Rīgas Sv Marijas Magdalēnas katoļu baznīca
Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīca un klosteris ir Romas Katoļu Baznīcas dievnams Klostera ielā 2, Vecrīgā. 13.—17. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Dievkalpojumi notiek latgaliešu, latviešu un angļu valodā.
Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīca
Klostera iela 2, Rīga, LV-1050
Tālrunis: 67508002
Vēsture
Pirmā Svētās Marijas Magdalēnas koka baznīca celta ap 1260. gadu Rīgas arhibīskapa Alberta II valdīšanas laikā (1253-1273) kā cisterciešu sieviešu ordeņa klosterbaznīca kapela. Klostera priekšniece Magdalēna, Kaupo (1217), Turaidas lībiešu valdnieka mazmeita, ziedoja līdzekļus mūra baznīcas ēkas celšanai, tāpēc arī tā tika nosaukta viņas svētās aizbildnes — sv. Magdalēnas vārdā. Pats klosteris bija atdalīts ar apkārtmūri un sniedzās līdz pat pilsētas nocietinājumu sienai, pie kuras vēl šodien redzams Jaunavu (senāk arī Klostera) tornis.
Baznīca bija celta cisterciešu stilā, vienkāršā iekšējā un ārējā veidojumā (bez krāsainām logu vitrāžām, bez skulptūrām, lai netraucētu iekšējo sakopojumu u.tml.). Arī tornis bija viens, neliels, ar vienu nelielu zvanu (Svētā Jēkaba katedrāles pusē). Sākotnējā ēka bijusi īsāka un šaurāka, bez prezbitērija un priekštelpas.
14. un 15. gadsimtā ēka tika paplašināta, izveidojot baznīcas sānu ārsienās 5 arku ailes un, piebūvējot sānu jomus, kā arī otro stāvu, kur virs sānu jomiem tika ierīkotas kapelas. Vidusjomā tika augstāk pacelti griesti, bet zem ēkas iebūvēts pagrabs mirušo apbedīšanai. Pēc kāda laika tika piebūvēts arī prezbitērijs.
1522. gadā, kad Rīgas rāte ar ģilžu atbalstu iecēla A. Knopki par lurterisma ticības sludinātāju Sv. Pētera baznīcā un S. Tegetmeijeru par mācītāju Sv. Jēkaba baznīcā, Rīgā sākās t. s. "svētbilžu grautiņi" — luterāņu pūlis iebruka Rīgas baznīcās, tās izdemolējot. 1522. gadā rāte ar varu atņēma sv. Jēkaba un sv. Pētera baznīcas, 1533. gadā — sv. Marijas (Doma) baznīcu un 1539. gadā konfiscēja 4 klosterus un citus katoliskā kulta īpašumus, tad katoļu konfesijai palika sv. Marijas Magdalēnas klosterbaznīca. Toties tur, saskaņā ar varas rīkojumu, nedrīkstēja ierasties priesteri, un ārpus klostera ticīgajiem tā nebija pieejama (tāpat kā sv. Andreja kapela Rīgas pilī, kur līdz 1561. gadam notika vienīgi Ordeņa locekļiem paredzēti dievkalpojumi).
1583. gada 9. martā gubernatora kancelejā tika nolasīta un parakstīta karaļa Stefana Batorija deklarācija, ar kuru sv. Jēkaba baznīcas, sv. Marijas Magdalēnas klostera un citu baznīcas īpašumu pārvaldīšana Rīgā tika nodota Jēzus sadraudzībai. Jezuītu pārziņā nonāca arī bijušā sv. Marijas Magdalēnas klostera lauku īpašumi, uz kuriem kā pirmais missionarius excurrens izbrauca darbojās Jānis Vincerijs. 1586. gadā Kalendāra nemieru jezuīti rezultātā bija spiesti atstāt gan baznīcu, gan klosteri, paslēpjoties pilī un paņemdami līdzi baznīcas piederumus. Klosterī palika abate Anna Tepele un māsa Anna Netkena, pret kurām tika vērsti uzbrukumi un apsūdzības uzbrukumus, luterāņiem cenšoties pārņemt baznīcu savā ziņā un pašas māsas "atgriezt pie Dieva", pieņemot jauno ticību.
1591. gadā baznīcas ēkā tika izdarīti liela mēroga remontarbi, mainījās vizuālais veidols: ielikti jauni logi, jauni gleznojumi. 1621. gadā, zviedriem ieņemot Rīgu, klosteris un baznīca tika izpostīti, klostera telpas pilsētnieki pārbūvēja savām vajadzībām. Karalis Gustavs II Ādolfs lika konfiscēt klostera zvanu kā kara laupījumu un uzdāvināja to Stokholmas Marijas Magdalēnas baznīcai.
