Pīlādzis
Pīlādži pieder pie ābeļu (Maloideae) apakšdzimtas, tajā vēl ietilpst klintenes, korintes, bumbieres, cidonijas, ābeles, vilkābeles, aronijas un citas ģintis. Pīlādži ne tikai viegli hibridizējas savā starpā, bet arī gan kultūrā, gan savvaļā veido starpģinšu hibrīdus no ābeļu apakšdzimtas. Tādā veidā I.Mičurins ir izaudzējis pīlādžu šķirnes, kurās putekšņi apputeksnēšanai bija ņemti no bumbierēm, aronijām, vilkābelēm un mespila. Lielākā daļa no literatūrā aprakstītajām pīlādžu sugām ir hibridogēnas izcelsmes. Eiropas pīlādžu sistemātikā par īstām pīlādžu sugām uzskata tikai četras sugas: parasto pīlādzi Sorbus aucuparia, mājas pīlādzi Sorbus domestica, miecvielu pīlādzi Sorbus torminalis un miltu pīlādzi Sorbus aria. Tikai šīm sugām ir diploīds hromosomu komplekts un attīstīti putekšņi. Mājas pīlādzim pastāv ģenētiskā barjera, un šī suga nehibridizējas. Visas pārējās Eiropas pīlādžu sugas ir miltu, parastā vai miecvielu pīlādža dažādas pakāpes hibrīdi ar tetraploīdu vai triploīdu hromosomu skaitu. Hibridogēnajām sugām ir neattīstīti putekšņi, un to sēklas attīstās bez apaugļošanās (šādu vairošanās veidu sauc par apomiksi). Pēc apomikses no sēklas izaug saviem vecākaugiem identiski augi. Tādējādi poliploīdās sugas it kā vairojas klona veidā. Tā sanāk, ka Latvijā tikai parastais pīlādzis ir pats ar savu vienkāršo hromosomu skaitu. Zviedru pīlādzis ir hibrīds starp miltu un miecvielu pīlādzi, bet klinšu pīlādzis ir miltu pīlādža tetraploīda forma. Meiniha un hibrīdpīlādža vecāku sugas ir norādītas sugu noteicējā.
Parastais pīlādzis jeb sērmūkslis (Sorbus aucuparia) ir rožu dzimtas suga. Tas ir Latvijā bieži sastopams koks vai krūms.
Pīlādzis, tiek dēvēts arī par pīlēģi, puceni, saldoksni, sērmūsli, sērmūksli, cārmyušku.
Rudenī krāsaino ogu un salnas iekrāsoto lapu dēļ īpaši daiļš, tādēļ rosina uz tuvāku iepazīšanos ar sevi.
Latvijā savvaļā aug viena pīlādža suga, bet Kurzemes piekrastē sastopamas vēl četras, kas tiek uz uzskatītas gan par savvaļā esošām, gan par dārza bēglēm, kas naturalizējušās.
Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia) ir vidēji 10-15 m augsts koks ar pelēku, gludu mizu. Ziedkopas 5-10 cm diametrā, ar matainām asīm. Ziedi 8-15 mm plati, ar stipru, ne vaisai patīkamu aromātu. Augļi 7 - 10 mm diametrā, sarkani vai orandžsarkani (2) 3 (retāk5) sarkanbrūnām sēklām. Zied maija beigās, augļi nogatavojas septembrī.
Kad citu koku rota būs jau nobirusi un sāks izplēnēt, pīlādža skaisti izliektajos zaros vēl ilgi kvēlos ogu ķekari.
Oktobra pirmajā salā, kad pīlādžogas sasalušas un salasītas, tās vienmēr bijušas bērnu gardums. Pēc atkušanas mīkstajām, sulīgajām ogām vairs nav sūruma, un tās tiešām garšo lieliski
Ja šo prieku grib pataupīt ilgākam laikam, tad jāpasteidzas un laikus jānolasa ogu ķekari, lai uzglabātu ledusskapī. Ja to nokavē, citi kārumnieki – meža un māju strazdi pasteidzas pirmie.
Pīlādžu rūgtenās ogas tiešām pelna ievērību. Tās satur diezgan daudz C un A vitamīnu, kā arī dažādas citas vielas, kas nepieciešamas veselības saglabāšanai un atjaunošanai.
Garšīgs un veselīgs ir arī pīlādžu ogu ievārījums. Dārzkopji un selekcionāri ir izveidojuši no tiem jaunas, ražīgas šķirnes, kuru ogām vairs nav rūgtuma.
Daudzos gadījumos, kur nepieciešama cieta, izturīga koksne, lieto arī pīlādzi. Cirvja kāts no pīlādža koksnes, ir tikpat stiprs kā no ozola gatavotais, lai gan arī apstrādāt to ir tikpat grūti kā ozolu.
Avots: J. Grigalis „Zem zaļā jumta”.
Lasīt tālāk
