Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle

Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāle ir Latvijas Pareizticīgo Baznīcas dievnams Esplanādē, Rīgā, viena no ievērojamākajām pareizticīgo kulta celtnēm Latvijā. Viena no četrām Latvijas pareizticīgo katedrālēm (vēl katedrāles atrodas Daugavpilī, Jelgavā un Liepājā).

Vēsture
Neobizantiskajā stilā celta sakrālā ēka, kas raksturīga eklektisma perioda pareizticīgo dievnamiem, celta 1876.—1884. gadā pēc arhitekta Roberta Pflūga projekta. Pirmā ēka, ko uzcēla Rīgas Esplanādes laukumā. Ēkas celtniecības gaitā 1880. gadā sākotnējais projekts tika mainīts: ēku papildināja ar zvanu torni, kam par iemeslu bija imperatora Aleksandra II dāvinājums katedrālei — divpadsmit Maskavā lieti zvani. Katedrāles būvapjomu vainago pieci kupoli, kas sākotnēji bija ar zeltītām ribām un krustiem. Dzelteno ķieģeļu sienas ieklātas ar horizontālām sarkanbrūnu betona plāksnīšu joslām. Ikonostasu gleznojuši Pēterburgas mākslas akadēmijas profesori. Fasādes dekoratīvi plastisko apdari veikusi tēlnieka Augusta Folca firma.

PSRS varas iestādes 1963. gadā katedrāli slēdza, lika nozāģēt krustus un noņemt zvanus, izņemot divus lielākos, kurus iemūrēja. Pēc Jura Skalberga projekta to pārbūvēja par "Zinību namu", izveidoja starpstāvu pārsegumus un kupolā iekārtoja planetāriju. Vienā no sānu altārtelpām atradās kafejnīca, ko tautā trāpīgi iesauca par "Dieva ausi". 

Drīz pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas Valdemārs Feldmanis dievnamam uzdāvināja zeltītus krustus, kas bija izgatavoti Vircburgasamatniecības skolas darbnīcās. 1991. gada vasarā Rīgas Kristus Piedzimšanas pareizticīgo katedrāli atkal atdeva ticīgajiem un pēc gandrīz 30 gadu pārtraukuma tajā notika svinīgs dievkalpojums. 1992. gada 7. janvārī Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs atjaunotajā katedrālē noturēja liturģiju, pēc kuras garīdzniecība aizlūdza par valsts valdību un visiem iedzīvotājiem.
lv.wikipedia.org

No 18. gadsimta sākuma līdz 19. gadsimta 2.pusei galvenais Rīgas pareizticīgo dievnams bija apustuļu Pētera un Pāvila katedrāle Citadelē, bet ar laiku, pieaugot draudzes locekļu skaitam, tā kļuva par mazu.

Rīgas pareizticīgo draudze vēlējās lielāku dievnamu, tādēļ 19.gs. 70. gados Rīgas un Mītavas (Jelgavas) arhibīskaps Benjamins Kareļins aicināja ļaudis vākt ziedojumus jaunas katedrāles celtniecībai; šo nodomu atbalstīja arī tā laika Baltijas apgabala ģenerālgubernators Pjotrs Bagrations, pēc kura iniciatīvas Rīgas eparhijai drīz vien tika atvēlēti 900 000 rubļu, no kuriem 561 504 rubļus novēlēja katedrāles būvniecībai. Rīdzinieki saziedoja vairākus tūkstošus rubļu.

Tika izsludināts konkurss baznīcas celtniecības projektam, un savus darbus tajā iesniedza trīs tā laika izcilākie arhitekti: J. F. Baumanis, H. Šēls un R. Pflūgs. Konkursa rezultātā tika izvēlēts R. Pflūga projekts, jo izstrādātais dievnams atgādināja Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrāli. Savukārt celtniecības darbus vadīja guberņas arhitekts N. Čagins.

Dievnama pamatakmens tika ielikts 1876. gada 3. jūlijā. Celtniecības darbu laikā radās vairākas problēmas ar pamatu nostiprināšanu, kā rezultātā bija nedaudz jāmaina sākotnējais celtniecības projekts. Pēc projekta bija iecerēts, ka baznīcas zvanus iekarinās 4 torņos atsevišķi no baznīcas, ietverot centrālo kupolu.

Celtniecības darbu beigu posmā Krievijas imperators Aleksandrs III uzdāvināja 12 zvanus, kurus bija lējis meistars no Maskavas Ksenofonts Verjovkins. Tādēļ R. Pflūgs izstrādāja jaunu projektu zvanu tornim – ēkas kompozīciju papildināja ar vēl vienu, citiem baznīcas torņiem līdzīgu kupolu, kuru ar galveno celtni savienoja zema bijušās galvenās ieejas lieveņa arka – portāls. Zvanus tornī uzvilka 1882. gadā; vislielākais no zvaniem svēra ap 12 800kg un bija nosaukts Ņevas Aleksandra vārdā. Pēc diviem gadiem rīdzinieki pirmo reizi dzirdēja zvanu skaņas.

Baznīcas celtniecība tika pabeigta 1884. gadā.