Laikā no 1621. līdz 1710. gadam katoļticība Vidzemē ar nāves draudiem bija aizliegta. 1632.-1639. gados baznīca tika atjaunota un pārveidota par zviedru garnizona luterāņu baznīcu.
1710. gadā Rīgas aplenkuma laikā ēka nodega — no dievnama palika pāri tikai mūri. Jaunais Rīgas pavēlnieks Krievijas cars Pēteris I pavēlēja baznīcu atjaunot un nodot pareizticīgajiem, pārsaucot to par Sv. Aleksija baznīcu (Церковь Алексия человека Божья) un veicot ievērojamas pārbūves. Tagadējo veidolu baznīca ir ieguvusi 1746. gadā, kad tai pēc arhitekta N.Vasiļjeva projekta piebūvēja torni rietumu pusē virs priekštelpas (tornis austrumu pusē tika nojaukts) un altāra daļu, fasādi un interjeru pārveidoja baroka formās. 1760. gadā Pleskavas bīskaps atļāva tajā ierīkot divas kapelas — vienu Rostovas Dimitrija, otru — Sv. Nikolaja Brīnumdarītāja godam. 1899. gadā pareizticīgie tornim piebūvēja vēl vienu stāvu. Pie baznīcas tika nodibināts pareizticīgo vīriešu klosteris. No vecās katoļu baznīcas bija palikušas divas pilāru rindas, gotiskie logi un velves kora telpā.
1922. gada 30. maijā Saeima nolēma baznīcas ēku nodot katoļu konfesijai kā Rīgas bīskapa rezidences vietu. No 1924. līdz 1939. gadam pēc arhitekta A. Mēdlingera projekta notika baznīcas pārbūves un piemērošanas darbi atbilstoši katoļu kulta vajadzībām. Piebūvētais torņa jaunais stāvs tika nojaukts, jo bija sācis plaisāt. Torņa smaile tika izveidota pēc Sv. Jēkaba katedrāles torņa parauga. XX gs. 30. gados baznīcā tika iemūrēts galvenais altāris.
lv.wikipedia.org
Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcas sīkāka vēsture
Koka baznīca
Pirmā Sv. Marijas Magdalēnas koka baznīca celta ap 1260. gadu Rīgas arhibīskapa Alberta II valdīšanas laikā (1253–1273). Tā bija cisterciešu ordeņa sieviešu klostera baznīca. Līdz tam laikam māsas pēc arhibīskapa Alberta II un Doma baznīcas kapitula ierosinājuma bija apmetušās Sv. Jēkaba baznīcas blakusēkās. Šajā laikā viņām piederēja arī puse no Sv. Jēkaba baznīcas.
Tā kā māsu skaits ātri vien pieauga, bija jādomā par telpu paplašināšanu, piemērotas klostera ēkas un savas baznīcas celtniecību. Klostera priekšniece Magdalēna, Turaidas lībiešu valdnieka Kaupo (†1217) mazmeita, ziedoja līdzekļus baznīcas celšanai. Tāpēc arī baznīca tika nosaukta viņas svētās aizbildnes vārdā. Sākumā šī baznīciņa, kas gan vairāk atgādināja kapelu, bija paredzēta tikai klostermāsu lietošanai.
Mūra baznīca
XIII gs. 90. gados, klostera priekšnieces Margaritas (†1294) laikā, cisterciešu klostermāsām tika uzcelta sava mūra baznīca, kuru varēja apmeklēt arī pilsētas iedzīvotāji. Tā bija vienjoma celtne. No tā laika cisterciešu māsas atstāja Sv. Jēkaba baznīcu.
Jaunā baznīca bija celta cisterciešu stilā, vienkāršā iekšējā un ārējā veidojumā. Cistercieši bija izveidojuši saviem dievnamiem īpašu stilu. Lai netraucētu iekšējo sakopotību, baznīcās nedrīkstēja būt ne krāsaini logi, ne arī skulptūras. Pat tornis parasti bija tikai viens un neliels, ar vienu nelielu zvanu. Zvēru simbolika tika pilnīgi atmesta. Baznīcām parasti bija trīs jomi ar vienu šķērsjomu, plaša četrstūraina kora telpa (prezbitērijs), neievērojams portāls, kas vērsts uz rietumiem. Priekšējā telpa bija paredzēta konvertītiem un tautai, bet māsām – plašās kora telpas augšā.
Spriežot pēc seniem zīmējumiem, arī Sv. Marijas Magdalēnas mūra baznīca tika celta šajā vienkāršajā stilā, ar vienu nelielu torni, kas atradās Sv. Jēkaba baznīcas pusē. Iespējams, ka tās cēlāji ir bijuši cisterciešu konvertīti, jo šie mūki mēdza vairāk nodarboties ar fizisku darbu. Tā vismaz bija pieņemts cisterciešu māsu klosterbaznīcu celšanas praksē XIII – XIV gs. Vācijā un Francijā.
