Rudā vāvere (Sciurus vulgaris)
Rudā vāvere (Sciurus vulgaris)
Rudā vāvere (Sciurus vulgaris) ir vāveru dzimtas dzīvnieks, kas plaši izplatīts Eiropā un Āzijas ziemeļos, sastopama arī Latvijā. Sarunvalodā šīs sugas dzīvnieki vienkārši tiek dēvēti par vāverēm (bez vārda "rudā").
lv.wikipedia.org
Vāveres
Parastās vāveres, parasto vāveru ģints (Sciurus) pieder vāveru dzimtas (Sciuridae) parasto koku vāveru apakšdzimtai (Sciurinae).
Parasto vāveru ģintī ir 30 sugas, kas iedalītas 7 apakšģintīs. Parastās vāveres dzīvo Ziemeļamerikā, Eiropā, Āzijas mērenajā joslā un Dienvidamerikā. Latvijā dzīvo viena parasto vāveru ģints suga - rudā vāvere jeb Eirāzijas rudā vāvere (Sciurus vulgaris).
Zinātniskā nosaukuma Sciurus ir cēlies no diviem grieķu valodas vārdiem; "skia" nozīmē "ēna", un "oura" nozīmē "aste", kopā veidojot jēdzienu, ka vāvere ir dzīvnieks, kas sēž savas astes ēnā.
Izskats un ieradumi
Tām visām ir raksturīga kupla, gara aste, biezs un mīksts kažoks. Kažoka krāsa var būt ļoti dažāda, bet tie galvenokārt ir dažādi rudie, brūnie un pelēkie toņi, viena no košākajām vāverēm ir raibā vāvere (Sciurus variegatoides), kuras kažoks ir rudi sarkans, kas jaukts ar koši melnu apspalvojumu.
Parastās vāveres pamatā ir veģetārietes. Tās ēd dažādus augus, riekstus, sēklas, augļus, ziedus, pumpurus, sēnes, saknes, lapas, ogas, bet vāveres ēd arī putnu olas, mazos putnēnus un reizēm nomedī to vecākus, kā arī tās neatsakās no kukaiņiem. Vāveres no ziemeļu rajoniem var medīt pat citas vāveres, peles, trušus, bet šādi ieradumi nav novēroti tropos dzīvojošām vāverēm
lv.wikipedia.org
Pie mums, Latvijā, sastopama tikai viena no bezmaz divsimt septiņdesmit pasaulē kopumā zināmajām visai dažādajām grauzēju kārtas vāverveidīgo apakškārtas sugām; tā ir Eirāzijas jeb parastā vāvere (Sciurus vulgaris) – slaids, 18–25 centimetrus (neskaitot asti) garš, 200–400 gramus sverošs zvēriņš – tipiskākais pārstāvis savā apmēram trīsdesmit kustoņu sugas ietverošajā vāveru ģintī. Eirāzijas vāvere izsenis apdzīvo boreālo zonu no Atlantijas līdz pat Kamčatkai, Sahalīnai, Japānas salām. Turklāt daudzviet kontinentā šī suga tīši aklimatizēta.
Būdama grauzēju kārtai piederīgs zīdītājs, vāvere pēc sistemātiskā iedalījuma skaitās «radiniece» bebriem, pelēm, žurkām, strupastēm. Tātad – loģiski, ka šai sugai raksturīgs viss, kas raksturīgs visiem grauzējiem. Taču – tikpat loģiski, ka tai ir raksturīgs arī šis tas specifisks, atšķirīgs no vairākuma savu kārtasbrāļu. Piemēram, visiem tik labi zināmā vāveres kuplā aste. Arī – ja ne visiem, tad vismaz daudziem tik labi zināmie viņas pušķainie ausu galiņi ziemā. Vāveres apmatojuma jeb, maigāk izsakoties, kažociņa krāsa ir vasarā gandrīz viscaur (izņemot balto vēderu) vairāk vai mazāk ruda, bet ziemā – pelēcīga. Ziemas kažociņš viņai krietni kuplāks, biezāks par vasaras ietērpu.
Vāveres pakaļkājas, samērojot ar rumpi, ir garas, pie tam – tās daudz garākas un spēcīgākas par priekškājām. Nu gluži – kā zaķim! Tādēļ pa zemi zvēriņš arī pārvietojas kā zaķis – lec, izsviežot pakaļkājas uz priekšu aiz priekškājām, – ļepato.