Dievnama būvniecībā izmantoti vietējie dzeltenie ķieģeļi; cokols un kāpnes – no masīvā granīta. Kupolus izgatavoja Sanktpēterburgas metālapstrādes rūpnīcā, tie tika nokrāsoti ar ziļu eļļas krāsu, bet kupolu ribas un krustu pjedestāli-balts skārds ar zeltījumu. Galveno kupolu greznoja 130 pudus astoņgalu krusts. Pavisam kopā uz dievnama kupoliem atradās 5 metāla zeltīti krusti, 3 krusti virs portāliem, 1 uz zvanu torņa, uz frontoniem bija izvietoti vēl 4 metāla krusti. Baznīca celta neobizantiešu stilā un tā bija dārgākā celtne Rīgā (tās celtniecība izmaksāja 701 717 rbļ. un 83 kap. – 261 504 rbļ. 16 kap. ēkas celtniecība, 140 213 rbļ. 67 kap. - interjera iekārtošanai).

Jaunuzceltā baznīca bija piemērota 2000 dievlūdzējiem; tās garums ir 66m, platums 44m, bet centrālais kupols no zemes ir 40m.

Dievnama interjers ir ļoti grezns un mākslinieciski augstvērtīgs, tajā ir izcila senu un dārgu ikonu kolekcija, trīs ikonostasus gleznojis izcilākais Pēterburgas Mākslas akadēmijas pedagogs un krievu gleznotājs V. Vereščagins; sienas greznoja freskas bizantiešu stilā ar senkristiešu ornamentiem.

20. gadsimts bija ļoti trauksmains un pat postošs dievnama pastāvēšanas vēsturē. Pirmā pasaules kara gados dievnams tika izlaupīts, baznīcas īpašumi tika evakuēti uz Jurjevu (Tartu), zvanus aizveda uz Ņižņijnovgorodu (lielāko uz Pavlovu), ikonostass tika izjaukts un noglabāts Jāņa Kristītāja dievnamā, ikonas - Ņevas Aleksandra baznīcā Rīgā, bet arhīvs pazuda.

1918. gadā uz laiku dievnamā iemitinājās luterāņu baznīca garnizonam, līdz ar to, krusti tika apzāģēti. Pēc neatkarīgas Latvijas proklamēšanas dievnamu atdeva atpakaļ pareizticīgo draudzei. 1926. gadā arhibīskaps J. Pommers pasūtīja 12 jaunus zvanus no Vācijas, bet 30. gados norisinājās dievnama gleznojumu restaurācijas darbi.

Otrais pasaules karš atnesa jaunus postījumus, bet dievnamu pēc kara atjaunoja. Vissmagākais periods bija t.s. Hruščova laikā, kad katedrālē 1960. gadā tika nozāģēti krusti, noņemti un pārkausēti zvani; pēc J. Kalnbērza projekta baznīcu pārbūvēja par planetāriju – t.s. Zinību namu. Vienā no sānu altārtelpām ierīkoja kafejnīcu, tautā sauktu par „Dieva ausi”.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā rīdzinieks V. Feldmanis baznīcai uzdāvināja jaunus, spoži zeltītus krustus, izgatavotus Vircburgā Vācijā. 90. gados sākās dievnama atjaunošanas darbi, demontējot Padomju laika atstāto „mantojumu” un restaurējot sienu gleznojumus. Kāds maskavietis I. Mališkovs dāvināja 7 jaunus zvanus, jaunu ikonostasu. Šodien katedrāles ikonostasu veido 33 ikonas, kuras izpildītas 17.gs. A. Rubļova un Feofana Grieķa skolu tradīcijās. Pašu ikonostasu veidoja Krievijas sakrālais uzņēmums „Sofrino” (zināms, ka tam izmantotas vairāk nekā 1000 plānas zelta folijas loksnes).

Tāpat dievnamā atgriezās 12 agrākās ikonas no Latvijas Mākslas muzeja krājumiem un Rundāles pils. Katedrālē redzam Baltijā unikālas freskas uz sienām, to autori ir Maskavas mākslinieku Mironovu ģimene, kuri apgleznojuši arī krāšņo Počajevas dievnamu Ukrainā. Katedrālē tagad ir izturīgu itāļu flīžu grīda, zem tās – elektriskā apkure. Jauno grīdas klājumu uzklāja uz vecā, tādējādi paaugstinot grīdu par aptuveni 30 cm (pēc dažu speciālistu uzskatiem, tas esot pasliktinājis ēkas akustiku).

Lai atjaunotu katedrāli sākotnējo greznību, arvien nepieciešami kompleksi restaurācijas darbi. Latvijas Kultūrkapitāla fonds finansē projektu „Svet”, kas strādā pie atjaunošanas darbiem un ir aprēķināts, ka dievnama restaurācijas darbiem nepieciešami vēl aptuveni 400 000Ls, no kuriem saziedoti ir jau 102 709.09 Ls

Pēc speciālistu viedokļa, vissliktākajā stāvoklī atrodas dekors, kas daudzviet saplaisājis. Pašreizējo restaurācijas darbu gaitā redzams, ka katedrāles kreisā puse, centrālie un sānu torņi ir atguvuši vēsturisko krāsojumu dzeltenos un sarkanos krāsu toņos. Tiek veikta sānu portiku griestu dekoratīvā krāsojuma izpēte. Uzsākta arī katedrāles zvanu torņa krusta apzeltīšana, ko veic profesionāla vecmeistare, kas vadījusi apzeltīšanas darbus Rundāles pilī un apzeltījusi arī Brīvības pieminekļa zvaigznes. Tāpat uzsākta arī ventilācijas izbūve zvanu tornī.
www.citariga.lv