Rīgas Svētā Pētera baznīca

Rīgas Svētā Pētera baznīca (vācu: Petrikirche) ir augstākā Rīgas baznīca, kā arī ievērojams gotikas stila 13. gadsimta valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Svētā Pētera baznīca Atrodas Vecrīgā, Skārņu ielā 19. Uzcelta 1209. gadā, bet no 13. gadsimta saglabājušās tagadējās ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Līdz 1524. gadam tas bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, bet no 1526. līdz 1940. gadam bija Rīgas luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kopš 1991. gada Pētera baznīca ir Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīcas Rīgas Sv. Pētera draudzes luterāņu dievnams.
lv.wikipedia.org

Sv. Pētera baznīca Skārņu ielā 19 ir viena no vecākajām un vērtīgākajām viduslaiku monumentālās arhitektūras celtnēm Baltijas valstīs. Tā atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā, kas 1997. gada 4. decembrī iekļauts UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Te esat aicināti baudīt mākslas izstādes un koncertus, kā arī no baznīcas torņa vērot elpu aizraujošu skatu uz Rīgas pilsētas panorāmu – viduslaiku un moderno Rīgu, Daugavas upi ar plašo ostu un Rīgas jūras līci.

Baznīcas ēka
Svētā Pētera baznīca uzcelta 1209. gadā, taču šobrīd saglabājušās tikai ēkas sānu jomu ārsienas un daži pīlāri interjerā. Sākotnēji tā bija neliela halles tipa telpa ar trim vienāda augstuma un platuma jomiem, iespējams, ar savrup stāvošu zvanu torni. Tagadējā trīsjomu bazilika radusies pārbūvju rezultātā 15. gadsimtā.

Baznīcas zāle atstāj grandiozu iespaidu - vidusjoma augstums sasniedz 30 m. Altāra daļā ar piecu kapelu vainagu spilgti izpaužas gotikas vertikālisms un smalkais profilējums.

1997. gadā Rīgas Svētā Pētera baznīcu iekļāva UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Pēterbaznīcas tornis
Vairāk nekā 130 m augsto gotisko torni pabeidza celt 15. gadsimta beigās, bet jau 1666. gadā tas sagāzās. 1690. gadā tika uzcelts jauns tornis baroka stilā, ar vairākiem kupoliem un galerijām, kurš savā laikā bija visaugstākā koka konstrukcija pasaulē. 1721. gadā baznīcas tornī iespēra zibens, un tas nodega. Pēc Krievijas cara Pētera I pavēles torni atjaunoja iepriekšējā izskatā. 2. pasaules kara laikā baznīca tika nopostīta un tornis nodega.

1967. gadā sākās torņa rekonstrukcija. Atšķirībā no iepriekšējiem torņiem, tam tika izbūvēta metāla konstrukcija ar liftu, lai galerijas varētu izmantot par skatu platformām. Tornis ir 123,25 m augsts, kurā apmeklētājus paceļ līdz otrajai galerijai 72 m augstumā.
www.latvia.travel/lv

Skārņu iela 19, Rīga, LV-1050
Tālrunis: 67037861
Epasts: ginta.leikarte@riga.lv
Darba laiks:
1 Maijs - 31 Aug
Otrdiena - Sestdiena 10:00 - 19:00
Svētdiena 12:00 - 19:00

1 Sep - 30 Apr
Otrdiena - Sestdiena 10:00 - 18:00
Svētdiena 12:00 - 18:00

www.peterbaznica.lv
peterbaznica.riga.lv

13. gadsimtā – Rīgas Sv. Pētera baznīca pirmo reizi dokumentos minēta 1209. gadā. Tā bija neliela halles tipa trīsjomu ēka ar savrup stāvošu torni.

14. gadsimtā tornī iekārto pirmo publisko pulksteni.

15. gadsimtā pārbūvju rezultātā veidojusies tagadējā bazilika, kad pēc Rostokas būvmeistara Johana Rumešotela projekta uzcēla altāra daļas apsīdas kapelu vainagu dižgotikas stilā. Būvdarbus pilnībā pabeidza, uzceļot torni ar astoņu šķautņu smaili. Ar to noslēdzās būvdarbi, kas Sv.Pētera baznīcu pārveidoja pilnīgi jaunā celtnē.

