Rēzekne

Rēzekne ir viena no desmit Latvijas valstspilsētām Rēzeknes upes ielejā Latgales vidienē. Izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, pilsētas loma rūpniecībā, kultūras un izglītības jomā nosaka Rēzeknes reģionālo un valstisko nozīmību. To mēdz dēvēt arī par "Latgales sirdi" – šī nozīme atspoguļota arī pilsētas ģerbonī, kura pamatā ir Latgales kultūrvēsturiskā novada ģerbonis, bet pie tā sirds – vairogs Latvijas valsts karoga krāsās.

2022. gadā pilsētāja dzīvo 26481 iedzīvotājs. To blīvums ir 1 514,9/km2 (otra blīvāk apdzīvotā pilsēta Latvijā pēc Rīgas). Pēdējo simts gadu laikā iedzīvotāju skaits pieauga aptuveni 4 reizes, tomēr kopš 1990. gadiem vērojama tendence iedzīvotāju skaitam samazināties. Ja 1990. gadā pilsētā dzīvoja 43,2 tūkstoši iedzīvotāju, tad 2022. gadā to skaits bija samazinājies vairāk nekā par 16000.

Vēsture

Visticamāk, ka nosaukumu pilsēta ieguvusi no Rēzeknes upes, kuras līkumainais posms ar tās stāvkrastiem Rēzeknes pilskalna apkārtnē bijis apdzīvots kopš aizvēsturiskiem laikiem. Pirms Livonijas krusta kariem šeit atradās latgaļu pilskalns ar nocietinātu koka pili. Pirmo reizi Rēzekne rakstos minēta 1285. gadā, ar nosaukumu "Rossitten", kad Livonijas ordeņa mestrs Vilhelms Šurborgs Rēzeknes pilskalnā uzcēla ordeņa cietoksni. 1575. gadā Rēzeknes pils apkārtnē bija 500 iedzīvotāji. Livonijas kara laikā pils tika nopostīta un iedzīvotāji aizvesti gūstā. Pēc kara Rēzekne bija Pārdaugavas Livonijas hercogistes, vēlāk Inflantijas vaivadijas sastāvā. Pēc Polijas dalīšanas 1772. gadā Rēzekne nonāca Krievijas Impērijas sastāvā un 1773. gadā tā ieguva apriņķa pilsētas tiesības.

19. gadsimtā strauji pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits. Pēc toreizējās tautas skaitīšanas 1897. gadā Rēzeknē dzīvoja 10 795 iedzīvotāji. Šāds pilsētas uzplaukums notika, pateicoties 19. gadsimtā uzbūvētajai Sanktpēterburgas–Varšavas šosejai un Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnijai. 20. gadsimta sākumā tika uzbūvēta arī dzelzceļa līnija Ventspils–Ribinska. Rezultātā Rēzekne kļuva par svarīgu ceļu krustpunktu un pirms pirmā pasaules kara iedzīvotāju skaits sasniedza 23 tūkstošus. Pirmajos neatkarības gados Rēzeknē notika Pirmais Latgales latviešu kongress, pateicoties kam Latgale pievienojās pārējai Latvijai. Pēc LSPR valdības spēku atkāpšanās uz Latgali Rēzekne no 1919. gada jūlija līdz Latgales atbrīvošanas operācijas sākumam 1920. gada janvārī bija Padomju Latvijas valdības pagaidu mītne.

Pēc Pirmā pasaules kara Rēzekne kļuva par Latgales izglītības un kultūras centru. 1939. gadā iedzīvotāju skaits tajā sasniedza tikai 13 tūkstošus, taču pakāpeniski pieauga, galvenokārt pateicoties lielajam iedzīvotāju skaitam un blīvumam Rēzeknes apriņķī (158 183 iedzīvotāji 1938. gadā). Zemes trūkuma dēļ laukos daudzi jaunieši pārcēlās uz dzīvi pilsētā, lai iestātos kādā no Rēzeknes augstskolām. Pilsētā darbojās galvenokārt vieglās un pārtikas rūpniecības uzņēmumi, kā arī nelieli metālapstrādes, kokrūpniecības un poligrāfiskās rūpniecības uzņēmumi, tomēr galvenā pilsētas loma bija būt par Latgales kultūras, izglītības un garīdzniecības centru. Šajā laikā pilsētā tika uzcelta komercskola, skolotāju institūta jaunā ēka, pasts, pašreizējais kultūras nams (tolaik – tautas pils) otra katoļu baznīca, luterāņu baznīca, vairākas skolas, atklāts jauns dzelzsbetona tilts, viesnīca un citas sabiedriski nozīmīgas ēkas. 1939. gadā par tautas saziedotiem līdzekļiem tika uzcelts Latgales atbrīvošanas piemineklis "Vienoti Latvijai" (Māras piemineklis), kas ir kļuvis par pilsētas simbolu.

