Rīgas vecā Sv. Ģertrūdes baznīca
Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes Evaņģēliski luteriskā baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnams Rīgā, Ģertrūdes un Baznīcas ielas krustojumā, celts pēc arhitekta Johana Daniela Felsko projekta 1864.—1869. gadā. Baznīcas ēka iesvētīta 1869. gada 2. martā.
Baznīca ir tipisks eklektisma paraugs izkoptās neogotikas formās, trīsjomu pseidobazilika ar īsu transeptu. Baznīcas ārējā veidolā vērojama vertikālā dominante, ko akcentē daudzi dekoratīvie tornīši, kas grezno pākāpienveida zelmiņus, kontroforsus, torņa smailes pakāji. Baznīcas tornis ir ar pakāpeniski sašaurinātu apjomu, tas ir 63 m augsts, un tā smaile ir segta ar vara skārdu. Ārsienu apdarē izmantots sarkanais ķieģelis un betonā ir lieti arhitektoniskie elementi. 1912. gadā baznīcas altārgleznu nomainīja ar krucifiksu. Abās pusēs altārim atrodas Sv. Pētera un Sv. Jāņa skulptūras. Vitrāžas ir izgatavotas 19. gadsimta otrajā pusē un 1907. gadā E. Todes darbnīcā. Lielāko zvanu (diametrs 0,97 m) 1867. gadā no bronzas lējuši V.T. Donāts un J.C. Švens. Taču 1915. gadā tas evakuēts uz Krieviju un tikai 1923. gadā tiek atvests atpakaļ. Baznīcas ērģeles būvētas 1906. gadā V. Zauera firmā Frankfurtē pie Oderas, un ir vienas no labākajām un melodiskākajām Rīgā.
lv.wikipedia.org
Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes evaņģēliski luteriskā draudze
Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 67275707, 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv
Baznīcas uzcelšanas gads nav precīzi zināms, bet hronikās tā pirmo reizi minēta 15. gadsimta sākumā. Notiekot dažādiem kariem un mainoties varām, Ģertrūdes baznīca ir ļoti cietusi – vairāk kā 600 gadu laikā tā nopostīta un pēc tam atjaunota septiņas reizes. Baznīca atradās ārpus Rīgas pilsētas mūra, priekšpilsētā.
Viduslaikos ceļotāju patroneses svētās Ģertrūdes (626-659) vārdu deva baznīcām, kas atradās ārpus pilsētas nocietinājuma vaļņiem. 15. gadsimta pēdējā ceturksnī Sv. Ģertrūdes baznīca minēta saistībā ar arhibīskapa un ordeņa cīņu par virskundzību Rīgas pilsētā, kad arhibīskaps mēģināja ietekmēt Rīgas rāti, izsludinot pilsētai katoliskās baznīcas lāstu un minēto paziņojumu piesitot pie Sv. Ģertrūdes baznīcas durvīm. 1477. gada beigās no Romas pāvesta pienāca ziņa, ka pilsēta atbrīvota no lāsta, un 1478. gadā svētās eļļas trauku vispirms nolika uz Sv. Ģertrūdes baznīcas altāra, bet vēlāk ar svinīgu procesiju ienesa pilsētā. Svarīgā notikuma simbolisks atveids ietverts zīmogā, ko joprojām lieto Rīgas Vecā Sv. Ģertrūdes draudze.
Mārtiņa Lutera reformas 16. gs. sākumā strauji izplatījās arī ārpus Vācijas. Par reformas sākumu Livonijā tiek uzskatīts 1522. gads, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par jaunās ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā. Rīgā sākās nemieri, ko dēvē par „svētbilžu grautiņiem”, kā rezultātā arī Sv. Ģertrūdes baznīca tika sagrauta.
