Sarkano ķieģeļu arhitektūra

Sarkano ķieģeļu arhitektūra ir celtniecības stils, kuram pamati likti tā saucamajā Tjūdoru arhitektūrā XVI gadsimtā, kad celtniecībā sāka plaši pielietotot sarkano un balto ķieģeļu kombināciju. Šī stila paveids bija izplatīts arī valstīs, kurām bija tirdzniecības un kultūras sakari ar tā laika Angliju- Flandrijā un Ziemeļfrancijā, kur joprojām saglabājušās XVI-XVIII gadsimta celtnes ar attiecīgo sarkano un balto ķieģeļu kombināciju. Stils piedzīvoja atdzimšanu XIX gadsimta beigās, Anglijā un citur Eiropā, liekot uzsvaru uz vienkāršākiem un lauku dzīvei piemērotiem aspektiem, kas bija lietojami īpaši lauku un pilsētas nomaļu turīgo īpašnieku kotedžu būvniecībai, kā arī ceļot dzīvojamās mājas ar nedaudz, ne vairāk kā trim stāviem.

Latvijas un Rīgas arhitektūrā ar sarkano ķieģeļu stilu īpaši aizrāvies ilgstošais (1879.-1915.) pilsētas galvenais arhitekts R.G.Šmēlings, turklāt viņa darbība īpaši jūtama arī Daugavpilī. Rīgā viņš būvējis gan virkni sarkanbalto skolu, gan 2.pilsētas slimnīcas (tagadējās P.Stradiņa) veco korpusu, gan Āgenskalna tirgu, gan Ugunsdzēsēju depo. 2. attēla mājas pagrabā Vecrīgā XIX gadsimta 70-tajos gados atradās tipogrāfija, kurā strādāja latviešu literatūras klasiķis Rūdolfs Blaumanis.
www.artermini.lv

Ēku celšana „ķieģeļu stilā” ir viena no 19. gadsimta eklektisma stila formālajiem paveidiem, kas ir īpaši izplatīts rūpniecības ēku, noliktavu un citu saimnieciska rakstura celtņu arhitektūrā. Pamatā tika lietoti divu tonalitāšu – dzeltenā smilšu un sarkanā māla – ķieģeļi.

 Ķieģelis
Ķieģelis ir celtniecības materiāls, kas tiek gatavots, saulē izkaltējot vai krāsnī apdedzinot no māla, smiltīm un/vai kaļķa izgatavotu taisnstūra paralēlskaldni. Ķieģeļus var gatavot arī savādākās formās, atkarībā no pielietošanas mērķa. Tos var izgatavot arī no cementa. Ķieģeli var uzskatīt par mazāko vienību kādas ķieģeļu celtnes mūrēšanā. Mūrēšanas laikā ķieģeli savā starpā tiek savienoti ar javu.

Sarkanos ķieģeļus izgatavo no māla masas. Rūpīgi sagatavotu masu izspiež caur speciālu iekārtu, lai ķieģelim piešķirtu nepieciešamo formu un virsmas tekstūru. Pēc tam jēlķieģeļus žāvē noteiktā temperatūras režīmā un apdedzina tuneļveida krāsnīs. Apdedzināšanas maksimālā temperatūra parasti ir +950 ^oC. Māls, kas satur dzels oksīdus, piešķir ķieģeļiem sarkanīgo toni, bet ķieģeļus brūnos toņos iegūst, māla masai pievienojot speciālus pigmentus.


Ķieģeļrūpniecība Latvijā
Ķieģeļrūpniecība Latvijā ir viena no rūpniecības nozarēm, kas savu uzplaukumu piedzīvoja 19. un 20. gadsimtā, kad lielākā daļa no tajā laikā būvētajām mūra ēkām bija ķieģeļu celtnes.

Latvijā pirmās mūra celtnes bija celtas no dolomīta un granīta laukakmeņiem, bet ķieģeļus izmantoja vienīgi durvju un logu apdarei. Vēlāk ķieģeļus arvien vairāk sāka izmantot arī ēku iekšējām konstrukcijām un aizsargmūru celšanai. Senākās ķieģeļu celtnes Latvijā ir Turaidas pils, Ludzas pils, Rīgas Doms, Rīgas Sv. Pētera baznīca, Rīgas Sv. Jēkaba baznīca un Rīgas aizsargmūris ar ķieģeļu torņiem. 17.-18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogi ķieģeļus izmantoja Jelgavas Svētās Annas evaņģēliski luteriskā baznīcas, Jelgavas pils, Rundāles pils, Pētera akadēmijas un citu monumentālu celtņu būvei. Ķieģeļu ieguvei lielo būvju tuvumā izraka mālbedres un uzcēla ķieģeļu "cepļus" jeb ķieģeļnīcas. Saglabājušās mālbedres (tagad zivju dīķi) pie Turaidas pils, pie bijušās Kobronskansts Torņakalnā. Hercogs Jēkabs Kurzemē, Zemgalē un Sēlijā lika uzbūvēt apmēram 20 ķieģeļnīcas. Jelgavas pils celšanai nepieciešamie ķieģeļi ražoti pie agrākā Sniķes kroga (Schneckenkrug) Lielupes labajā krastā. Lielu ķieģeļu cepli iekārtoja arī Daugavpils cietokšņa būvei.

19. gadsimta vidū daudzās muižās izveidojās lauku ķieģeļu cepļi, bet gadsimta beigās radās jaudīgas ķieģeļu rūpnīcas un Hofmaņa riņķa cepļi, kas ražoja ķieģeļus Rīgas, Liepājas, Daugavpils, Ventspils, Jelgavas un citu strauji augošo pilsētu mūra māju būvei. Īpaši daudz mālbedru un ķieģeļu cepļu bija Lielupes un Iecavas krastos. Uz pilsētām kieģeļus transportēja koka liellaivās, ko strādnieki garās virvēs vilka gar upju krastiem. Liels ķieģeļu ceplis bija arī Iļķenu muižas (Hilchensfähr) ķieģeļnīca Gaujas labajā krastā Ādažu-Carnikavas draudzes novadā Rīgas apriņķī un Tomes ķieģeļu ceplis Daugavas kreisajā krastā.
lv.wikipedia.org
lv.wikipedia.org
nospied.lv