Saulespuķe

Vasaras saulgrieze jeb saulespuķe (Helianthus annuus) ir viengadīgs kurvjziežu dzimtas lakstaugs.

Augums liels, 100 līdz 300 cm augsts. Adventīvs augs, dārza bēglis, savvaļā sastopams ne visai bieži. Stumbrs stāvs, parasti vienkāršs, ar atstāvošiem, raupjiem matiņiem. Lapas pamīšus vai pretējas, vienkāršas, veselas, trīsstūrainas vai eliptiskas, 10-25 cm garas, 7-10 cm platas, ar 3 dzīslām un abās pusēs ar īsiem, pieguļošiem matiņiem, mala rupji divkārt zāģzobaina, pamats sirdsveida, gals smails; apakšējās lapas daudz mazākas nekā augšējās, lapas kāts garš.
Zied no jūlija līdz septembrim. Ziedu kurvīši nolīkuši, 10-30 cm plati, pa vienam stumbra galotnē. Vīkala lapas olveida, smailas, vairākās rindās jumstiņveidīgi, ar matiņiem. Kurvīša gultne plakana. Kausmatiņu nav, to vietā 2 plēksnes, kas drīz nobirst. Kurvīša ārmalā dzelteni sterili mēlziedi, 6-10 cm gari, līdz 2 cm plati, kurvīša vidū divdzimumu stobrziedi ar brūnganu vai sārti brūnu vainagu.
Auglis- pelēki melns šķautņains sēklenis. Ziedu kurvīšiem raksturīgs heliotropisms - tie griežas līdzi saules gaitai, t.i. spilgtākās gaismas virzienā. Kultivē kā eļļas augu, pārtikas augu un krāšņumaugu. Augļi satur 20-39% eļļas. Stumbri satur līdz 35% kālija oksīda, tos izmanto potaša ieguvei. Saulgriežu eļļu izmanto ārstniecībā kā žultsdzinēju, augšējo elpošanas ceļu iekaisumu ārstēšanai, pret aterosklerozi, kā caurejas līdzekli, kā pamatu dažādām ziedēm.

lv.wikipedia.org

Mūsdienās saulespuķes visā pasaulē tiek audzētas rūpnieciskiem mērķiem, un tā ir nozīmīga lauksaimniecības kultūra gan eļļas, gan sēklu ieguvei. Saulespuķes ir cēlušās Ziemeļamerikā, kur Amerikas pirmiedzīvotāji, indiāņi, tās izmantoja pārtikai un eļļas iegūšanai. Saulespuķes sēj pavasara beigās vai vasaras sākumā, tās ātri izaug un sāk ziedēt, krāsojot laukus koši dzeltenus. Saulespuķu saknes iestiepjas dziļi zemē un izplešas uz visām pusēm, lai tās varētu atrast ūdeni un pārciest mērenu sausumu. Puķēm augot, to galviņas no rīta ir pagriezušās pret austrumiem, bet vakarā – pret rietumiem, un tās katru dienu seko līdzi saules ceļojumam pa debess jumu. Kad ziedkopas ir pilnībā atvērušās, tās parasti ir pavērstas pret austrumiem. Tad pilnīgi jau ir nogatavojušās saulespuķu sēklas, un lielās ziedkopas ir ideāla barošanās vieta garām lidojošajiem, izsalkušajiem putniem.

Sallija Tagolma „Lielā gadalaiku grāmata”.