1589. gadā tika nolemts baznīcu atjaunot. Darbi tika pabeigti 1591. gadā, bet nākamajā gadā tika nobruģēts ceļš līdz Ģertrūdes baznīcai, jo tas bijis grūti izbraucams lietus laikā. Postošu ietekmi uz baznīcu atstāja daudzie iebrukumi Rīgā. Diemžēl ilgi baznīcas celtne nepastāvēja, jo jau 1605. gadā, Kārļa IX karaspēkam aplencot Rīgu, zviedru karaspēka vadonis grāfs Mansfelds nodedzināja baznīcu. Tomēr baznīca drīz tika atjaunota. 1656. gadā cara Alekseja Michailoviča karaspēks aplenca Rīgu, pati baznīca palika neskarta, taču zvani un ērģeles tika aizvestas.
1700. gadā sākās Ziemeļu karš un baznīca atkal tika nopostīta. 1743. gadā pilsētas dome atvēlēja Sv. Ģertrūdes draudzei līdzekļus baznīcas celšanai. Kad noturēt dievkalpojumus baznīcā nebija iespējams, draudzes atrašanās vieta uz laiku tika mainīta. Draudze ieguva Smilšu (tagadējā Brīvības) ielā namdara Kocha namu un ierīkoja to dievkalpojumiem. Mācītājs F.G. Hilde to iesvētīja 1744. gada 4. martā, savukārt 1745. gadā aptiekārs Jānis P.Foss baznīcai dāvināja kanceli. 1753. gadā dome atļāva Ģertrūdes un Jura draudzei savu lūgšanu namu oficiāli saukt par Svētās Ģertrūdes baznīcu.
No 1753. līdz 1754. gadam baznīcu pamatīgi pārbūvē – ēka tika pilnīgi pārbūvēta un ieguva arī torni. 1753. gadā uzlikta torņa bumba un pie Rīgas zvanu lējēja Ind. Birmaņa pasūtīti divi zvani. Rīgas tēlnieks Kurlavskis darināja altārim tabernākulu un apzeltītu krucifiksu, bet kurlais Jelgavas ērģeļu būvētājs J. Joachims – ērģeles, kuru prospektu izstrādāja Rīgas galdnieku meistars K.G.Apelbaums. 1755. gadā dzirnavnieku meistars Jānis Lichtverks dāvināja baznīcai torņa pulksteni, ko darinājis pulksteņmeistars Vichmans.
No 1767. līdz 1769. gadam Ģertrūdes baznīcas mācītāja adjukts bija Johans Gotfrīds Herders (1744-1803), kurš pazīstams kā ievērojams Veimāras dzejnieks un zinātnieks. 1769. gada 17. maijā šajā baznīcā viņš teica savu atvadīšanās svētrunu, kas iekļauta arī Herdera kopotajos rakstos.
1778. gadā draudze nolēma celt jaunu baznīcu Brīvības ielas sākumā, kur agrāk atradusies mūra baznīca. Jaunā baznīca tika celta no koka. Pamatakmens likts 1779. gada 8. aprīlī, bet to iesvētīja 1781. gada 29. augustā. Tiek pieņemts, ka metu darinājis arhitekts Hāberlands, jo plāna dievnama uzbūve ir ļoti līdzīga tā paša autora veidotajai Valkas Jāņa baznīcai.
1812. gadā pēc kara gubernatora fon Esena pavēles tika nodedzinātas visas Rīgas priekšpilsētas, arī Ģertrūdes baznīca. 1812. gadā tagadējo Brīvības un Dzirnavu ielu stūrī draudze uzceļ lūgšanu namu, ko iesvētīja 1817. gada 24. maijā. 1814. gadā Aleksandra (tagad Brīvības 27) ielā uzcelta mācītāja māja namdara meistara Gotfrīda Grēna vadībā. Šai gadā Adams Krēgers dāvina lūgšanu namam zvanu, kas sver 246 kg. 1817. gadā baznīcas inspektoram izdevās savākt līdzekļus torņa celšanai, celtnes krāsošanai un uzlabošanai.
