Rīga (pilsēta)

Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un galvenais industriālais, darījumu, kultūras, sporta un finanšu centrs Baltijā, kā arī nozīmīga ostas pilsēta. Ar 701 977 iedzīvotājiem (2014. gada 1. jūlijs) tā ir lielākā pilsēta Baltijas valstīs un trešā lielākā pilsēta (pēc Sanktpēterburgas un Stokholmas) visā Baltijas jūras reģionā (pēc iedzīvotāju skaita pilsētas robežās). Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2. Rīgas pilsētas robežās dzīvo aptuveni viena trešdaļa, bet Rīgas aglomerācijā (Rīga un tai pieguļošā teritorija, ieskaitot tuvākās pilsētas) 0,94 miljoni cilvēku, kas ir gandrīz puse visu Latvijas valsts iedzīvotāju. Rīgas plānošanas reģionā 2010. gada sākumā dzīvoja 1 081 137 iedzīvotāji.

Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā un tas ir ievērojams ar jūgendstila arhitektūru, kurai pēc UNESCO viedokļa nav līdzīgu pasaulē. Rīga ir viena no 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsētām.
lv.wikipedia.org

Galvaspilsēta Rīga ir ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas pērle. Tā atrodas Latvijas vidusdaļā, Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē mūsu lielākās upes Daugavas grīvā. Rīgai ir sena vēsture, un tā lepojas ar bagātu kultūras mantojumu.

Tā kā Rīga veidojusies tirdzniecības krustcelēs, mūsu metropole kļuvusi par multikulturālu pilsētu, kurā aizvien var atrast ko interesantu. Rīga ir lielisks galamērķis, kurp doties nedēļas nogalē, lai gūtu jaunus iespaidus un atpūstos.

Ceļotāji var priecāties par Rīgas daudzveidīgo arhitektūru, it īpaši - jūgendstila ēkām. Kad mūsu galvaspilsēta tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā, arguments bija nepārprotams - Rīgas vēsturiskais centrs ar viduslaiku un vēlāko laiku pilsētas struktūru ir ievērojama vērtība, tik daudz un tik augstvērtīgas jūgendstila arhitektūras nav atrodams nekur citur pasaulē un arī par 19. gadsimta koka arhitektūru mūs var apskaust.
www.latvia.travel

Rīga skaitļos

Rīgas teritorija ir 303,996 km2, tai skaitā plānotais teritorijas izmantošanas veids:

 - Apdzīvojamās platības 90,89 km2 (29,9%)
 - Rūpnieciskās platības 6,99 km2 (2,3%)
 - Tehniskās apbūves teritorijas 8,82 km2 (2,9%)
 - Ceļi (ielas) ielu sarkano līniju robežās 45,30 km2 (14,9%)
 - Zaļā zona 85,12 km2 (28,0%)
 - Ūdens 47,42 km2 (15,6%)
 - Ostas teritorijas 16,72 km2 (5,5%)
 - Lidlauka teritorijas 2,74 km2 (0,9%)

Avots: Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments (19.05.2014.)

Centra rajons - 3 km²
Zemgales priekšpilsēta - 41 km²
Latgales priekšpilsēta - 50 km²
Vidzemes priekšpilsēta - 57 km²
Ziemeļu rajons - 77 km²
Kurzemes rajons - 79 km²
www.riga.lv

Vēsture
Kopš dibināšanas 1201. gadā līdz mūsu dienām Rīga ir Baltijas valstu lielākā pilsēta un viena no ievērojamākajām ostām Baltijas jūras austrumdaļā. Politiski un administratīvi tā ilgu laiku bijusi reģiona politiskais centrs, bet sākot ar 20. gadsimtu — Latvijas Republikas galvaspilsēta.

Rīga ir bijusi galvaspilsēta šādām valstīm un autonomajām teritorijām:
Livonijas bīskapijai (1201—1255)
Rīgas arhibīskapijai (1255—1562), vienlaikus būdama metropole Livonijas konfederācijai
Rīgas brīvpilsēta (1561—1581)
Pārdaugavas hercogistei (1581—1600, de iure līdz 1629)
Zviedru Vidzemei (1600—1721)
Vidzemes guberņai (1721—1918)
Latvijas Republikai (no 1918), uz laiku esot Latvijas PSR (1940—1941, 1944—1990) un Ostlandes (1941—1944) galvaspilsēta.
lv.wikipedia.org

Rīgas pilsētas vēsture mērāma vairāk nekā astoņos gadu simtos.

