Sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)

Sarkanrīklīte (Erithacus rubecula)

Sarkanrīklīte (Latīņu v. – Erithacus rubecula; Angļu val. - European Robin; Vācu val. – Rotkehlchen; Krievu val. - Зарянка) ir Latvijā bieži sastopams mazs zvirbuļveidīgo kārtas mušķērāju dzimtas dziedātājputns. Senāk šo putnu pieskaitīja pie mežastrazdu dzimtas. Izdala astoņas sarkanrīklīšu pasugas, no kurām Latvijā mitinās nominālā pasuga E. r. rubecula.

Izskats:
Augumā sarkanrīklīte ir 12,5-16 cm gara un 16-18 g smaga, tās galvenā pazīme, protams, ir oranži sārtais apspalvojums rīkles daļā un galvas priekšpusē. Kad jaundzimušie putni pamet ligzdu, to apspalvojums ir brūns. Aptuveni 2-3 mēnešus pēc tam, kad mazie putni pametuši ligzdu, tiem iekrāsojas sārtas spalvas pie rīklītes, un vēl pēc apmēram 2-3 mēnešiem sārtais plankums jau izpleties tik liels, kāds tas ir pieaugušam putnam. Sarkanrīklīti ir iespējams sajaukt ar sarkankrūtīti jeb svilpi (Pyrrhula pyrrhula) no žubīšu dzimtas, kas ir lielāks, ar melni krāsotu galvas pakauša daļu.

Uzvedība un dzīvesveids:
Latvijā migrē, bet teritorijās, kur sarkanrīklītes ir nometnieki, mātītes ziemā pārvietojas nostāk no ligzdošanas vietām un atrod teritoriju, kur aukstajā gadalaikā vieglāk sameklēt barību, bet tēviņšpaliek ligzdošanas teritorijā augu gadu. Par spīti savam nelielajam augumam, sarkanrīklīte pazīstama kā ļoti drosmīgs, pat "kašķīgs" putniņš.

Pārtiek galvenokārt no kukaiņiem, arī sēklām un ogām. Vasarā sarkanrīklīti var nereti manīt piemājas dārzos, it īpaši tikko uzraktas augsnes tuvumā, kur tā meklē tārpus un kukaiņus. Dažkārt sarkanrīklīte, cerībā vieglāk tikt pie svaigas, “tikko uzraktas” barības nebīsies tuvoties pat lieliem meža zvēriem, piemēram, mežacūkai.

Vairošanās sezonā sarkanrīklītes pogošana līdzinās flautas skaņām. Sarkanrīklīte bieži dzied vēlu vakarā un citkārt arī naktī, tādēļ dažkārt tās dziesma tiek jaukta ar lakstīgalas dziedājumu. Gan putnu mātītes, gan tēviņi klusi dzied arī ziemas laikā, kad abi mīt šķirtās teritorijās. Ligzdu būvē starp koku saknēm un celmos, dažādās plaisās, alās, caurumos un pat tādos mākslīgos veidojumos, kā, piemēram, vecs, saplīsis alumīnija katls.

Izplatība:
Sarkanrīklīte sastopama viscaur Eiropā, izņemot Īslandi. Tāpat arī Āzijas rietumos (Rietumsibīrijā, Mazāzijas pussalā, Aizkaukāzā) un Āfrikas pašos ziemeļos.

Latvijā:
Latvijā bieži ligzdo, caurceļo un nelielā skaitā ziemo, iespējams, pēdējos gados ziemotāju skaits pieaug. Latvijas putni ziemo pārsvarā Eiropas rietumos un dienvidos. Latvijā mitinās jauktos, kā arīlapu koku mežos, arī dārzos, parkos. Ziemas laikā nereti sastopama cilvēku mājokļu tuvumā, parasti arī neaizsalušu ūdeņu tuvumā.

Saskaņā ar 2009. gada pētījumiem ligzdojošo pāru skaits, salīdzinot ar 2006. gadu, palielinās.

Sarkanrīklīte uz pastmarkām:
Sarkanrīklīte sastopama arī latviešu un citu tautu folklorā — pasakās, dzejoļos un ticējumos. Daudz nostāstu atrodams par to, kā putniņš ticis pie sarkanās rīkles daļas. ApZiemassvētku laiku sarkanrīklītes attēls bieži parādās uz apsveikumu kartiņām, pastkartēm un pastmarkām.
lv.wikipedia.org