Salacgrīva

Salacgrīva ir pilsēta Vidzemes ziemeļos, Limbažu novadā, Salacas upes grīvā. Attālums no Salacgrīvas līdz Rīgai – 103 km, līdz Limbažiem – 50 km, līdz Valmierai – 95 km. Pilsētas saimniecībā liela nozīme ir koku eksportam, kokapstrādei, pārtikas ražošanai un tirdzniecībai.

Vēsture
Kā apdzīvota vieta Salacgrīva pastāvējusi jau 5.gs., kad pie Salacas grīvas atradusies lībiešu apmetne Saletsa. Lībiešu pils vietā, Salacas labajā krastā vairākus gadsimtus vēlāk tika uzcelta Rīgas arhibīskaps Salacas pils, kura pirmoreiz minēta 1391. gadā Lībekas hronikā kā Saltze. Pils bija biežs uzbrukuma mērķis Livonijas kara laikā, bet Lielā Ziemeļu kara laikā 1702.–1703. gadā tika uzspridzināta un vairs netika atjaunota. Ap pilskalnu vēl mūsdienās var redzēt kur bijis kanāls, pa kuru braukuši kuģi.

Salacgrīvas veidošanās iet roku rokā ar piekrastes kuģniecības attīstību Rīgas jūras līcī. Lai līdzšinējo liellaivu vietā ostā varētu iebraukt arī kuģi, Salacas gultni padziļināja un upes grīvā no laukakmeņiem izbūvēja molu. Salacgrīva kļuva par nozīmīgu pārkraušanas vietu Ziemeļvidzemes ražojumu – kokmateriālu, linu un labības – tālākai transportēšanai uz Pērnavu un Rīgu. Tā gada laikā ostā ienāca līdz pat 200 kuģiem, kas veicināja iedzīvotāju skaita pieaugumu, tādēļ gadsimta beigās šeit bija vairāk nekā 70 dzīvojamo un 40 noliktavu ēku. 20. gs. sākumā preču plūsma uz Salacgrīvu mazinājās tādēļ, ka Vidzemē attīstījās dzelzceļu būve, un lielāka daļa preču tika transportētas uz jaunizbūvēto Ainažu ostu, ko ar iekšzemi savienoja dzelzceļš. Galu galā Salacgrīvieši pārorientējās tikai uz koku pludināšanu pa Salacu un to tālāku transportēšanu.

Pēc neatkarības pasludināšanas sāka attīstīties kultūras dzīvē un pēc H. Edemaņa iniciatīvas 1921. gadā Salacgrīvā tika nodibināta pirmā vidusskola. 1928. gadā 7. februārī Salacgrīvai tika piešķirts pilsētas statuss. Lielas pārmaiņas saimnieciskajā dzīvē bija Padomju varas periodā, kad Salacgrīvā tika izveidota zivju fabrika, kura sākotnēji bija apredzēta Ainažos, kā arī dibināts zvejnieku artelis „Brīvais vilnis”. Pateicoties zivrūpniecības attīstībai, no jauna tika izbūvēta osta, un iedzīvotāju skaita pieaugums veicināja jaunu dzīvojamo namu celtniecību. Ar gadiem zvejnieku kolhozi kļuva turīgāki un centās pilsētu labiekārtot, tādēļ tās ziemeļu daļā tika izveidots Zvejnieku parks ar vienu no labākajiem stadioniem un brīvdabas estrāde, kurā katru gadu jūlija sākumā notiek Latvijā zināmie Zvejnieku svētki, no 2001. gada – Jūras svētki.

Mūsdienu Salacgrīva ir augoša Latvijas mazpilsēta. Tās saimniecībā vēl joprojām liela nozīme ir koku eksportam, kokapstrādei, kā arī pārtikas ražošanai un tirdzniecībai.

Kultūra
Bibliotēka
19. gs. beigās pilsētas teritorijā sāka darboties Salacgrīvas Saviesīgā biedrība, ar kuras palīdzību 1902. gada 4. augustā nodibināja Salacgrīvas Saviesīgās biedrības bibliotēku un 1912. gadā tika uzcelts biedrības nams, kurā sev mājas atrada arī bibliotēka. Sākumā tajā bija atrodamas 300 dažāda satura grāmata, bet vēlāk to skaits pieauga līdz 700 sējumiem. 1957. gadā bibliotēku sadalīja Salacgrīvas pilsētas un Salacgrīvas bērnu bibliotēkā. Lai saglabātu novada vēsturi, kopš 2003. gada Salacgrīvas pilsētas bibliotēkā darbojas novadpētniecības istaba.