Sarkanās armijas uzbrukuma laikā Otrajā pasaules karā 1944. gada 6.–7. aprīlī PSRS kara aviācija iznīcināja apmēram 65­% no visām pilsētas ēkām, turklāt īpaši smagus postījumus piedzīvoja dzīvojamie rajoni, tajā skaitā tika sagrautas sabiedriskās ēkas, piemēram, pilsētas valdes ēka, kultūras nams, pasts, skolotāju institūts, slimnīca u.c. Kara postījumos nodega veseli kvartāli, kuros dominēja koka privātmājas. Tika sagrauti visi tilti pāri Rēzeknes upei.

Pēckara gados kopējais aprēķinātais zaudējums bija 450 miljoni rubļu. Pilsētas atjaunošanas darbos iesaistījās vietējie iedzīvotāji, tika noorganizēts celtniecības kantoris, bet strādnieki, kādreizējie amatnieki un būvnieki tika meklēti pat laukos. Pirmajos pēckara gados no gruvešu paliekām atjaunoja tikai dažas sagrautās ēkas. Jau pilsētas atjaunošanas darbos tika ievests darbaspēks no citām PSRS republikām, kas pēc tam palika uz vietas – jaunajiem Rēzeknes iedzīvotājiem bija nepieciešami dzīvokļi, tādēl nācās celt jaunus daudzdzīvokļu namus. Tikai sešus gadus pēc kara beigām Rīgas – Maskavas dzelzceļa otrā pusē tika izveidotas iekšdedzes dzinēju remonta darbnīcas, kas 1963. gadā tika pārveidotas par slaukšanas iekārtu rūpnīcu, kurā strādāja vairāk nekā 2000 cilvēki. Netālu no tās 1957. gadā uzcēla tam laikam modernāko piena konservu kombinātu Baltijā. Tas viss radīja apstākļus, ka bija nepieciešams aizvien jauns darbaspēks, kas atkal tika meklēts visā PSRS teritorijā. Savukārt strādniekiem bija nepieciešama dzīvesvieta. Līdz ar to uzcelto rūpnīcu tuvumā cēla jaunus daudzdzīvokļu namus. Tā neilgā laikā otrpus dzelzceļam radās pilnīgi jauns pilsētas rajons, kas tika nosaukts par Ziemeļu rajonu. Lai līdz tam nokļūtu, bija jāšķērso dzelzceļa pārbrauktuve. Lai būtu iespējama jaunu ēku celtniecība, blakus Piena konservu kombinātam sāka ražot dzelzsbetona konstrukcijas, bet pie Ančupānu kalnu karjeriem 1959. gadā tika uzcelta silikātķieģeļu rūpnīca. Tādējādi 1960. gados radās visi nosacījumi, lai veiksmīgi uzsāktu piecstāvu silikātķieģeļu daudzdzīvokļu namu būvniecību (pirmās tika celtas 316 un 318 sērijas Hruščovkas), kurām būvmateriāli tika saražoti turpat pilsētā un tās tuvumā. Tā bija centralizēti izplānota "slēpta" pamatnācijas asimilēšana, vispirms radot nosacījumus pēc darbaspēka nepieciešamības, tad to ievedot, tādējādi padarot iedzīvotāju nacionālo sastāvu daudzveidīgāku. Šāda politika tika veikta arī citās LPSR pilsētās, sevišķi lielajās, bet Rēzeknē tā īstenojās visspilgtāk. 1972. gadā aiz Piena konservu kombināta tika uzcelti PSKP XXIV kongresa elektrisko būvinstrumentu ražošanas cehi (vēlāk rūpnīca REBIR), aiz tās uzcēla augstāko Rēzeknes celtni – Labības produktu kombinātu, bet starp abām rūpnīcām pēc neilga laika tapa Iekštelpu transporta elektromotoru rūpnīca. Paralēli rūpnīcu celtniecībai notika arī visplašākā Rēzeknes dzīvojamo namu rajona (Ziemeļu rajons) būvniecība.