Arheoloģiskie atradumi Rīgas teritorijā liecina, ka apdzīvota vieta te pastāvējusi jau 12. gadsimtā. Rīdziņas upei ietekot Daugavā, tagadējā Alberta laukuma rajonā bija izveidojies paplašinājums, tā sauktais Rīgas ezers. Tā bija ērta vieta ostai, tāpēc tās apkārtnē izveidojās vietējo cilšu – kuršu un lībiešu – apmetnes.

12. gs. beigās, vācu tirgotājiem cenšoties paplašināt un nostiprināt savu darbības areālu Baltijas jūras austrumkrastā, te ieradās arī krustneši. Viņu pirmais vadonis bīskaps Bertolds 1198. gadā krita kaujā pie Rīgas Senā kalna. Hronistam Indriķim to pierakstot, pirmo reizi rakstītos avotos parādījās vārds „Rīga”.

Nākamais bīskaps Alberts 1201. gadā pārcēlās no Ikšķiles uz Rīgu, un pēc pārrunām ar vietējiem lībiešiem sāka celt nocietinātu apmetni pie Rīgas ezera. Tā 1201. gads kļuva par oficiālo Rīgas dibināšanas gadu. Jau 1202. gadā te ieradās pirmie kolonisti – vācu namnieki. Rīga pamazām kļuva par agresijas bāzi pret vietējām Baltijas tautām. 13. gs. Rīgā uzplauka tirdzniecība, un tā kļuva par vienu no galvenajiem starpniekiem starp rietumiem un austrumiem.

Līdz pat 16.gs. beigām nebeidzās domstarpības par pārvaldes tiesībām pašu rīdzinieku – bīskapa, Zobenbrāļu (vēlāk Livonijas) ordeņa un Rīgas namnieku – vidū, kas ik pa brīdim pārauga bruņotās sadursmēs.

Livonijas kara (1558-1583) rezultātā, izjūkot Livonijas valstiņai, 1581.gadā Rīga nonāca Polijas pakļautībā. Vēlāk, Polijai karojot ar Zviedriju (1600-1629), Rīga pēc sīvas pretošanās 1621. gadā nonāca zviedru varā un kļuva par tiem piederošās Baltijas daļas administratīvo centru. 18. gs. sākās ar Ziemeļu karu (1700-1721), kurā Krievija un Zviedrija cīnījās par kundzību Baltijas jūrā. Tā rezultātā 1710. gadā pēc ilgstoša aplenkuma un mēra epidēmijas Rīga nonāca Krievijas varā.

18. gs. otrajā pusē Rīgā strauji attīstījās rūpniecība, vācu ģildes zaudēja monopla stāvokli ražošanā un tirdzniecībā. 19. gs. Rīga kļuva par vienu no galvenajām Krievijas impērijas ostas pilsētām un nozīmīgu dzelzceļa transporta mezglu. Rīgas teritorija 19. gs.otrajā pusē un 20.gs.sākumā palielinājās 10 reizes, un iedzīvotāju skaits 1913. gadā bija 80 reizes lielāks nekā 18. gs. sākumā. Rīga bija otrā lielākā Krievijas rietumdaļas pilsēta pēc Sanktpēterburgas.

Lūzuma punkts Rīgas attīstībā bija 1915.-1917.gads, kad, sākoties pirmajam pasaules karam, Rīga kļuva par piefrontes pilsētu. No Rīgas uz Krievijas vidieni līdz ar rūpniecības uzņēmumiem tika evakuēti apmēram 200 000 strādnieku un viņu ģimenes locekļi.

Pirmā pasaules kara beigu posmā radās iespēja izveidot neatkarīgu Latvijas Republiku, kuru sarežģītā politiskā situācijā proklamēja Rīgā 1918. gada 18. novembrī. Sākās Latvijas atbrīvošanas karš, kura laikā Rīga smagi cieta, 1918.-1919. gadā pārdzīvojot trīs dažādu politisku režīmu nomaiņu. Pēc 1920. gada augusta izpostītā Rīga kļuva par tikpat izpostītās Latvijas Republikas galvaspilsētu. 20. gs. 20-30 gados Rīga attīstījās kā tirdzniecības, vieglās un pārtikas rūpniecības, kā arī kultūras un izglītības centrs.