Kad Rīga vairs nebija cietokšņa pilsēta un vaļņus nojauca, radās doma koka ēkas vietā celt jaunu – mūra baznīcu. Atjaunojot nodegušās priekšpilsētas, tika atstāta vieta Kalēju (tagad Ģertrūdes) un Baznīcas ielu krustojumā. Metu tagadējai baznīcai darināja arhitekts J. D. Felsko (1813-1902). Mūrnieku meistars Krīgers uzņēmās veikt būvdarbus. Celtniecības darbi sākas 1864. gadā. Lielas grūtības radīja pamatu nostiprināšana, to dziļums vietām sasniedza 6,5 metrus. Būvdarbi beidzas 1894. gadā, kad 10. augustā tornim uzliek krustu. Dievnamu iesvēta 1896. gada 2. martā.
Baznīca uzskatāma par eklektikas paraugu, papildinātu ar neogotiskām formām – potāliem, karnīzēm, oriģināliem torņa dekoriem. Altāris bija mazās ģildes vecākā galdnieku meistara G. F. Bernharta darbs. Altāra gleznu 1912. gadā aizvietoja ar krucifiksu, ko darinājis tēlnieks A. Brauns. Lielāko zvanu 1867. gadā (diametrs 0,97 m) no bronzas lējuši V. T. Donāts un J. C. Švens. Taču 1915. gadā tas evakuēts uz Krieviju un tikai 1923. gadā tiek atvests atpakaļ. 1906. gadā draudze iegādājās jaunas ērģeles (uzskatītas par vienām no labākajām un melodiskākajām pilsētā), bet vecās atdeva Jaunajai Ģertrūdes baznīcai, kuru iesvētīja 1906. gadā. Kopš šī brīža baznīcu nosaukumi ir Vecās Sv. Ģertrūdes baznīca un Jaunā Sv. Ģertrūdes baznīca. Vecās Sv. Ģertrūdes baznīca dāvināja Jaunajai arī kalēju meistara Radecka misiņa altāra lukturus.
1907. gadā Vecās Ģertrūdes baznīcas pagraba telpas tika izmantotas bērnu patversmes un draudzes bibliotēkas vajadzībām, kā arī tur notika Bībeles stundas, koru mēģinājumi un jauniešu aktivitātes.
Vecās Sv. Ģertrūdes baznīca tika intensīvi izmantota daudzu Rīgas skolu dievkalpojumu noturēšanai, kā arī koncertu rīkošanai. Visus 1930-tos gadus Doma draudze lieto Vecās Ģertrūdes baznīcu savu dievkalpojumu noturēšanai. Līdz 1939. gadam baznīcas saimniecisko un finansiālo dzīvi pārvalda baznīcas vācu administrācija. Vasarā dievkalpojumus apmeklēja līdz 200 cilvēkiem, bet ziemas mēnešos – līdz 460. Bībeles stundas apmeklēja apmēram 170 draudzes locekļu. Regulāri iznāca laikraksts St. Gertrud-Bote, visām Latvijas vācu draudzēm pieejams mēneša laikraksts Ev.-luth. Kirchenblatt. 1934. gadā tika pamatīgi restaurēta Vecās Sv. Ģertrūdes baznīcas apkures sistēma. 1938. gadā vācu draudzē ir 4800 locekļu, tās gada ieņēmumi bija 48800 Ls, bet izdevumi – 48000 Ls.
Neskatoties uz Padomju laika grūtībām un spiedienam, draudze turpināja eksistēt. 1948. gadā, apvienojoties trim draudzēm – Akadēmiskajai (pr. M. Gaumigs), augšāmcelšanās (pr. O. Gerliņš) un Kristus draudzei (pr. K. Vārpa), tiek izveidota Vecās Svētās Ģertrūdes draudze, kuras mācītājs bija Pāvils Pečaks. 1948. gada 22. jūnijs ir oficiālā Vecās Sv. Ģertrūdes draudzes izveidošanas diena, kad to reģistrēja pie Latvijas PSR Ministru Padomes Reliģiskā kulta lietu padomes pilnvarotā P. Pizāna.