1981. gadā Ziemeļu rajonu ar pārējo pilsētu savienoja viadukts. Arī Centra rajonā ap viadukta estakādēm tika uzcelti daudzstāvu namu kvartāli. Rēzekne izveidojās par lielu rūpniecības pilsētu, lielākajās rūpnīcās strādājošo skaits sasniedza 3000.

Pēc PSRS sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas, PSRS radītie rūpniecības uzņēmumi, nespējot izturēt konkurenci un Krievijas krīzes laikā zaudējot NVS tirgu, tika likvidēti. Iedzīvotāju skaits strauji saruka no 41 tūkstoša 1991. gadā līdz 32 tūkstošiem 2012. gadā. 21. gadsimta sākumā pilsēta sāka saimnieciski atkopties, veidojās jauni rūpniecības uzņēmumi un ar Eiropas Savienības fondu līdzekļiem tika rekonstruēta vai pilnīgi no jauna izbūvēta infrastruktūra un sabiedriskās ēkas.

Ģeogrāfija

Rēzekne atrodas Latvijas austrumu daļā, Latgales kultūrvēsturiskā novada centrā, fizioģeogrāfiski Latgales Augstienes ziemeļu nogāzē, Rēzeknes pazeminājumā, divu starptautisku transporta maģistrāļu (dzelzceļa un autoceļa) – Sanktpēterburgas–Varšavas un Rīgas–Maskavas – krustojumā. Rēzekne atrodas 242 km attālumā no galvaspilsētas Rīgas, kā arī 450 km attālumā no Sanktpēterburgas, 685 km no Maskavas un 860 km no Varšavas.

Administratīvi tā ir viena no desmit valstspilsētām, un, lai gan pilsēta atrodas pašā Rēzeknes novada centrā, tomēr administratīvi tā neatrodas novada pakļautībā, bet ir vienā līmenī ar to. Rēzeknes pilsētas platība ir 1748,0 ha jeb aptuveni 18 km². No tiem apbūvētās zemes aizņem 1211,0 ha, zaļie apstādījumi un meži – 214 ha, lauksaimnieciskās zemes – 232,0 ha, bet ūdeņi – 74,0 ha.

Kvartāra nogulumu biezums zem pilsētas ir no 50 – 100 m, bet pamatiežu virsas augstums pārsniedz 100 m. Augstākā vieta Rēzeknē sasniedz aptuveni 160 m, bet zemākā – 130 m virs Baltijas jūras līmeņa. Tradicionāli uzskata, ka Rēzekne ir izvietojusies uz 7 pakalniem.

Pilsēta atrodas Latvijas mitrā kontinentālā agroklimatiskā rajona siltajā apakšrajonā ar hidrotermisko koeficentu 1,5–1,7. Šajos apstākļos veidojas mēreni mitrās augsnes ar smilts un smilšmāla litoloģisko sastāvu.

Gada vidējā gaisa temperatūra Rēzeknē ir 4,7 grādi, janvārī līdz -7 grādiem, jūlijā līdz +17 grādiem. Absolūtais temperatūras minimums novērots janvārī, februārī -39 °C, absolūtais maksimums – jūlijā +34 °C. Atkušņa iestāšanās vidējais datums pavasarī ir 30. marts, rudenī pirmās salnas parasti tiek novērotas sākot no 15. novembra. Dienu skaits ar diennakts vidējo temperatūru virs 0 grādiem ir 230. Gada vidējais nokrišņu daudzums ir 639 mm. Ziemā biežas dabas parādības ir migla, putenis un kailsals.

Cauri pilsētai virzienā no austrumiem uz rietumiem tek Rēzeknes upe, veidojot izteiktu ieleju Rēzeknes pazeminājumā, tā apmet loku apkārt pilsētas centram. Upes platākais posms ir lejpus Stacijas ielas tiltam līdz Dzirnavu ielas tiltam, kur agrāk bijusi aizsprosta ūdenskrātuve. Pilsētas teritorijā Rēzeknes upē ietek Kovšupe, kas Rēzeknes upi savieno ar Kovšu ezeru, lielāko pilsētas ūdenstilpi (22 ha).