Muzejs
Kopš muzeja dibināšanas 1998. gadā, tas darbojas kā novada vēstures centrs vietējiem iedzīvotājiem, tūristiem un vēstures pētniekiem. Muzejā arhīvā atrodami materiāli: par zveju un zvejniekiem Salacas upes lejtecē, kā arī Ziemeļvidzemes jūras piekrastē; par seno nēģu zveju ar tačiem; par Vecsalacas un Svētciema muižu vēsturi, uz kuru zemēm veidojās Salacgrīva; par pilsētas ekonomisko un politisko dzīvi; apkārtnes skolām, baznīcām un draudzēm; par salacgrīviešiem, kas cildina pilsētu un novadu un ievērojami ar saviem nopelniem pedagoģijā, zinātnē, kultūrā un mākslā, uzņēmējdarbībā, politikā un tautsaimniecībā.

Tūrisms
Salacgrīvas novada tūrisma informācijas centrs pēc neatkarības atjaunošanas bija pirmais tūrisma informācijas centrs Latvijā. Savu darbu tas uzsāka 1993. gada 21. jūnijā, taču oficiāli dibināts tika 1994. gada 3. novembrī. Gadiem ejot tūrisma centrs turpina ceļotājiem sniegt noderīgus padomus, lai viņu piedzīvojums Salacgrīvā liktu atgriezties vēl un vēl.

Top 5 valstis, no kurām ārvalstu tūristi ieceļo Salacgrīvā ir Igaunija, Vācija, Somija, Lietuva un Krievija.

Populārākie tūrisma objekti:

• Nēģu tacis – unikāls zvejas paņēmiens ar vairāku gadsimtu vēsturi, ko mūsdienās izmanto tikai Salacgrīvā. Nēģu tacis ir īpašas konstrukcijas laipa, no kuras upes straumē tiek iegremdēti nēģu murdi un notiek zveja. Taci katru gadu ierīko no jauna no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem un stiprināšanai netiek izmantotas ne naglas, ne skrūves, bet īpašas sasaites.
• Mantu kambaris – vieta, kur iespējams apskatīt dažādus žurnālus, grāmatas, rotaļlietas, traukus un interjera priekšmetus, kā arī padomju laika audio, video un fotoaparatūru sākot no pirmajiem modeļiem.
• Muzejs – iespēja apskatīt pastāvīgo ekspozīciju „Zutiņš murdā”, kurā parādīta zvejas vēsture un tradīcijas Vidzemes jūrmalā, kā arī senā nēģu zvejas metode, kad pāri upei tiek būvēts aizsprosts jeb tacis.
• Salacas promenāde un bāka – bāka ir četrstūrains balts tornis ar sarkanu laternu tā galā. Mūsdienās tā diemžēl vairs nedarbojas, taču savulaik kalpojusi, lai visi zvejnieki atrastu ceļu mājup. Bāka tika celta daudzo sēkļu dēļ piekrastē starp Salacgrīvu un Ainažiem, kas visā Rīgas jūras līča piekrastē kuģošanai bija bīstamākais apgabals. Lai pasargāt Salacas krastu no erozijas, nolēma būvēt promenādi. Tā tapa vietējiem savedot akmeņus. Atjaunoto Salacgrīvas promenādi atklāja 2014. gada maijā.
• Naborigama ceplis – keramikas apdedzināšanas krāsns jeb Naborigama uzbūvēta 2007. gada vasarā. Šajā krāsnī iespējams sasniegt porcelāna apdedzināšanas temperatūru virs 1300 grādiem. Lai sasniegtu nepieciešamo karstumu, katru gadu jūlijā kambarkrāsns tiek kurināta veselu nedēļu. Pēc nedēļas uz cepļa atvēršanu sapulcējas mākslinieki, lai redzētu savu mākslas darbu rezultātus.

lv.wikipedia.org