16. gadsimtā sākās reformācijas kustība un tai sekojošie „bilžu grautiņi”, kuros iznīcināja rātes, melngalvju u.c. sabiedrību altārus un lielāko daļu baznīcas iekārtas. Baznīca no kulta celtnes pamazām pārvērtās par tās šķiras varenības simbolu, kas turēja politisko un ekonomisko varu.
16. gadsimta pirmajā pusē pēc vēsturnieku pieņēmuma pie ziemeļu sienas starp kontrforsiem iebūvēja lielo sakristeju, kuru vēlāk dēvēja par Līgavas kapelu.
Sv. Pētera baznīcas tornis tika iezīmēts Rīgas panorāmas vecākajā grafiskajā attēlā, kas tika iespiests Sebastjana Minstera (S.Münter) izdotajā „Kosmogrāfijā”.

17. gadsimtā Niklasa Mollina grāmatspiestuvē no vara grebuma iespiestajā panorāmā redzams baznīcas tornis, kas 1666.gadā sabruka. Baznīcas atjaunošanu uzsāka pilsētas dienestā esošais holandietis Jakobs Jostens. Pēc 1677. gada ugunsgrēka darbu vadību uzņēmās Elzasā dzimušais Rīgas pilsētas būvmeistars Ruperts Bindenšū (R. Bindenschu).
1690. gadā svinīgi atklāja baznīcas jauno torni, veidotu baroka arhitektūras formās ar vairākiem kupoliem un galerijām. Tas kļuva par augstāko koka konstrukciju Eiropā, iespējams pasaulē. Vienlaicīgi pilsētas būvmeistars izveidoja ēkas rietumu fasādi ar trim krāšņiem akmens portāliem.
Rīgas torņu saimē Sv.Pētera baznīcas 148 Rīgas pēdas augstais tornis ieņēma goda vietu 175 gadus.

18. gadsimtā Sv.Pētera baznīca bija kā vienots baroka paraugs Rīgas sakrālajā arhitektūrā līdz 1721. gada 10. maijā zibens izraisītais ugunsgrēks iznīcināja baznīcu. Atjaunot torņa smaili 1743.gadā uzņēmās Rīgā dzimušais namdaru meistars Johans Vilberns (J.Wülbern). Meistars, ceļot torni, izdarīja nozīmīgas silueta un konstruktīvā risinājuma korekcijas.
Rīgas rātes rūpe – pilsētas pulkstenis baznīcas tornī sāka rādīt laiku un iezvanīt pilnas stundas.

19. gadsimtā baznīcā Baltijas vācu arhitekts Johans Daniels Felsko veica vairākas pārbūves. Baznīcā uzstādīja pēc arhitekta Kristofera Hāberlanda projekta Itālijā izgatavoto marmora kanceli. Pēc Ķelnes Doma arhitekta Vincenta Štaca (W.Staz) skicēm uzstādīja jaunu altāri, kura altārgleznu darināja gleznotājs Eduards Šteinle (E.Steinle) no Frankfurtes pie Mainas. 1859.gadā pēc arhitekta Kristofera Hāberlanda skicēm baznīcā iebūvēja Kopenhāgenā izgatavotas čuguna krāsnis un ierīkoja gāzes apgaismojumu. Astoņdesmitajos gados pilsētas arhitekta Reinholda Šmelinga (R. Schmeling) vadībā pārveidoja interjeru un viņš bija firmas „E.F.Walker und Co” ērģeļu prospekta autors. Dienvidu sānjoma logos ielika vitrāžas.
Augošā kapitālisma apstākļos veidojās pilsētas buržuāzija, baznīca zaudēja savu nozīmi kā valdošās šķiras pārstāvētāja un sabruka arī pilsētas feodālā pārvalde.