1940. gada 17. jūnijā Rīgas centrā iebrauca padomju tanki – Padomju Savienība bija okupējusi Latviju. Otrā pasaules kara laikā smagi cieta Rīgas vecpilsēta, tika izpostīta osta un dzelzceļa mezgli. Pēc kara Rīga kļuva par vienu no lielākajiem Padomju Savienības rietumu daļas centriem, kurā atbilstoši industrializācijas plāniem tika attīstīta gan vieglā rūpniecība, gan nozīmīgi militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumi. Rīga bija arī Baltijas kara apgabala centrs. Lai nodrošinātu jaunizveidotos uzņēmumus ar darbaspēku, sākās masveida ieceļošana no citām PSRS republikā, kā rezultātā Rīgas iedzīvotāju skaits no 1950. līdz 1980. gadam pieauga septiņas reizes.

Atjaunojot Latvijas suverenitāti, Rīga kļuva par Atmodas kustības centru. 1991. gada janvārī Latvijas iedzīvotāji pulcējās uz barikādēm Rīgā, lai stātos pretim iespējamam PSRS miltāro vienību uzbrukumam.
www.riga.lv

Tagadējais Rīgas pilsētas ģerbonis apstiprināts 1925. gada 31. oktobrī, atjaunots 1988. gadā. Rīgai ir lielais un mazais ģerbonis.

Tagadējais Rīgas pilsētas karogs apstiprināts 1937. gada 4. maijā, par pamatu ņemot 17. gadsimta Rīgas kuģu karoga krāsas – balto un zilo, kuras papildinātas ar pilsētas ģerboni.

Rīgas arhitektūra un vide

Rīgas vēsturiskā centra arhitektūrā atrodami visu Ziemeļeiropai raksturīgo stilu paraugi no gotikas līdz modernismam.

Vēsturiskā centra plānojumam raksturīga 19.-20. gs. mijas regulārā apbūve, kas orientēta vecpilsētas aptuveni 14. gs. veidojušos galveno ielu virzienos. Būtisku stimulu pilsētas apbūves attīstībai deva novecojušās aizsardzības sistēmas (vaļņu, dambju un būvju) nojaukšana 1857. – 1863. gadā.

Rezultātā tika izveidots gleznainais Bulvāru loks un 19. un 20. gs. mijā, strauji attīstoties daudzstāvu īres namu būvei, radās neatkārtojami jūgendstila paraugi. Savukārt atsevišķos Rīgas rajonos dažādu iemeslu dēļ ir saglabājušies tā laika koka apbūves kompleksi, kas ir unikāla parādība 21. gadsimta sākumā. 1997. gadā Rīgas vēsturiskais centrs šo arhitektūras vērtību dēļ tika iekļauts UNESCO pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā.

Vecrīga

Vecrīga ir Rīgas vēsturiskais un ģeogrāfiskais centrs Daugavas labajā krastā. Vecrīga aptver samērā nelielo 13. – 18. gs. nocietinājumu sistēmas iekšējo teritoriju, kurā koncentrēti unikāli viduslaiku arhitektūras pieminekļi.

Bulvāru loks

19. gs. vidū Rīgas pilsētas nocietinājumu sistēma bija morāli novecojusi un traucēja pilsētas attīstību. 1856. gadā Krievijas valdība atcēla Iekšrīgai cietokšņa statusu, un varēja sākties traucējošo būvju likvidācija. Vaļņus noraka 1857. – 1863. gadā, un tā rezultātā ap Vecrīgu radās neapbūvēts klajums. Tā labiekārtošanas projektu izstrādāja arhitekti J. Felsko un O. Dīce.

Tika izveidota ap 300 –300 m plata dekoratīvo apstādījumu, zaļumu un parku josla ar pilsētas kanālu centrā, vēlāk to papildināja, paplašinot 1817. gadā ierīkoto Vērmanes dārzu un ierīkojot liepām apstādītus bulvārus. Papildinot šo rajonu ar pārdomāti iekļautām sabiedriski svarīgām ēkām, radās t.s. Bulvāru loks, kas pašreiz ir īsta oāze 21. gadsimta lielpilsētā.