Sākumā baznīca ir bijusi īsāka un šaurāka, apmēram pašreizējās vidusnavas lielumā, bez prezbitērija un priekštelpas. Parasti cisterciešu mūki veltīja savas baznīcas Vissv. Jaunavas Marijas godam, turklāt pēc tradīcijas klostera baznīcai bija tāds pats nosaukums kā klosterim.
Vēsturnieks K. Buse uzskata, ka cisterciešu klostermāsu baznīca tika nosaukta svētās Marijas Magdalēnas vārdā, lai atšķirtu to no agrāk uzceltās Vissvētajai Jaunavai Marijai veltītās Doma katedrāles. Ar laiku arī klosteris ieguva tādu pašu nosaukumu kā tam piederīgā baznīca. To apliecina ar 1359. gadu datēti dokumenti.
Paplašināšanās
Baznīcā auga pieprasījums pēc dažādos nodomos celebrētām Svētajām Misēm, kas nodrošināja lielu daļu ienākumu, un līdz ar to arī radās nepieciešamība izveidot vairākus jaunus altārus un pieņemt darbā vairāk priesteru, bet tas savukārt sekmēja baznīcas apmeklētāju skaita pieaugumu.
Tādēļ XIV vai XV gs. baznīca tika paplašināta, izveidojot baznīcas sānu ārsienās piecas arku ailes un piebūvējot sānu jomus (vienu platāku, otru nedaudz šaurāku), kā arī otro stāvu, kur virs sānu jomiem tika ierīkotas kapelas, savukārt, vidusjomā izveidoti augstāki griesti, bet zem baznīcas izbūvēts pagrabs mirušo apbedīšanai.
Pēc kāda laika tika piebūvēts arī prezbitērijs – sākumā četrstūrains, vēlāk poligonāls.
Šādā izskatā baznīca saglabājās līdz pat 1710. gadam, kad Rīgā iebruka Krievijas cars Pēteris I. Tajā laikā dievnams nodega, un pāri no tā palika vairs tikai mūri.
Altāri
Baznīcas galvenajā altārī ir atradusies Vissv. Jaunavai Marijai veltīta altārglezna.
Saskaņā ar 1359. gadā pāvesta Inocenta VI izdoto dokumentu par indulgencēm, visiem, kas apmeklēja šo baznīcu un Dievmātei veltītās altārgleznas priekšā izteica lūgšanu „Kunga Eņģelis” vai arī kādu citu lūgšanu, tika piešķirtas 40 dienu atlaidas. Savā vēsturiskajā aprakstā par cisterciešu ordeņa sieviešu klosteri Rīgā jezuītu tēvs E. Tolgsdorfs, balstoties uz trīs pēdējo cisterciešu klostermāsu liecībām, min faktu, ka baznīcā pavisam bijuši 12 altāri.
Vēsturnieks H. Bruinings pēc baznīcas dokumentu izpētes secinājis, ka bez galvenā altāra ir bijuši vēl desmit citi altāri, kas veltīti svētā apustuļa Toma, Svētā krusta, Vissvētākā Altāra Sakramenta, Sāpju Dievmātes, svētā Bernarda (cisterciešu garīgā tēva), svētās Annas, svētā apustuļa Andreja, svētās Margaritas, svētā apustuļa Mateja un svētā Prokopa godam, bet par citiem altāriem nav bijis ziņu.
Livonijā lielā cieņā bija Svētajam krustam veltīti altāri, it sevišķi, ja tur atradās Svētā krusta relikvijas. Tēvs E. Tolgsdorfs liecina, ka šādas relikvijas ir bijušas arī vienā no Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas altāriem, kurš atradies baznīcas vidū.
Cisterciešu klosteros liela vērība tika pievērsta Vissv. Altāra Sakramenta godināšanai, un baznīcās šim noslēpumam veltīja īpašus altārus. Šāds altāris ir bijis arī Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā. Un nevarēja baznīcā iztrūkt arī altāris cisterciešu garīgā tēva svētā Bernarda godam. Vēl kā sevišķi raksturīgu Livonijas laikmetam un arī Sv. Marijas Magdalēnas baznīcai var minēt svētās Margaritas altāri.