20. gadsimtā Otrā pasaules kara laikā 1941. gada 29. jūnijā Svētā Pētera baznīca tika nopostīta: nodega tornis, jumts, izdega visa baznīcas iekārta.

Sistemātiskus atjaunošanas darbus uzsāka 1954. gadā. Vispirms atjaunoja jumtu un 1967. gadā uzsāka unikālā torņa rekonstrukciju.

1970. gada 21. augustā svinīgi atklāja no jauna uzcelto torni, uzliekot tā smailē vējrādi - zelta gaili. Torņa atjaunošanas darbus pabeidza 1973. gada 29. jūnijā un tas ir 123,25 metrus augsts. 1973. gada 1. novembrī sāka funkcionēt torņa skatu laukums. 1975. gada jūlijā iedarbināja atjaunoto torņa pulksteni, ko pēc senas tradīcijas izgatavoja ar vienu - stundu rādītāju. Pēc gada ieskanējās pulksteņa zvanu spēle, kas atzīmē pilnas stundas un piecreiz dienā atskaņo latviešu tautas dziesmas Rīga dimd melodiju.

Baznīcas iekšpusē turpinājās telpu restaurācija un to pilnībā pabeidza 1983. gadā, kad nodeva ekspluatācijā 30 m augsto vidusjomu ar jaunu velvju pārsegumu un altāra daļas kapelu vainagu. Restaurēja kapenes, to skaitā baroka formās veidoto Zilās gvardes kapliču, akmens epitāfijas. No 1983. gada uzsāka grezno koka ģērboņepitāfiju atjaunošanu, kas turpinās vēl šobrīd.

Baznīcas plašā zāle kļuva par kultūras un mākslas centru. Izstāžu darbība sākās atjaunotajā torņa daļā ar „Mākslas dienas 1974” gobelēnu izstādi.

No 1991. gada 29. jūnija baznīcā tika atjaunota reliģiskā darbība. Pirmo dievkalpojumu noturēja mācītājs Juris Rubenis.

Pirmais koncerts Sv.Pētera baznīcā izskanēja 1991. gada 1. februārī - V.A.Mocarta „Rekviēms” Latvijas Nacionālās operas simfoniskā orķestra, kora un solistu izpildījumā, diriģenta Normunda Vaiča vadībā.

1992. gadā tika iedibināta tradīcija rīkot J.Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas studentu un pasniedzēju koncertus „Muzikālās otrdienas”, kas notiek joprojām.

1992. gadā par godu Zviedrijas karaļa Kārļa XVI Gustava un karalienes Silvijas baznīcas apmeklējumam atklāja plākni

2001. gadā Rīgas Sv. Pētera baznīcā tika uzstādīta dekoratīva plāksne Vēsturiskā Latvijas Republikas koordinātu sākumpunkta pastāvēšanai no 1921.g. līdz 1945.g.

2012. gada 1.martā Rīgas Svētā Pētera baznīcā, savā vēsturiskajā mājvietā, atgriezās iespaidīgais 1596. gadā izgatavotais septiņu žuburu bronzas svečturis. Šis vēlīnās renesanses mākslas paraugs pēc 2. Pasaules kara nonāca Polijas Republikas teritorijā. Tur tas tika atjaunots, un bija publiski apskatāms Vloclavekas katedrālē.
Milzu septiņžuburu svečturis, agrāk devētais stāvlukturis, ir 310 cm augsts un 378 cm plats. Šo svečturi pēc Rīgas rātes pasūtījuma izgatavoja metāllējēja Hansa Meiera (Hans Meyer) Rīgas pilsētas lietuvē.
peterbaznica.riga.lv

Gailis un lode — šī rotājuma simbolika
Plakanie vējrāži, arī ar gaiļa siluetu, ir pieskaitāmi pie senākajiem Ziemeļeiropas vēja rādītājiem — karogiem un pieder pie tā saukto pūķu karogu grupas. Pūķa karoga princips: vējrādis atrodas masta (karoga kāta) vienā pusē. Ja "karogu" veido gaiļa siluets, tad tas skatās pa vējam. Pētera baznīcai ir divi vēja rādītāji, kuri izgatavoti kā pūķu karogi. Tie atrodas celtnes austrumu daļā — viens vidusjoma jumta galā virs apsīdas, otrs — virs sakristejas. Abi ir vienādi un attēlo ejam svēto Pēteri ar atslēgu rokās. Kāpņu tornīšu arī rotā karodziņi, vienā no tiem izgriezts gada skaitlis "1723".

