Pāvilostas novads

Pāvilostas novads ir 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas rezultātā izveidots novads Kurzemes rietumu daļā, kurā apvienoja bijušā Liepājas rajona pašvaldības Sakas novadu (ar Pāvilostas pilsētu) un Vērgales pagastu. Novada centrs ir Pāvilosta. Robežojas ar Ventspils, Alsungas, Kuldīgas, Aizputes, Durbes un Grobiņas novadiem.

Teritoriālā platība 515 km2
Pāvilosta 6 km2
Sakas pagasts 318 km2
Vērgales pagasts 191 km2
 
Attālums no Pāvilostas novada centra līdz:
Sakas pagastam 4km
Vērgales centram  26,8 km
Liepājai 53,6 km
Ventspilij 68,8 km
Kuldīgai 61,2 km
Rīgai 216 km
 
Deklarēto iedzīvotāju skaits uz 01.01.2017.
Pāvilosta - 1001
Sakas pagasts - 518
Vērgales pagasts - 1350
Novadā kopā -  2869

Pāvilostas vēsture
Jau vairāk kā 135 gadus Baltijas jūras krastā kā vecs un krastam pietauvojies burinieks savu dzīvi dzīvo Pāvilostas pilsēta, vai kā vietējie dēvē – Āķagals.
Cauri Pāvilostai plūst Sakas upe, kas ir viena no visīsākajām, tikai 6 km, un visdziļākajām upēm Latvijā, vietām dziļums sasniedz pat 11 m.

Pilsētas pirmsākumi meklējami 1879. gadā, kad vācu barons Otto Fridrihs fon Lilienfelds šeit dibināja ostu un pilsētu, to nosaukdams sava brāļa – Kurzemes gubernatora Paula fon Lilienfelda vārdā – par Pāvilostu (Paulshafen). 1878. g. Uzsākta molu izbūve, kas baronam Lilienfeldam izmaksāja 8 tūkst. Zelta rubļu. Pāvilostas straujāka attīstība sākās reizē ar Liepājas kara ostas izbūvi, ko uzsāka 1893.g. un kuras būvdarbos izmantoja Pāvilostas un sakas puses akmeņus. 19.-20.gs. mijā sākās burukuģu būve. Pāvilostā uzbūvēti 15 buru kuģi, kuru tālākie kravu pārvadājumi sasnieguši Francijas un Spānijas krastus. 1. Pasaules kara ugunis stipri izpostīja pāvilostnieku burukuģu un motorlaivu floti. Ap 1935. gadu zvejnieki apvienojās kooperatīvā un, pārcietuši 2. Pasaules kara vētras, 1947.g. nodibināja zvejnieku arteli “Dzintarjūra”.1974.g. Tas kļūst par Liepājas z/k “Boļševiks” nodaļu, jo tāda ir valsts politika.

Atmodas laika nestās pārmaiņas ir skārušas arī Pāvilostu – nesaimnieciskās darbības rezultātā bijusī zvejnieku kopsaimniecība tiek novesta līdz bankrotam, taču zvejas ļaudis atrod savu vietu – uzsāk piekrastes zveju, kas padomju laikos bija liegta, un atjauno kuteru floti, iepērkot tos no Gotlandes zvejniekiem. Diemžēl šodien vairāki kuģu īpašnieki, lai tiktu pie Eiropas savienības naudas par izstāšanos no zvejas, izvēlējušies šos kuģus sagriezt. 1972. gada maijā uzsākti Pāvilostas alus darītavas celtniecības darbi, bet alus ražošanu tā uzsāka 1978. gadā. Rūpnīcā tika nodarbināti ap 90 strādājošo, kuriem Pāvilostā tika uzcelta labiekārtota 24 dzīvokļu māja. 1994. gadā rūpnīca tika nodota nomā privātpersonai. Nomas līgums netika izpildīts, kā rezultātā rūpnīca pilnīgi pārtrauc ražošanu.