Viduslaiku kontekstā svētā Margarita ir bijusi aizbildne cīnītājiem pret pagāniem. Hronists Indriķis raksta, ka Rīga 1210. gada svētās Margaritas dienā ir laimīgi izglābusies no pagānu uzbrukuma, un tāpēc pilsētā šī diena tika atzīmēta kā svētku diena. Šīs Livonijas laikmetā pastāvošās cieņas pret svēto Margaritu iespaidā vēlāk arī Svētās Marijas Magdalēnas klosteris pieņēma šo svēto par savu līdzaizbildni. Var pieļaut, ka arī trešajai līdzaizbildnei, svētajai Urzulai ar viņas 11000 jaunavām, šajā baznīcā ir bijis veltīts altāris. Viduslaikos svētā Urzula bija iemīļota audzināšanas iestāžu aizbildne. Kad Rīgas cistercietes XIV gs. beigās sāka vairāk nodarboties ar meiteņu audzināšanu, viņas šim darbam par aizbildni izvēlējās sv. Ursulu.
Baznīcas iekšpuse ar visiem 12 altāriem ir izskatījusies ļoti grezna un bagātīgi rotāta. Reformācijas sākumā klosterbaznīcā ir bijuši 12 no tīra zelta mākslinieciski veidoti biķeri, vairāki krusti un monstrance, kā arī daži pērlēm izrotāti zelta kroņi, daudzas no persiešu materiāliem darinātas, ar zeltu un sudrabu bagātīgi rotātas altāru drānas un priesteru tērpi, kā arī vairākas segas un paklāji. Daļa no šīm bagātībām klosterī bija ienākusi ar labvēļu ziedojumiem, bet daudz ko iegādājās arī pats klosteris, jo līdzekļu netrūka.
Jezuītu laiks
1591. gadā, jezuītu ordeņa kalpošanas laikā, Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā tika veikti liela mēroga remontdarbi – ielikti jauni logi un izveidoti jauni gleznojumi.
Baznīcas pārbūve
Kā jau tika minēts, 1710. gadā krievu karaspēks ieņēma Rīgu. Cīņu rezultātā baznīca smagi cieta, un no tās pāri palika tikai mūri. Krievu cars Pēteris I pavēlēja Sv. Marijas Magdalēnas baznīcu atjaunot un nodot pareizticīgajiem.
Baznīca tika pārdēvēta. To nosauca cara dēla vārdā, proti, „Cerkva Aleksija, čeloveka Božija”. Vairākas reizes baznīca tika arī pārbūvēta. 1749. gadā norisinājās galvenā pārbūve. 1760. gadā Pleskavas pareizticīgo bīskaps atļāva šajā baznīcā ierīkot divas kapelas – vienu Rostovas Dimitrija un otru – sv. Nikolaja Brīnumdarītāja godam. Lielajā pārbūvē tornis baznīcas austrumu pusē tika nojaukts un piebūvēts rietumu pusē, virs baznīcas priekštelpas. 1899. gadā pareizticīgie vēl pagarināja šo torni, lai tas būtu par vienu stāvu augstāks.
Pie baznīcas tika nodibināts pareizticīgo vīriešu klosteris. Neskatoties uz visām pārbūvēm, no vecās katoļu baznīcas bija saglabājušās divas pīlāru rindas, gotiskie logi un velves kora telpā.
Līdz I Pasaules karam dievnamā atradās daudz mākslas darbu.
Baznīcas atgūšana
Sakarā ar konkordāta noslēgšanu starp Vatikānu un Latvijas Republiku 1922. gada 30. maijā Saeima nolēma Sv. Jēkaba un Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas nodot katoļu konfesijai, lai šajā ēku kompleksā varētu iekārtot katoļu bīskapa rezidences vietu. Pārņemšana notika 1923. gada 7. augustā.
No 1924. līdz 1939. gadam pēc arhitekta Medlinga projekta notika baznīcas pārbūve, kuras laikā tika veikti ārējā izskata un interjera piemērošanas darbi atbilstoši katoļu kulta vajadzībām. Pareizticīgo piebūvētais torņa jaunais stāvs tika nojaukts, jo bija sācis plaisāt. Torņa smaile miniatūrā tika izveidota pēc Sv. Jēkaba katedrāles torņa parauga. No Sv. Jēkaba katedrāles uz Sv. Marijas Magdalēnas baznīcas kreiso sānjomu pārvietoja luterāņu laikā tapušo galveno altāri, kas tika pārveidots par Aglonas Dievmātes altāri. (1997. gadā gan tas „atrada” jaunu apmešanās vietu, proti, toreiz tikko kā uzceltajā Ogres katoļu baznīcā). XX gs. 30. gados Sv. Marijas Magdalēnas baznīcā tika iebūvēts galvenais altāris. 1939. gada 11. decembrī notika tā konsekrācija, ko veica V. E. bīskaps J. Rancāns. Altārī tika iemūrētas svētā Jēkaba un svētā Andreja relikvijas.
www.magdalenasdraudze.lv