Taču vāvere, kā zināms, ir dzīvnieks, kurš savas dzīves lielāko daļu pavada, uzturēdamies kokos. Tieši šai dzīves daļai evolūcija pielāgojusi ne tikvien vāveres atsperīgās pakaļkājas, lokanos pirkstus un to smailos nagus, bet arī (vai pat – pirmkārt) viņas asti, kas izveidota par apmēram divdesmit centimetrus garu, teicamu ķermeņa stabilizatoru jeb līdzsvara noturēšanas līdzekli, par stūri un zināmā mērā pat par planieri. Līdzsvaru noturēt vāverei nepieciešams gan sēžot uz zariem, gan staigājot vai skraidot pa zariem, jo īpaši – pa maziem, smalkiem zariņiem.
Cienījams lēciens, kas seko garam ieskrējienam pa līmenisku, gana resnu zaru, ir lēciens uz citu – pat trīs četrus metrus attāla koka – tajā pašā augstumā esošu zaru. Bet slīpi lejup vāvere spēj aizplanēt pat krietni tālāk par desmit metriem!
videsvestis.lv
Latviski: Vāvere; latīniski: Sciurus vulgaris; angliski: red squirrel; vāciski: Eichhörnchen; krievu: обыкновенная белка
Apraksts
Ķermenis: slaids, garens;
Garums: 18-25 cm;
Masa: 200-400 g.
Kažoka krāsa sezonāli mainās: vasarā tajā dominē brūni rudie toņi, bet ziemas kažokā - pelēcīgāki toņi. Aste ir būtiska līdzsvara nodrošināšanai un lēcienu precizitātei. Migu iekārto koku dobumos, vai arī lodveidīgu būvē pati no zariem un sūnām, arī sausas zāles. Mazuļu skaits 3-5, attīstās ļoti ātri un jau 2-3 mēnešu vecumā pakāpeniski kļūst patstāvīgi.
Gatavo pārtikas rezerves ziemai.
Izplatība un sastopamība
Apdzīvo visdažādākos mežus, priekšroku dodot vecākiem skujkoku mežiem, jo čiekuru sēklas ir vāveru pamatbarība.
Dzīves veids
Nometnieks. Aktīva dienā, pārsvarā no rīta un pēcpusdienā.Pakaļkājas daudz garākas par priekškājām. Pakaļkājām pieci pirksti, priekškājām - labi attīstīti četri pirksti, pirmais - rudimentārs. Priekškāju ceturtais (ārējais) pirksts nedaudz garāks par pārējiem. Pakaļkāju pēdas garenas. Visu kāju pirksti gari, ar labi attīstītiem spilventiņiem, nagi asi, gari, līki. Pēdminis, priekškājām labi attīstīta satveršanas spēja. Pa zemi lielākoties pārvietojas lēcieniem, līdzīgi zaķim - pakaļkājas izsviež uz priekšu aiz priekškājām, atstājot trapecveidīgi izkārtotu četru pēdu nospiedumu virkni: priekškāju nospiedumi samērā tuvu kopā, pakaļkāju nospiedumi - mazliet tālāk viens no otra, to priekšgali izvērsti - atrodas lielākā vai mazākā leņķī pret iedomāto kustības virziena asi. Jo ātrāk dzīvnieks lēkšojis, jo lielāks attālums starp pēdu nospiedumu grupām.
Pēdu nospiedumi
Pēdu nospiedumos uz blīva substrāta samērā labi iezīmējas pirkstu spilventiņu un nagu iespiedumi: plati izvērsti (priekškājām - platāk nekā pakaļkājām). Pakaļkājas atstāj 5 pirkstu, priekškājas - 4 pirkstu nospiedumus. Dziļā un irdenā sniegā saplūst abi attiecīgās puses pēdu nospiedumi - redzami paralēli bedrīšu pāri (var sajaukt ar sermuļu dzimtas zvēru pēdām!) - vai saplūst visu četru pēdu nospiedumi (redzama viena bedrīte). Izsalkusi vāvere daudz līkumo, pārvietojas vidēji gariem lēcieniem, pakaļkājas liekot samērā cieši blakus; to nospiedumi savstarpēji gandrīz paralēli. Paēdusi vāvere mazāk līkumo, lēcieni - īsāki, pakaļkāju nospiedumi - "skujiņā" (to priekšgali stipri izvērsti). Ziemā pie celmiem un koku saknēm sniegā mēdz atrakt rudenī noslēpto barību.
Mēsli
Riekstveidīgas (diametrs līdz 1 cm). Konsistence - samērā cieta. Krāsa - dažāda. Saturā - dažādu augu dažādu daļu atliekas, kukaiņu hitīna, putnu olu čaumalu gabaliņi. Atrodamas uz celmiem, resnākiem horizontāliem koku zariem, uz zemes - pie koku stumbriem (uz saknēm).
www.latvijasdaba.lv