Veidojot pilsētas simboliku vēlākajos gados, pāvilostnieki smēlušies idejas no pilsētas vēstures liecībām un apkārtējās dabas. Pāvilostas pilsētas ģerboni izstrādājis arhitekts Gunārs Lūsis – Grīnbergs, kurš iepazīstoties ar Pāvilostas vēsturi un saistību ar Lilienfeldiem, savā ģerboņa skices variantā iezīmēja 3 lilijas no Lilienfeldu dzimtas ģerboņa. 1995. gadā Pāvilostas pilsētas ģerboņa izstrādātais variants tika iesniegts Heraldikas komisijā Rīgā. Ģerbonis tika apstiprināts 1997. gada 21. novembrī. Savukārt Pāvilostas pilsētas karogs izgatavots , apstiprināts un iesvētīts 2004. gadā. Karoga tapšanā tika iesaistīts SIA “Dizaina birojs Līnija” direktors Juris Ivanovs un māksliniece Ilze Lībiete, kura apņēmās izstrādāt karogam skices un izšūt karogu zīdā. Ar izstrādātajām skicēm tika iepazīstināti un aptaujāti pāvilostnieki, kuri par karoga krāsām izvēlējās zilo, balto un smilšu dzelteno krāsu. Karoga centrā attēlots pilsētas ģerbonis – sudraba laukā sarkana kāpu priede uz tādas pašas akmeņu pamatnes; sarkanā galvā zelta lilijas. Šobrīd karogs pieejams jebkuram interesentam un kopš šā gada pavasara tas lepni plīvo pie daudzām mājām gan svētkos, gan ikdienā.

Pāvilostas pilsēta ir viena no retajām, kurai ir sava himna. Dziesma “Pāvilosta” tika ierakstīta 2000. gadā grupas “Liepājas brāļi” izpildījumā, tās mūzikas autors ir pāvilostnieks Uldis Marhilēvičs, bet tekstu sarakstījis Guntars Račs. 2009. gada maijā pilsētas himnu iedziedāja Pāvilostas jaunieši.

Pēdējos gados Pāvilosta pārvērtusies par mazu un mīlu tūrisma pilsētu. No tipiskās zvejas ostas tā kļuvusi par jahtu, kuteru, un lauvu pieturas vietu. Pāvilosta spēj aizraut ar svaigi kūpinātām zivīm, straujiem izbraucieniem jūrā, ar pašgatavotām koka laivām, zinošiem gidiem ekskursijās un smaržīgām pirtsslotiņām silti izkurinātās pirtīs. Par viesu labsajūtu rūpējas viesu māju saimnieki, zvejnieki, veikalnieki un vietējie ražotāji. Pāvilostas pilsēta kopš 2009. gada jūlija ir Pāvilostas novada centrs, kurā apvienojušies Pāvilostas pilsēta, Sakas un Vērgales pagasti.
www.pavilosta.lv

Sakas pagasta vēsture
Sakas vārds pirmo reizi rakstos minēts 1230. gadā. No 13.gs. Otrās puses līdz pat Livonijas karam Saka ir bīskapu īpašums, kuri to vairākkārt izlēņojuši. No 15.-18.gs. Sakā saimnieko Ostenzakenu ģimene. Divu nelielu upīšu – Durbes un Tebras – sateces vietā, kur savu tecējumu uz jūru sāk Sakas upe, ir vēsturiskais, teikām un nostāstiem apvītais Sakas (Sacezes) centrs ar Kursu un Bruņinieku pilskalniem, ar Sakas Lejas luterāņu baznīcu. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642.-1682.) Sakā ir bijusi osta, kuru savās interesēs izmantojuši tirgoņi no Aizputes. Gada laikā ostā ienākuši no 50 – 150 tirdzniecības kuģi, pārsvarā no Holandes. Rosīgo ostas dzīvi pārtrauca zviedru – poļu karš. Līdz mūsdienām saglabājusies viena no ostas noliktavām. Ap 1890.g., apvienojot sīkos Sakas pagastus izveidoja Upesmuižas pagastu, kura administratīvā teritorija ir vairākkārt mainīta. Pirmā pasaules kara laikā kara kuģu apšaudē nopostīja Akmeņraga bāku un Ulmales muižu. 20.gs. 30.tajos gados Sakas Grīņos ieceļoja latgaļu ģimenes, kas tur iekopa ap 60 saimniecību. Traģiski notikumi Grīņos risinājās Otrā pasaules kara laikā, kad vācu vara nežēlīgi izrēķinājās ar sarkano partizānu atbalstītājiem. Padomju laikā Sakas teritorijā nodibinājās vairāki kolhozi. Vēlāk visus pievienoja k/z “Centība”. Sakas novadu šķērso arī Rīvas upe, kuras mežonīgie civilizācijas neskartie krasti vilina dabas mīļotājus un makšķerniekus. 70% no novada teritorijas sedz meži.
www.pavilosta.lv