1949. gadā no lūgšanu nama Lāčplēša ielā 32 uz veco Ģertrūdes baznīcu pārnāk Atdzimšanas draudze ar 740 locekļiem un mācītāju Arvīdu Perlbahu. Vecās Sv. Ģertrūdes draudze no valsts pārņem savā valdījumā baznīcas ēku un sāk maksāt īpašuma apdrošināšanas nodokļus. 1951. gadā Ģertūdes iela tiek pārdēvēta par Kārļa Marksa ielu.
1953. gadā mācītājam P. Pečakam atņemta reģistrācijas atļauja, bez kuras tas nedrīkstēja kāpt kancelē, pretējā gadījumā draudēja izsūtījums, mācītājs bija ļoti satriekts par šo lēmumu. No 1953. līdz 1954. gadam Vecajā Ģertrūdes baznīcā kalpo diakone Johanna Ose un mācītājs Jānis Kundziņš.
No 1955. līdz 1957. gadam baznīcā kalpo vikārmācītājs Romāns Šmits, kura laikā uzsākts baznīcas jumta remonts, taču pēc publikācijām „Asajā slotā”, viņš tiek atstādināts no kalpošanas. 1957. gadā draudzē kalpo daudzi mācītāji, jo nav pastāvīga mācītāja. Šajā laikā draudzes locekļu skaits samazinās līdz 300 cilvēkiem. Draudze 1958. gadā cīnījās par E. Jundzi kā draudzes mācītāju, bet varas iestādes viņam atteica Rīgas pierakstu.
No 1958. līdz 1977. gadam draudzē kalpo mācītājs, Latgales prāvesta v.i. Jānis Baumanis. 1958. gadā sāk kalpot arī palīgmācītājs Visvaldis Perlbahs, kuru atstādināja 1963. gadā safabricētu apmelojumu dēļ.
1959. gadā pabeigta baznīcas jumta ziemeļu puses rekonstrukcija, novākti kara laikā uzceltie baznīcas apakšējo telpu logu apmūrējumi, kā arī restaurētas 3 logu vitrāžas. Darbojas koris 35 cilvēku sastāvā.
Padomju varas gados dažādos veidos tika mēģināts ierobežot draudzes darbību un pat iznīcināt to – gan atņemot pagraba telpas, gan mēģinot apvienot ar Jauno Ģertrūdes baznīcu, gan vairākkārt paaugstinot baznīcas apdrošināšanas maksājumus, kā rezultātā draudze atradās sabrukuma priekšā. 1972. gadā baznīcā notiek zādzība, kuru varas iestādes neizmeklē.
1978. gada sākumā, kad draudzē sāk kalpot mācītājs Romāns Skuja, kurš kalpo arī šobrīd, Vecajā Ģertrūdes baznīcā ir 200 draudzes locekļu, kuri iesaistās baznīcas saglabāšanā un uzturēšanā.
1981. gada vidū draudze sāk cīņu par pagraba telpu atgūšanu, kurā palīdzēja Rīgas arhitektūras pieminekļu inspekcija. Dievkalpojumi šajā laikā tika noturēti retāk kā reizi nedēļā.
Liturģiskie dievkalpojumi ar Sv. Vakarēdienu notiek:
* ceturtdienās, plkst. 19.00
* svētdienās, plkst. 10.00.
Slavēšanas dievkalpojumi notiek katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā plkst. 18.00 baznīcas zālē (altāra daļā). Šajos dievkalpojumos tiek dziedātas slavas un pielūgsmes dziesmas, teikta uzruna un ir iespēja saņemt aizlūgšanas. Arī šajos dievkapojumos iespējams saņemt Svēto Vakarēdienu.
Ģimenes dievkalpojumi notiek katra mēneša otrajā svētdienā plkst. 13.00. Tie tiek svinēti ar vienkāršotu kārtību, dziesmām un uzrunu, kas bērniem dod iespēju pašiem aktīvi iesaistīties dievkalpojuma norisē. Vasaras mēnešos (jūnijā, jūlijā, augustā, septembrī) Ģimenes dievkalpojumi nenotiek.
www.gertrude.lv
