Remtes muiža
Remtes muiža veidojusies pie viduslaiku pils, kura dabā vairs nav saglabājusies. No sākotnējā muižas apbūves kompleksa saglabājusies vecā muižas kungu māja pretī jaunajai pilij, kā arī atsevišķas saimniecības ēkas. Remtes muižas pils celta 1800. gadā Berlīnes klasicisma stilā. 1880. gadā pili pārbūvēja - modernizēja atbilstoši jaunajām stila prasībām. Tika piebūvēti sānu šķērskorpusi un centrālā daļā rizalīts ar neorenesanses stila frontonu. Muižas īpašnieki izmantoja modernākās sava laika iespējas un 1893. gadā uzstādīja arī telegrāfa līniju līdz Saldum. Pils 1905. gadā dedzināta, pēc tam atjaunota 1926. gadā, kā rezultātā zaudēja erkerus tās galvenajā fasādē. Sākotnējā muižas pils interjeru apdare nav saglabājusies. Pie pils atrodas cilnis “Sfinksas”, kas izgatavots 1800. gadā.
Remtes muižu 1506. gadā uz lēņa tiesībām saņēma Ludvigs Butlars (Butlar), un viņa dzimtai tā piederēja 190 gadus. Nākošie muižas īpašnieki bija fon Brinkenu dzimta (Brincken), bet viņiem ar saimniekošanu neveicās un 1722. gadā īpašums nonāca izsolē. 1723. gadā to nopirka leitnants Fridrihs Kazimirs fon Brukens (Brucken). Viņa meita 1767. gadā apprecējās trešo reizi ar Johanu Fridrihu fon Medemu. Pēc sievas nāves 1780. gadā viņš kļuva par muižas īpašnieku un 1799. gadā ieguva grāfa titulu. Viņa īpašumā muiža paliek līdz 1920. gadam, kad muižu sadalīja saimniecībās un pilī ierīkoja Remtes skolu. Skola apsaimnieko Remtes pili arī šobrīd.
www.zudusilatvija.lv
Pils 1905. gadā dedzināta. "Mēs nežēlojam pūliņus, lai Remte nodegtu ar garšu. Tāpēc mēs kraujam sārtā visu skaistāko un labāko. Tik zīdu, samtu, zeltītus greznumus. Tik slavētus un daudzinātus meistardarbus," savos memuāros rakstījis Dobeles novada revolucionārs, tautskolotājs Dāvids Beika. Tajā 1906. gada 11. jūlija dienā līdz ar Remtes pili bojā aizgāja arī izcils klasicisma stila interjers un milzīga gleznu kolekcija, par kuru tagad tikai klīst leģendas. Šī grāfu Mēdemu pils bija viena no aptuveni 450 muižām, kas gāja bojā revolūcijas laikā. Turklāt bez muižām ar gandrīz mežonīgu, histērisku sajūsmu tika dedzinātas un izlaupītas arī klētis, alus un degvīna brūži, staļļi un krogi. "Pie sienām simtiem gleznu! Simtiem! (..) Gleznas lielajā dejas zālē. Gleznas plašajos koridoros. Gleznas guļamtelpā ar divām milzu gultām. Un visas gleznas impozantos zelta rāmjos," aprakstījis D. Beika, kas viens no pēdējiem redzējis šīs gleznas, pirms tās aprija mazas mežabrāļu grupas turpat muižā sakurtie ugunskuri.
Pēc tam pils atjaunota 1926. gadā, kā rezultātā zaudēja erkerus tās galvenajā fasādē. Sākotnējā muižas pils interjeru apdare nav saglabājusies. Pie pils atrodas cilnis “Sfinksas”, kas izgatavots 1800. gadā.
Ezera krastā atrodas trīsstāvigs Peldu tornis (1820). Kur atradušās 1837. gadā grāfa Mēdema celtās ķīmiskās rūpnīcas četras ēkas, to gan neviens īsti nezin. Kādreiz te ražoja etiķi, svina baltumu, ražotnei pat bija sava domna.
Uz muižas ansambļa centrālo daļu no ceļu krustojuma ved kastaņu aleja, kas pāriet skolas absolventu stādītajā rožu rindā.
Pa labi Vīnkalni – vecā pils (18. gs.), kuras otrais stāvs uzcelts vēlāk. Te dzīvojis muižas pārvaldnieks, vēlāk tā bijusi dārznieka māja. Šajā mājā, muižas dārznieka ģimenē, dzimusi keramiķe Elza Zariņa (1907–1997). Iespējams, ka prasme veidot izbāztus dzīvniekus un putnus, ko piepratis viņas tēvs, meitai radījusi interesi par figūru veidošanu no māla. Elza Zariņa no bērnības atcerējās grāfu Mēdemu. Grāfs mēdzis valkāt garu cepuri ar daudz rotājumiem, bet pie sāniem makstī karājies zobens. Grāfa bērniem bijis pieteikts nenākt pie kalpu bērniem, bet tie neklausījuši. Kad kalpi tos pacienājuši ar rupjmaizes sviestmaizēm, tās tā iegaršojušās, ka citreiz prasījuši vēl.
Pagalma otrā pusē ēka (19. gs.) ar zirgu galvām frontonā. Tā ir bijusī muižas manēža, ko 1922.–1927. gadā pārbūvēja par tautas namu. Pagalma centrā piemiņas akmens (1990) represētajiem.
Par pili stāsta tāpat kā par Rīgu: kad kāda balss saucot no ezera, nedrīkstot atbildēt, ka pils gatava, tad tā tūlīt nodegšot. Pils degusi jau trīs reizes, arī 1906. gadā, kad to aizdedzināja mežabrāļi. Pēc 1929. gada ugunsgrēka (tad gan vainīgs bija skurstenis) tā pēc arhitekta A. Grīnberga projekta pārbūvēta par skolu. Stāsta, ja pils būšot gatava Jaungada naktī, tā tūlīt nogrimšot. Tāpēc vienmēr ritējuši būvdarbi un sulaiņi pat uz ceļiem ķēruši cilvēkus, kuri nodarbināti spaidu kārtā. Lai pils nesagrūtu, tajā pat esot iemūrēti divi mazi bērni, stūrī puisītis, bet meitenīte apaļās zāles sienā. Torņa telpa, varbūt pat šī ticējuma dēļ, ilgi palikusi nenobeigta, to izbūvēja tikai 60. gadu sākumā.
Pils D pusē atrodas mūrēta terase, aiz kuras tagadējā sporta (agrāk tenisa) laukuma malā redzams lāču namiņš. Šajā 1800. gadā celtajā namiņā kādu laiku mitinājušies trīs lācēni, kas apkārtējos izraisījuši bailes, jo tie staigājuši nepiesieti un bieži apciemojuši apkārtējās mājas. Pēc lācēnu pārdošanas šeit žāvējuši gaļu.
manasvietas.blogspot.com