Pavasara palu laikos upes palienes mēdz pārplūst, appludinot tuvējos zemes īpašumus un mājas. 2011. gadā pilsētas centrā tika veikta upes krastu labiekārtošana un nostiprināšana.

Pilsētbūvniecība un arhitektūra

Arhitektoniski Rēzeknes pilsētā izteikti dominē PSRS laikā celtās hruščovkas, ko ieskauj privātmāju rajoni. Tam par iemeslu ir fakts, ka Otrajā pasaules karā pilsēta tika gandrīz pilnībā nopostīta. Rēzeknes Dienvidu daļā daļēji saglabājusies 19. gadsimta sākuma vēsturiskā apbūve gar Latgales ielu. Ievērojami apskates objekti ir piecas vēsturiskās Rēzeknes baznīcas, pilskalns, piemineklis Vienoti Latvijai. Modernisma stilā ieturētas jaunākās pilsētas būves – Rēzeknes koncertzāle Gors un skolēnu interešu izglītības centrs Zeimuļs.

Vecākā pilsētas daļa atrodas uz dienvidiem no ordeņa pilsdrupām, kur Latgales ielā saglabājušās atsevišķas 18. gadsimta vēsturiskās celtnes. Līdzās Jēzus Sirds katedrālei atrodas 1780. gadā būvētā bijusī valsts iestāžu ēka. Mūsdienās celtne pieder Rēzeknes–Aglonas diecēzei un tajā atrodas Rēzeknes Katoļu vidusskola.

Rēzeknes jaunās daļas (no Rēzeknes upes uz ziemeļiem – tagadējais pilsētas centrs) izbūve attiecas galvenokārt uz 19. gadsimta 2. pusi. Pēc Polijas dalīšanas un Novembra sacelšanās apspiešanas Krievijas Impērijas valdība nolēma veicināt anektēto zemju ātrāku integrāciju impērijas sastāvā, tādēļ var teikt, ka Rēzeknes pārbūvi 19. gadsimta vidū drīzāk noteica politiski ideoloģiski apsvērumi nekā ekonomiska nepieciešamība. 1835. gadā Vitebskas guberņas mērnieks A. Mazalovskis izstrādāja Rēzeknes ģenerālplānu. Augstienē uz ziemeļiem no vecās pilsētas tika projektēta pilnīgi jauna apbūve ar regulāri taisnstūrainu ielu tīklu. Šīs t.s. Augšpilsētas ģeometriskajā centrā paredzēja novietot Vissvētākās Dievdzemdētājas piedzimšanas pareizticīgo baznīcu (pie tagadējā "Vienoti Latvijai" pieminekļa), dažādas sabiedriskās ēkas un izmitināt vienīgi kristiešus, ebrejus atstājot vecajās dzīvesvietās. Viens no projekta mērķiem bija veicināt pareizticīgo baznīcas ietekmi uz vecticībniekiem, kurus paredzēja novietot jaunajā pilsētas daļā, pārceļot tos "no attālām, policijas uzraudzībai nepieejamām vietām".

