Renesanse
Renesanse bija humānisma ideju izauklēts klasiskās mākslas atdzimšanas stils, kas arhitektūrā ievadīja jauno laiku stilu sistēmu. Renesanses formu izteiksme bija sakņota antīko orderu daudzveidīgās interpretācijās. Stils radās Itālijā 15. gs. sākumā. Eiropas vidienē tas attīstījās līdz 16. gs. beigām, bet tā atskaņas vietām jūtamas vēl līdz 17. gs. vidum. Katrā zemē renesanse ieguva atšķirīgus vaibstus.
Renesanses šūpulis ir Florence. Turienes piļu fasādes, pārmantojot viduslaiku būvmākslas smagnējību, tika apdarinātas ar vareniem, rupji tēsta akmens blokiem jeb rustiem un rotātas orderu elementiem, bet šīs kompozīcijas vaiņago stipri izvirzītas un arhitektoniskām detaļām piesātinātas dzegas. Savukārt Venēcijas renesanses celtnes atšķiras ar detalizētu izsmalcinātību. Eleganti orderu elementi tajās blīvā ritmā mijkārtoti ar apaļloka arkām pārsegtu ailu rindām, arhitektoniskās kompozīcijas pamatprincipu pārņemot no vietējo viduslaiku piļu uzirdinātajām, ažūri gaisīgajām fasādēm.
Francijas renesanses celtnēm raksturīgi augsti mansarda jumti. Ziemeļeiropā renesanses vēsmas ienāca vēlāk, tikai 16. gadsimtā. Nīderlandē un Vācijā šī stila celtnes var atpazīt pēc augstiem trīsstūra silueta zelmiņiem, kuru ārmalas aptek volūtu un citu dekoratīvu veidojumu joslas.
Renesanses kultūras izskaņas fāzē, kas Itālijā jaušama kopš 16. gadsimta otrās trešdaļas un turpinājās līdz 17. gadsimta sākumam, viena no raksturīgākajām stilistiskajām tendencēm bija manierisms. Kā atsevišķas mākslinieciski stilistiskas parādības apzīmējums tas ir radies tikai 20. gadsimtā. Manierisms bija savdabīga reakcija pret dižrenesanses klasisko perfektumu. Tam raksturīgas subjektīvi interpretētas, pārmērīgas un emocionāli eksaltētas, ambiciozas vai neparastās proporcijās veidotas formas un tēli. Tas vērojams gan klasisko izteiksmes līdzekļu sistēmā balstītajā Itālijas, gan viduslaicīgai izjūtai tuvākajā Ziemeļu manierismā, kas no renesanses paraugiem parasti atšķiras tikai ar atsevišķiem dekoratīvo formu pārspīlējumiem.
Renesanses periods nāca ar jaunām idejām un atziņām arī pilsētbūvniecības mākslā. Tās vispirms bija saistītas ar jaunu nocietinājumu sistēmu nepieciešamību: viduslaiku mūri vairs nederēja aizsardzībai pret uzbrukumiem, lietojot pilnveidotos ugunsšaujamos ieročus. Pilsētas sāka apjozt ar ūdens grāvjiem apņemtiem zemes vaļņiem, kuros to taisnie posmi – kurtīnes – mijkārtoti ar izvirzītiem bastioniem. Pilsētu plāni sāka atgādināt daudz staru zvaigznes.