Jūgendstils

Šis stils, kas 19.g.s. beigās un 20. gs. sākumā aptvēra gan arhitektūru, gan citas mākslas jomas, Rīgā dominēja neilgu laiku, bet atstāja ārkārtīgi spilgtus arhitektūras paraugus. Tas sakrita ar periodu, kad Rīgā strauji attīstījās daudzstāvu dzīvojamo ēku celtniecība,  un organiski ieņēma vietu Rīgas arhitektūrā. Jūgendstils radies kā reakcija uz iepriekšējiem stiliem, īpaši eklektismu, kas prasīja sekot konkrētiem vēsturiskiem stiliem. Savukārt jūgenstilā tiek uzsvērta pilnīga radoša brīvība, ekspresīva, atraisīta fantāzija ar tieksmi visus utilitāros būves elemntus radīt kā māksliniecisku vērtību.  Jūgendstilam raksturīgās iezīmes – vijīgas līnijas, ģeometriski ornamenti – Rīgā sadalījās divos izteiktākos novirzienos – dekoratīvajā un nacionāli romantiskajā jūgendstilā. Nacionālā romantisma pārstāvji, latviešu arhitekti E. Laube, K. Pēkšēns, A. Vanags, radīja īpatnējus nacionālās arhitektūras paraugus (Tērbatas 15/17, Brīvības 47; 58; 62). Dekoratīvā jūgendstila raksturīgākais piemērs ir M. Eizenšteina celtie nami Alberta ielā.

Citi pilsētvides objekti

Fortifikāciju likvidēšana 19. gs. vidū, straujā pilsētas izaugsme un iedzīvotāju pieaugums noteica izmaiņas arī būvniecībā. Bez reprezentatīvām celtnēm un prestižajiem īres namiem pieauga arī  sabiedrisko ēku, vidusšķiras īres namu un strādnieku rajonu izbūve. 20. gs. sākumā pilsētvides attīstībā iezīmējās racionālisms, īpaši skaidri tas  izpaudās kultūras un izglītības iestāžu arhitektūrā. Skolas, kuras Rīgā cēla 20. gs. sākumā pēc pilsētas arhitekta R. Šmēlinga projektiem, izceļas ar skaidri izstrādātu būvprogrammu un racionālu arhitektoniski telpisko risinājumu. To pašu var teikt arī par citām R. Šmēlinga šā laika celtnēm - 1908.-1912. gadā uzcelto pilsētas 2. slimnīcas kompleksu (tag. P. Stradiņa klīniskā slimnīca) un Āgenskalna tirgus ēku (1914. g.). Raksturīgs ir šo būvju ārējais izskats, kurā sarkanais apdares ķieģelis mijas ar gaiša apmetuma laukumiem.

Īpaša uzmanība Rīgā vienmēr pievērsta arī tirdzniecībai un ar to saistītām celtnēm. Pirmā tirgus vieta Rīgā meklējama pie Skārņu ielas, jo feodālās pilsētas tirgus laukuma malā parasti atradās pilsētnieku celta un uzturēta baznīca (Rīgā – Sv. Pētera baznīca). Tagadējās Skārņu ielas vidu līdz Jura baznīcai aizņēma skārņu rinda, kas, šķiet bijuši vecā tirgus sastāvdaļa (pirmoreiz tie pieminēti 1295. gadā). Turpat tuvumā (tag. Lielās un Mazās Monētu ielas stūrī) atradās monētu kaltuve, kas liecina par aktīvu tirdzniecību. Vēlāk, tirgum izplešoties, tas pārcēlās uz Rātslaukuma teritoriju, kur atradās līdz pat 20. gs. sākumam, kad tika uzbūvēts tolaik modernākais Rīgas Centrāltirgus. Savukārt par tirdzniecības kompleksa pirmsākumu Rīgā liecina kvartāls starp Elizabetes, Dzirnavu un Marijas ielām, t.s. Berga bazārs.

Koka arhitektūra

Īpaša loma Rīgas pilsētvidē ir koka arhitektūrai. Atšķirībā no vairākām citām Eiropas zemēm, Rīgā koka arhitektūra turpināja attīstīties līdz pat 2. pasaules karam. Savukārt pēc kara Latvijai gāja secen Rietumeiropā 60-70 gados izplatītais modernisma vilnis, lielā mērā padomju saimniekošanas sistēmas radītā dzīvokļu trūkuma dēļ. Laika gaitā koka arhitektūra Rīgā uzkrājusi arī zināmu sociālu kultūrvides slodzi – turīgāki ļaudis līdz šim lūkojuši izvairīties no koka ēkām. Pēdējā laikā gan Rīgā parādījies cerīgs koka arhitektūras mīļotāju vilnis, kas cenšas atdzīvināt senās un savdabīgi skaistās celtnes.