1836. gadā Krievijas Impērijas valdība Rēzeknes pārbūves projektu apstiprināja un veicināja tā īstenošanu. 1846. gadā Rēzekni apmeklēja imperators Nikolajs I un "atrada par nepieciešamu dod šai pilsētai celtnieciskā ziņā pienācīgu izskatu". Saskaņā ar nolikumu par Rēzeknes pilsētas izbūvi tika izveidota īpaša Rēzeknes pilsētas izbūves komiteja. Komitejas darba sākumā tika izstrādāts arī jauns pilsētas ģenerālais plāns, ko apstiprināja 1847. gadā. No iepriekšējā 1836. gada plāna tas atšķīrās vienīgi ar to, ka bija detalizēta apbūve ap centrālo laukumu, paredzot tur vietu tiesu iestādēm, veikaliņiem u.c. būvēm, kā arī publiskam dārzam starp ordeņa pilsdrupām un upīti. Ik gadus Rēzeknē uzcēla ne vairāk kā 4–5 dzīvojamās mājas. Sākumā jaunajā pilsētas daļā aizliedza dzīvot ebrejiem, bet viņi drīkstēja tur celt ēkas un tās izīrēt. 1851. gadā viņiem atļāva arī dzīvot savās ēkās, izņemot laukumā ap pareizticīgo baznīcu. 19. un 20. gadsimta mijā jaunā apbūve sāka pakāpeniski un stihiski izplesties aiz plānā norādītajām robežām. Guberņas mērnieks Svirskis 1901. gadā izstrādāja jauno ģenerālo plānu, kurā apbūves areāls bija pietiekami paplašināts, saglabājot jau izveidojušos Augšpilsētas regulāri taisnstūraino sistēmu. Rēzeknes pilsētbūvnieciskās attīstības vēsturē ļoti skaidri jūtama organiska pēctecība un konsekvence pieņemto risinājumu īstenošanā. 19. gadsimta radītā pilsētas plānojuma struktūra tās centrālajā daļā saglabājusies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām. 19.–20. gadsimta mijā tapa raksturīgas būves no sarkanajiem ķieģeļiem. Daļa no tām saglabājusies, piemēram, pilsētas senākā aptieka "Ērgļa aptieka", kas atrodas Latgales ielā 41 (būvēta 1882. gadā), divstāvu māja Latgales ielā 28 (Rēzeknes vecticībnieku kapu draudzes īpašums) un mājas Atbrīvošanas alejā 92 un 94, kā arī dažas citas.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas pilsētas teritoriju nolēma paplašināt un 1927. gadā pievienoja tai daļu no Pleikšņu sādžas, Rēzeknes ezeru, dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II, Slobodu, daļu Podgorodes un Kļovu sādžas un karantīnas rajonu. Pilsētas platība 1935. gadā bija 8,06 km2. 1936. gadā Rēzeknē bija 1 958 dzīvojamās ēkas, no tām 201 mūra, 1 678 koka, 79 jaukta materiāla, 1 793 vienstāva, 159 divstāvu, 4 trīsstāvu un 2 vairākstāvu ēkas. Neatkarīgās Latvijas laikā tika uzcelta Valsts skolotāju institūta ēka (1927., arhit. P. Kundziņš), kas bija pirmā un lielākā sabiedriskā ēka Rēzeknē, kura uzcelta pēc Latgales atbrīvošanas. Uzcēla latviešu pamatskolu (1928., arhit. A. Briedis), Valsts komercskolu (1928., arhit. I. Blankenburgs; četrstāvu celtne, kas nopostīta Otrajā pasaules karā.), viesnīcas ēku (1939., arhit. S. Barbals). Uzcēla arī dzelzsbetona Lielo tiltu pār Rēzeknes upi (1926–1927) un infekciju slimnīcas ēku (1933., arhit. A. Klinklāvs). Rēzeknes Latviešu biedrība uzcēla Latgales tautas pili (1928.–1929., arhit. P. Pavlovs).

Otrā pasaules kara laikā lielākā daļa (aptuveni divas trešdaļas) sabiedrisko un dzīvojamo ēku Rēzeknē tika nopostītas, tāpēc pēc kara beigām kara sagrauto pilsētu nācās gandrīz pilnībā atjaunot. PSRS laikā tika celtas galvenokārt rūpnīcas un arhitektoniski neizteiksmīgi un vienveidīgi daudzdzīvokļu nami to strādniekiem. 20. gadsimta 60. gados tapušās hruščovkas, būvētas no silikātķieģeļiem, atrodas galvenokārt pilsētas centra rajonā, kvartālos Atbrīvošanas alejas un Dārzu ielu, kā arī pilsētas Ziemeļu rajonā, gar Atbrīvošanas alejas labo pusi (virzienā no centra) un netālu no dzelzceļa stacijas Rēzekne I, Viļānu un Brīvības ielā. Nedaudz izteiksmīgāki – 103. sērijas daudzdzīvokļu nami atrodas dzelzceļa stacijas Rēzekne II tuvumā, pilsētas Ziemeļu rajonā un Vipingā. 1982. gadā tika uzcelts pirmais deviņstāvu daudzdzīvokļu nams. Kr. Valdemāra ielā atrodas četras deviņu stāvu 104. sērijas daudzdzīvokļu mājas, bet Ziemeļu rajonā – trīs.
lv.wikipedia.org