Sanbernārs

Lielos, krāšņos suņus, ar kuriem saistās daudz brīnišķīgu, turklāt patiesu nostāstu, sāka audzēt Augustīnu ordeņa mūki klosterī, kas atradās Šveicē Lielajā Sv. Bernāra kalnu pārejā. Saglabājies pirmais šāda suņa attēls - 1695. gadā to gleznojis nezināms mākslinieks. Līdzīgi lieli suņi Alpos bija audzēti arī agrāk, bet mūki prasmīgi un ārkārtīgi rūpīgi izkopa savu šķirni. Iegūto suņu uzdevums daļēji bija sargdienests, daļēji sniega lavīnu apraktu cilvēku meklēšana. Vārdu - Svētā Bernāra suns - šķirnei piešķīra tikai 1835. gadā. Visdižāko slavu no lielās cilvēku glābēju cilts izpelnījies suns Barrijs, kas savos divpadsmit mūža gados izglābis dzīvību četrdesmit cilvēkiem. Četrdesmit pirmais noturējis savu glābēju par plēsīgu zvēru un nošāvis. Parīzes suņu kapsētā Barrijam uzcelts piemineklis, bet Bernes dabas muzejā vēl šobaltdien apskatāms tā izbāzenis. Sākumā audzēja vienīgi īsspalvainos sanbernārus. Garspalvainie suņi pazīstami tikai kopš 1830. gada, kad īsspalvainos sanbernārus sapāroja ar ņūfaundlendiem. Pēc aptuvenām aplēsēm uzskata, ka vairāk kā divarpus gadsimtos mūku izaudzētie suņi Lielajā Sv. Bernāra pārejā izglābuši vai palīdzējuši izglābt ap 2000 cilvēku.

 Sanbernārs ir liels, spēcīgs, muskuļots suns (augstums suņiem - ne mazāk par 70 cm, kucēm - ne mazāk par 65 cm). Galva liela, ļoti impozanta un varena. Labi iezīmēta pāreja no pieres uz īsu purnu. Tomēr galvai jābūt samērīgai ar ķermeni, tā nedrīkst nomākt ar saviem izmēriem. Lūpas mēreni, ne pārāk biezas. Pilna zobu formula. Acis tumšbrūnas vai brūnas. Trijstūrainās ausis vidēji lielas, nokarenas. Tikpat impozants kā galva ir sanbernāra ķermenis ar platiem pleciem, labi izteiktu krūšukurvi un spēcīgu, stingru muguru. Kājas spēcīgas, ar platām, "kamoliņā" savilktām ķepām. Aste plata, gara un smaga. Neatkarīgi no spalvas garuma (runājot par garspalvaino un īsspalvaino variantu) krāsu sadalījumam jābūt precīzam un tīram, krāsām intensīvām. Balta ir deguna virsa un svēdra uz pieres, apkakle, krūtis, priekškājas, vēders, pakaļkājas līdz lēcienlocītavai un astes gals. Melnums iezīmējas ap lūpām, acu apakšējo daļu un līdz pierei pamazām pāriet uz rudu krāsu, kas turpinās uz pakauša un ausīm līdz apkaklei, mugura un gurni - rudi. Uz muguras atļauti balti plankumi. Ja rudais apmatojums sadalīts lielos laukumos - "plātnēs", tām jābūt ļoti skaidri, neizplūstoši norobežotām. Kažoku kopj, to sukājot.

 Zinot sanbernāra izcelšanās vēsturi, būtu lieki vēl stāstīt par šā suņa cildenajām īpašībām. Nedrīkst nekad aizmirst, ka sanbernārs no laika gala bijis cilvēka draugs, uzticams palīgs un glābējs grūtā brīdī. Impulsīva, ļoti strauja rakstura cilvēkiem vai arī tādiem, kam patīk pavēlēt un komandēt, nav ieteicams šo suni iegādāties, jo tad var rasties nesaderība temperamentos un nelabojamas kļūmes audzināšanā. Nedrīkst sanbernāru aizvest uz māju, kur tam nāktos "apsargāt" siltumnīcu, un šai nolūkā censties to "padarīt niknu". Agresīvs sanbernārs ir psihiski traumēts, sakropļots suns un, tā kā nespēj ātri mainīt reakcijas, tas kļūst sociāli bīstams. No negantajiem dusmu uzplūdiem, kurus apturēt nav suņa spēkos, var ciest ne tikai nevēlams svešinieks, bet arī pats suņa īpašnieks vai viņa ģimenes locekļi.

www.dinozoo.lv