gāja stratēģiski svarīgais piekrastes ceļš uz Sontaganu. 1207. gadā Līvzemes dalīšanas līguma rezultātā Metsepole kā trešais Gaujas līvu novads nonāca Rīgas bīskapa pārvaldībā. Tagadējā Saulkrastu teritorija atradās Kubeseles jeb Krimuldas draudzes novadā, tika izveidots arī pirmais lūgšanu nams – kapela, kas nosaukta sv. Pētera vārdā. 1640. gadā izveidojās luteriskā Pēterupes draudze. Mācītāja mājas vajadzībām piešķīra ceturtdaļu arkla zemes un divas mācītāja mājas saimniecības (Bāžas un Cīruļi). 1641. gadā uzcēla jaunu luterāņu baznīcu.
1823. gadā uz Bīriņu muižas zemes uz dienvidiem no Ķīšupes tika dibināta Neibāde ("Jaunā peldvieta"), kas veidojās kā Vidzemes muižniecības peldvieta. No 1857. gada līdz 1913. gadam Pēterupe, Pabažu jūrmala un Skultes jūrmala netālu no Aģes grīvas bija populārākās kuģu būves vietas, kurās būvēja šonerus, gafelšonerus un brigantīnas. 1898. gadā kronim piederošo Pabažu muižas zemi sadalīja apbūves gabalos un piešķīra viesnīcu būvei, šo kūrortu dēvēja par Katrīnbādi jeb Pabažu jūrmalu. 1925. gadā Neibādei piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu.
Neibādi 1931. gadā pārdēvēja par Saulkrastiem (mūsdienās par Neibādi nosacīti sauc pilsētas ziemeļu daļu ap Ķīšupes ieteku) un 1933. gadā apvienoja ar Pēterupes apdzīvoto vietu.
1935. gadā 1. septembrī Saulkrastos pirmo reizi atspīdēja elektriskā spuldze. Elektriskās apgaismošanas trūkums tā laika kūrortā bija ļoti sajūtams, un par šī trūkuma novēršanu liela atzinība nākas Labierīcības biedrībai un akciju sabiedrībai „Brasla”, kura piegādāja elektrisko strāvu. Toreiz kūrorta galveno ceļu apgaismoja gan tikai 3 spuldzes.
1950. gadā Saulkrastiem pievienoja Pabažus un 21. februārī apdzīvotajai vietai piešķīra strādnieku ciemata statusu (līdz 1952. gadam ar nosaukumu Saulkraste), no 1961. gada 23. decembra – pilsētciemata. No 1949. līdz 1956. gadam Saulkrastu rajona centrs. 1967. gadā pievienoja daļu no Skultes ciema teritorijas, izveidojot Saulkrastu lauku teritoriju. 1991. gadā Saulkrastiem piešķīra pilsētas statusu.
Apskates objekti
- Baltā kāpa
- Velosipēdu muzejs
- R. Kaudzītes dārza māja
- Jūras parks un peldvieta "Centrs"
- Dabas parks "Piejūra"
- Saules laukums
- Saulrieta taka