Rauna

Rauna ir apdzīvota vieta Latvijā, Raunas novadā, Raunas upes ielejā Vidzemes augstienes ziemeļu malā, novada centrs. No 14. līdz 16. gadsimtam Raunas pils bija Rīgas arhibīskapa viena no rezidencēm (Rownenborgh, Ronneburg) un viens no galvenajiem varas centriem viduslaiku Livonijā un tai, iespējams, bijušas pilsētas tiesības.

Raunā atrodas novada administratīvās iestādes, vidusskola, kultūras nams, bibliotēka, ģimenes ārsta prakse, viesnīca, tūrisma informācijas punkts, aptieka, banka, katoļu un luterāņu baznīcas.

Vēsture
Tanīsa pilskalnu Raunas upītes labajā krastā jau no 1. gadu tūkstoša p.m.ē. apdzīvojuši Baltijas somi, bet ap 600. gadu Raunas novadā ienākuši latgaļi. Pilskalns atradās pie lielā tirdzniecības ceļa, kas veda no Gaujas ielejas uz Pleskavas un Novgorodas zemēm. Pils malas tolaik bijušas nocietinātas ar divām paralēlām ozola guļkoku sienām, kas atradušās 2 m atstatumā viena no otras, starp kurām bijuši sabērti laukakmeņi. Virs sienām pacēlusies īpaša virsbūve un nocietinājumu iekšpusē bijušas vairākas guļkoku celtnes.

Pēc vienas no versijām 13. gadsimta sākumā Raunā atradusies Satekles pils, kurā valdīja latgaļu karavadonis Rūsiņš. Šajā laikā noritēja ilgstoši latgaļu un to sabiedroto Zobenbrāļu ordeņa bruņinieku kari ar igauņu ciltīm. 1224. gadā, pēc Tālavas zemju dalīšanas, Raunu ieguva Livonijas bīskapija, kas vēlāk pārveidojās par Rīgas arhibīskapiju. Ap 1262. gadu, pirmā Rīgas arhibīskapa Alberta II Zauerbēra laikā, tika uzcelta Raunas mūra pils, vēlāk dēvēta par Roneburgu (Rownenborgh), kas ar laiku izveidojās par plašāko un vislabāk nocietināto pili Rīgas arhibīskapijā. Arhibīskaps te ik gadu uzturējās no Miķeļiem (29. septembra) līdz Sveču dienai (7. februārim). 13. gadsimta beigās uzcelta arī Raunas baznīca.

Viduslaikos Raunas pilsētiņa aizņēmusi teritoriju gar Raunas upīti no tagadējiem Lorenčiem līdz Cimziņas upītes ietekai 4 km garumā. Mūru apkārt pilsētiņai nebija. Raunas pils zaudēja savu politisko nozīmi pēc Rīgas arhibīskapijas likvidēšanas un Pārdaugavas hercogistes pārvaldes pārcelšanas uz Cēsu pili. 1601. gadā pirmajā zviedru valdības veiktajā auditā jeb «arklu revīzijā» Raunā uzskaitīti 2 krogi, no kuriem vienā izkroģēja muižas alu. 1625. gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Raunas pili nodeva dzimtas īpašumā Svantem Baneram (Svante Banér, 1584—1628). Īpašnieka galvenais pienākums bija turēt šeit zirgus Zviedrijas armijas vajadzībām. 1657. gadā, Otrā Ziemeļu kara laikā (1655-1660), Raunas pili ieņēma lietuviešu karavadonis Gonsevskis, bet nākamajā gadā zviedri to atkaroja. Pēc kara pili no cietokšņu saraksta izslēdza, jo minēts, ka pils ir saspridzināta. Nopostīta tika arī Raunas pilsētiņa. No 1658. līdz 1664. gadam par Raunas luterāņu mācītāju strādāja Jānis Reiters, kas šeit tulkoja latviski Mateja evaņģēliju un 1662. gadā publicēja tēvreižu krājumu 40 valodās Oratio Dominica XL linguarum.

1762. gada 1. septembrī Krievijas impērijas ķeizariene Katrīna II Raunu uzdāvināja slepenpadomniekam grāfam Hermanim Kārlim Kaiserlingam (Hermann Karl Keyserling, 1696—1765). Vēlāk pils piederēja grāfam Grigorijam Orlovam, H. G. Ikšķilam, Henriham Berensam fon Rautenfeldam un Bernhardam Kristianam Kleinam, kas Raunā ierīkoja papīra dzirnavas. 1821. gadā Vidzemes bruņniecības sola vadītājs A. fon Vulfs iegādājās īpašumu tiesības uz Raunas pili un tai piederošajām zemēm. Raunas muižas zemju izpārdošana zemniekiem sākās 19. gadsimta 60. gadu otrajā pusē. 1910. gadā Raunas pilij piederošās zemes no fon Vulfu dzimtas nopirka Krievijas Zemnieku agrārbanka.

Tagadējā apdzīvotā vieta radusies ap 1900. gadu, kad no mācītājmuižas atdalīja apbūves gabalus. Ciems strauji attīstījās pēc agrārās reformas. 1925. gadā Raunai piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu, bet Raunas pilsdrupas iekļāva Latvijas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Padomju laikā Rauna bija ciema padomes un kolhoza «Rauna» centrs. No 2009. gada Rauna ir novada centrs.
lv.wikipedia.org