Baznīcas torņus vainago ne tikai gailis, parasti torņa nobeigumu papildina tieši smailes galā uzstādīta lode. Iespējams, ka šim rotājuma elementam sākumā bijusi tikai dekoratīva loma, taču vēlāk tā kļuvusi par piemiņas rakstu glabātuvi. Lodē ievietoti ruļļi ar ziņām par celtnes vēsturei un celtniekiem.

Pētera baznīcai, kopš tās gotiskā 15. gadsimta torņa līdz 1941. gadam, bijuši seši vēja rādītāji — gaiļi. Šo vējrāžu īsa hronoloģija ir šāda:

1491. gadā pēc torņa pabeigšanas uzstāda pirmo gaili.
1538. gadā, kad tiek apšūts tornis ar vara plātnēm, šo gaili remontē. Tajā pašā gadā to atkal uzliek smailē.
1576. gadā spēcīga vētra gaili saliec, tāpēc to noņem.
1577. gada 13. jūlijā uzstāda jaunu, otro gaili.
1577. gada 4. oktobrī "neparasti stiprs vējš to nopūš" no torņa.
1578. gada 11. jūlijā uzliek jauno lodi, stieni un trešo gaili. Tas ir 1612. gadā Rīgas panorāmā ("Mollīna gravīrā") attēlotais skrejošais gailis.
1651. gadā, pēc 73 gadu ilgas kalpošanas, stipri bojātu, to noņem.
1651. gada 14. maijā uzliek ļoti lielu apzeltītu ceturto gaili.
1659. gada 17. novembrī spēcīga vētra astoņos no rīta to kopā ar lodi norauj no stieņa un nosviež baznīcas pagalmā.
1660. gada 26. jūlijā tornī tiek uzlikts jauns apzeltīts piektais gailis, kurš atrodas torņa smailē, līdz tas 1666. gadā sabrūk.
1688. gadā Ruperts Bindenšū vaicā rātei, ko uzstādīt Pētera baznīcas torņa smailē — zvaigzni, kā paredzēts Jostena projektā, vai gaili. Pēc diviem mēnešiem viņš demonstrē torņa modeli, kuru rotā pilsētas mazais ģerbonis, divas atslēgas, krusts un valdnieka kronis. Smailes pašā augšā — gailis. Rāte to neakceptē, bet uzdod izgatavot jaunu modeli, kuru vainagotu vienīgi lode un gailis. Bindenšū izstrādā zīmējumu, kurā redzams smailes galā stāvošs gailis. Galīgajā variantā, kuru rāte pieņēma, bija iecerēts uz stieņa likt tupošu gaili.
1690. gada 10. maijā no pulksten astoņiem līdz deviņiem no rīta tornī uzliek sesto gaili.
1709. gadā šim vēja rādītājam remontē gaiļa saliekto asti.
1746. gada 9. oktobrī Johans Vilberns smailē uzliek pēc 1721. gada ugunsgrēka atjaunoto lodi un gaili. Tos uzver uz iepriekšējā torņa stieņa, kurš pēc iztaisnošanas un izlabošanas atkal iebūvē jaunā torņa konstrukcijā.
1941. gada 29. jūnijā gailis, lode un stienis, tornim gāžoties, nokrīt zemē. Gruvešos tie tiek uzmeklēti un pēc tam saglabāti. Tagad gailis un lode ir restaurēti un eksponēti Pētera baznīcā. Savukārt stienis jau trešo reizi ir iebūvēts torņa galā.
1970. gada 21. augustā uz tā uzlika jaunu, septīto gaili, kas ir iepriekšējā darinājuma precīza kopija.