Sarkanā jāņoga (Ribes rubrum)
Sarkanā jāņoga - Ribes rubrum L.
Sarkanā jāņoga - angliski: red Currant; vāciski: Rote Johannisbeere; zviedru: trädgårdsvinbär; igauņu: punane sõstar; lietuviešu: raudonasis serbentas; krievu: смородина красная
Sarkanā jāņoga (latīņu: Ribes rubrum) - daudzgadīgs, apmēram 1 m augsts, stipri cerojošs ērkšķogu dzimtas krūms. Diezgan bieži sastopams savvaļā krūmājos, mitros mežos, grāvjos, apdzīvoto vietu tuvumā. Ļoti bieži kultivē dārzos. Jaunie dzinumi klāti ar dziedzermatiņiem, ar bāli dzeltenu, gludu mizu. Vecākiem zariem miza tumši pelēka. Lapas pamīšus, 3 - 6 cm garas un platas, parasti sirdsveida, trīsdaivainas līdz piecdaivainas, ar smailām, rupji zobainām daivām, parasti kailas, spīdīgas, apakšpusē ar dzīsliņām vai izklaidus pa visu plātni ar smalkiem sarveida matiņiem. Zied maijā un jūnijā. Ziedi pa 3 - 8 ,sakārtoti 2 - 5 cm garos, augļu laikā nokarenos ķekaros. Kauslapas 5, kailas, zaļganas vai zaļgandzeltenas, nereti ar iesārtiem plankumiem. Vainaglapas 5, zaļganas vai iesārtas, uz pusi īsākas par kauslapām, otrādi olveidīgas, galā ar robiņu. Putekšņlapas īsākas par kauslapām. Auglis - sarkana oga. Ogas satur cukurus, organiskas skābes, P vitamīnu, C vitamīnu, pektīnvielas. Sākumā audzēja kā ārstniecības augu, kura lapas izmantoja kā diurētisku un sviedrēšanas līdzekli, un tikai vēlāk ogas sāka lietot pārtikā.
lv.wikipedia.org
Apraksts:
Neliels, 0.8-1.7 m augsts ērkšķogu dzimtas krūms. Stumbrs un zari pelēki. Jaunie dzinumi dzeltenīgi. Krūms bagātīgi cero. Lapas uz zariem pamīšus, trīsstaraini vai piecstaraini daivainas (ga, pl 2.5-6 cm). Lapas kailas vai dažreiz apakšpusē skraji apmatotas, galvenokārt uz dzīslām. Lapas mala zobaina, pamats sirdsveidīgs, kāts apmēram lapas plātnes garumā. Ziedi divdzimumu, zaļgandzelteni, nelielos ķekaros (ga 4-10 cm) lapu žāklēs. Ziedkāti tievi, diezgan gari (ga ap 0.5 cm). Kauss plakans, ar valnīti. Kauslapas apmēram divreiz garākas nekā vainaglapas. Ogas skābas, lodveida, sarkanas (Ø 0.8-1.2 cm). Zied maijā. Ogas nogatavojas jūlijā.
Izplatība:
Mūsdienās gandrīz visā Eiropā un dažviet Āzijā sastopams krūms.
Latvijā no kultūras savvaļā sen pārgājusi suga, sastopama nereti visā teritorijā. Ļoti bieži kultivē.
Biotopi:
Atsevišķi eksemplāri un nelielas grupas upju ielejās, piepilsētu mežos, krūmājos un nezālienēs.
Īpašas norādes:
Pārtikas augs. Ļoti līdzīga pūkainajai jāņogai (R. spicatum), mazāk Alpu vērenei (R. alpinum) un neziedoši eksemplāri pēc lapām - arī melnajai upenei (R. nigrum). No upenes viegli atšķirama pēc lapām bez smaržas (upenei lapas smaržīgas) un sarkanām (ne melnām) ogām.
No Alpu vērenes atšķirama pēc divdzimumu (nevis viendzimuma) ziediem, kāta lapas plātnes garumā (nevis manāmi īsāka), skābām (nevis bezgaršīgām) ogām.
Visgrūtāk atšķirama no pūkainās jāņogas. Atšķirama pēc kailām lapām, kam tikai plātnes apakšpusē pārsvarā uz dzīslojuma ir skraji matiņi (nevis virspuse kaila, bet apakšpuse blīvi īsmataina). Parasti pūkainās jāņogas lapu daivas ir salīdzinoši strupākas un ieapaļākas.
www.latvijasdaba.lv
Sarkanā jāņoga (latīņu: Ribes rubrum) - daudzgadīgs, apmēram 1 m augsts, stipri cerojošs ērkšķogu dzimtas krūms. Diezgan bieži sastopams savvaļā krūmājos, mitros mežos, grāvjos, apdzīvoto vietu tuvumā. Ļoti bieži kultivē dārzos. Jaunie dzinumi klāti ar dziedzermatiņiem, ar bāli dzeltenu, gludu mizu. Vecākiem zariem miza tumši pelēka. Lapas pamīšus, 3 - 6 cm garas un platas, parasti sirdsveida, trīsdaivainas līdz piecdaivainas, ar smailām, rupji zobainām daivām, parasti kailas, spīdīgas, apakšpusē ar dzīsliņām vai izklaidus pa visu plātni ar smalkiem sarveida matiņiem. Zied maijā un jūnijā. Ziedi pa 3 - 8 ,sakārtoti 2 - 5 cm garos, augļu laikā nokarenos ķekaros. Kauslapas 5, kailas, zaļganas vai zaļgandzeltenas, nereti ar iesārtiem plankumiem. Vainaglapas 5, zaļganas vai iesārtas, uz pusi īsākas par kauslapām, otrādi olveidīgas, galā ar robiņu. Putekšņlapas īsākas par kauslapām. Auglis - sarkana oga. Ogas satur cukurus, organiskas skābes, P vitamīnu, C vitamīnu, pektīnvielas.
Pielietojums
Sākumā audzēja kā ārstniecības augu, kura lapas izmantoja kā diurētisku un sviedrēšanas līdzekli, un tikai vēlāk ogas sāka lietot pārtikā.
www.ros.lv