Rīgā saglabājušās atsevišķas koka celtnes no 18.gs. vidus (Daugavgrīvas ielā 28, Šepmuižiņas dzīvojamā ēka, Borherta muižiņas dzīvojamā ēka) un Kleistu, Hartmaņa, Nordeķu, Depkina muižiņas. Vairāk saglabājušās vēlāku periodu ēkas, piemēram, klasicisma ēku grupa Daugavgrīvas ielā 67, Bloka muižas dzīvojamā ēka un apbūves daļas, kas veidojušās pēc 1812. g. priekšpilsētu dedzināšanas. Tās parasti ir viena vai divstāvu ēkas, kas celtas pēc paraugfasādēm. Atbilstoši vietējām celtniecības tradīcijām, tās ieguvušas savdabīgu risinājumu. Paraugfasāžu ietekmē radusies daļa koka apbūves pilsētas centrā, bijušajā Maskavas forštatē, Sarkandaugavā un Ķīpsalā. Pēdējā no minētajām vietām saglabājušās arī vairākas zvejnieku un pārcēlāju mītnes (19.gs. pirmā puse), kas ir arī tautas celtniecības pieminekļi. Īpašs koka ēku celtniecības uzplaukums vērojams l9.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, kad valdīja eklektisms un jūgendstils. Šim laikam raksturīgas detaļas apjomā un fasādēs - ap ritmiski kārtotajām logailām, frontonos, dzegās. Šajā laikā savu praksi sāka arī daudzi latviešu arhitekti, kuru darbi kopā ar citu tautību Rīgas arhitektu veikumu lielā mērā nosaka pilsētas vizuālo tēlu. No šī laika ēkām jāmin ēkas Balasta dambī 38/40 (1907., J.Alksnis), O.Vācieša ielā 5 (1872, O.Bārs), Brīvības ielā 100 (pagalmā, 1899., K.Felsko), Matrožu ielā 4/6, A.Vanags). Bieži koka ēkās saglabājušies lieliski kāpņu telpu un dzīvokļu interjeri. Diemžēl visas koka ēkas ar retiem izņēmumiem ir ļoti sliktā tehniskā stāvoklī. Taču Rīgas koka apbūve ir unikāla Eiropas mēroga parādība. Aktuāls uzdevums ir tās saglabāšana vienotā ansamblī, nevis izraujot no vides konteksta atsevišķās būves.
www.riga.lv

Rīgas apkaimes
Kopš pirmās Latvijas brīvvalsts laikiem Rīgai nav bijis oficiāli apstiprināts pilsētas teritoriālais iedalījums, kas būtu sīkāks par sešu administratīvi teritoriālo vienību iedalījumu (rajoni un priekšpilsētas), tomēr nosacīti Rīga bija sadalīta 47 rajonos jeb mikrorajonos. Mikrorajonu robežas tikai daļēji sakrita ar priekšpilsētu robežām un savstarpējās robežas bija visai nosacītas. Vēsturiski bija izveidojies arī sīkāks mikrorajonu iedalījums. Kā piemēru var minēt Spilvi, kura sastāvēja no Beķermuižas, Krēmeriem, Voleriem, Rātsupes un Lielās muižas. Tas, ka pilsētai nebija šāda — sīkāka iedalījuma, bieži vien radīja problēmas, jo rajonu robežām oficiāli neeksistējot, iedzīvotāju un komunālo dienestu interpretācija par šo tēmu, bija diezgan atšķirīga.

2008. gadā Rīgas Domes pilsētas attīstības departamentā aizsākās darbs pie Rīgas jaunās rajonu, jeb pēc jaunā plāna — apkaimju definēšanas. Šis plāns vēl nav oficiāli apstiprināts, bet kad tas tiks izdarīts, tad Rīga sastāvēs no 58 apkaimēm, katra ar savu centru, savu unikālo ainavisko un arhitektonisko veidolu. Galvenais šīs reformas iemesls ir iespēja izpētīt katras šīs apkaimes, katra mazā reģiona specifiku — kādi ir iedzīvotāji, kāda ir infrastruktūra, kādas vajadzības tālākai dzīves vides pilnveidošanai.

Rīgas apkaimju uzskaitījums

Augstceltnes un augstākās būves
Latvijas augstākā būve atrodas Rīgā un tas ir Rīgas radio un televīzijas tornis Zaķusalā. Tā augstums ir 368,5 metri un tas ir ne tikai augstākais tornis Baltijas valstīs, bet arī augstākais Eiropas Savienībā un 13. augstākais televīzijas tornis pasaulē. Savukārt augstākās biroju vai dzīvojamās augstceltnes Rīgā ir Saules akmens, Panorama Plaza II un Zinātņu akadēmijas augstceltne, kuras sniedzas augstāk par 100 metriem. Celtniecības stadijā ir dvīņu torņi Z-Towers, kura dienvidu tornis ir 123 metrus augsts

Augstākās Rīgas ēkas

Augstākie Rīgas torņi un baznīcas