Vērgales pagasta vēsture
Vērgale atrodas 30 km uz Z no Liepājas. Tās teritorija, galvenokārt, plešas piejūras zemienē, austrumu daļa iesniedzas Rietumkurzemes augstienē. Pusi minētās teritorijas klāj meži, kuri bagāti ar augiem un dzīvniekiem. Vērgales pagasts robežojas ar Baltijas jūru , Medzes, Dunalkas un Sakas pagastu. Vērgale ar vārdu “Virgenare” dokumentā – Kurzemes sadalīšanas līgumā starp Kurzemes bīskapu un vācu ordeni pirmo reizi minēta 1253.g. 4. aprīlī. Ir ziņas, ka Vērgales teritorija tikusi iznomāta Villekinam, Bertoldam Šteinam, vēlāk pievienota Kuldīgas komturejai, tad Gothardam Ketleram, Gerhardam fon Noldem, 1612.g. Vērgale pārdota Heinriham fon Sakenam. Sakenu dzimtas īpašumā tā atradusies līdz 1722. gadam, kad muiža pārdota Georgam fon Bēram. Piektā paaudzē pēc tā 1920. gadā šos īpašumus zaudēja barons Ditrihs fon Bērs.

Vērgaļu (toreizējais nosaukums) pagasts nodibināts 1877. gadā. Īsi pirms Pirmā pasaules kara to pievienoja Medzes pagastam, Latvijas I Republikas laikā tas kļuva patstāvīgs. Padomju okupācijas gados Vērgalei pievienoja Ziemupi, daļu no Tāšu un Medzes pagasta. 1947.g. Vērgales pagastā nodibināja pirmo kolhozu “Zelta druva”. 1948.g. tika izveidoti vēl divi kolhozi-‘’ Jaunais ceļš’’ un ‘’Uzvara’’, vēlāk visus apvienoja zem nosaukuma ‘’Ļeņina ceļš’’. 1948.g. Nodibināja kolhozu “Kaija” Ziemupē, “Kopdarbs” Saraiķos, vēlāk abus apvienoja zem nosaukuma “Kopdarbs”. Pagastā darbojas Vērgales kultūras nams, Ziemupes tautas nams, četras bibliotēkas. Deju kolektīvs “Vērgalīte” darbojas augstā līmenī, kopš 1990. g. piedalījušies visos  Vispārējos Latvijas dziesmu un deju svētkos. Darbojas senioru ansamblis “Vakarvējš”. Īpaši aktīvi ir  sportisti. Ievērojami attīstījies tūrisms. Vērgale izceļas ar vides sakārtotību, jau 1995.g. ieguva sakoptākā pagasta nosaukumu Kurzemē. Vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļi – Vērgales muižas komplekss, Vērgales baznīca, Saraiķu baznīca, Mazkažu dzīvojamā māja, kalpu māja Dangaskalni. Ievērojamākās senvietas: Elku kalns (pilskalns), Ošenieku senkapi /attiecas uz m. ē. 5.gs./, Bruņinieku kapi(Zviedru kapi ), Mazkalnu viduslaiku kapi. Vērgales skolas pirmsākumi meklējami ap 1780. - 1790. gadu, kad krodzinieks Raudīte, kurš bijis arī baznīcas ērģelnieks, mācījis iesvētāmos jauniešus. Pirmā skola uzcelta 1828.g., bijusi ar 5 istabām. Otrā skolas ēka uzcelta1871.gadā, šajā namā skolēni mācījušies līdz 1922.g. 26.okt., kad skola pārcēlās uz Vērgales muižas pili. Ievērojamu darbu Vērgales vēstures izpētē  veicis novadpētnieks Alfrēds Šnipke (1932. - 2005.), sarakstījis grāmatas “Vērgale laiku lokos” un “Vērgale laiku lokos 2”. 2009.g. Vērgales pagasts apvienojies ar Sakas novadu izveido Pāvilostas novadu.
www.pavilosta.lv