Purva augi
Purvus iedala:
zemajos jeb zāļu purvos;
augstajos jeb sūnu purvos;
pārejas purvos.
Zemie purvi parasti sastopami upju ielejās, avotu iztekās, ezeru malās vai ezeru malās – galvenokārt reljefa pazeminājumos, kuros satek ūdeņi arī no apkārtnes. Zemajos purvos parasti aug dažādi grīšļi, kā arī citi ziedaugi. Tāpēc zemos purvus sauc arī par zāļu purviem. Sfagnu sūnas, kas ir tik raksturīgas sūnu jeb augstajiem purviem, zāļu purvos vai nu nemaz nav sastopamas, vai arī to ir ļoti maz. Galvenie kūdras veidotāji ir grīšļi.
Zāļu purvos sastopamas arī sūnas, no kurām raksturīgākās ir atrotītā sirpjlape, parastā dižsirpe., starainā atskabardze, parastā smailzarīte, adiantu spārnene, lielā samtīte. Šīs sūnas parasti ir tumši zaļā, zaļgani brūnā vai brūnā krāsā, atrodamas gan ar ūdeni pilnajās ieplakās, gan arī ciņos starp grīšļiem. Dižsirpei un sirpjlapei, kā jau rāda to nosaukums, lapa pēc formas atgādina maziņu sirpi.
Galvenie augi zemajos purvos ir grīšļi, kā arī niedres, puplakši, meldri, zaļsūnas. Neskarti slapji zemie purvi aizaug ar kārkliem, bērziem un alkšņiem.
Sūnu purva augu sega bieži barojas tikai no nokrišņiem. Mitrā klimatā sfagni strauji aug un visa purva virsma paceļas pār apkārtni. Purva centra daļa paceļas straujāk, jo sfagni te saņem visu nokrišņu ūdeni, bet gar purva malām ūdens straujāk aiztek. Tādēļ dažreiz sūnu purva virsa atgādina kupolu vai lēcu.
Tā veidojas augstais purvs, ko sauc arī par sūnu purvu un par lietus purvu, jo tajā aug galvenokārt sfagnu sūnas un tas ūdeni saņem tikai no atmosfēras nokrišņiem. Turklāt, tā kā purva centrālā daļa ir paaugstināta, nokrišņi notek pa purva virsmu uz purva malām.
Kā tas nākas, ka augstais purvs spēj būt tik slapjš, saņemot tik maz ūdens? Sfagnu sūnām ir dažādi pielāgojumi ūdens uzkrāšanai. Turklāt lielais kūdras slānis zem augiem satur lielu ūdens daudzumu, kas gandrīz nekad neizžūst. Tomēr sausās vasaras dienās augstā purva virspuse var patiešām izžūt. Tā rezultātā dažviet var atrast uz sfagnu sūnām augošus ķērpjus – sauso vietu iemītniekus.
Augstajos jeb sūnu purvos sastopamie augi ir ļoti pieticīgi – tādi, kuriem ir minimālas prasības pēc minerālvielām. Visbiežāk sastopamie augi un arī galvenie kūdras veidotāji augstajos purvos ir dažādu sugu sfagni. Tipiski sūnu purvu iemītnieki ir arī makstainā spilve, dzērvenes, purva šeihcērija un polijlapu andromeda, virši, apaļlapu rasene. Purva ieplakās un lāmās nereti ir atrodami arī zemo purvu iemītnieki grīšļi.
Augstajos jeb sūnu purvos raksturīga koku suga ir parastā priede. Nelabvēlīgo augšanas apstākļu dēļ priedes ir 1 - 3 metru augstas un ļoti zarainas. Tomēr šīs priedes, kaut arī nelielas, var sasniegt 100 - 300 gadu lielu vecumu,.
Sūnu purviem raksturīgi ciņi, lāmas un ieplakas. Atšķirīga ir veģetācija purva malās.
Pārejas purvi ir pārejas stadija no zāļu purva uz sūnu purvu. Tajos sastop gan zāļu purvam, gan sūnu purvam raksturīgās augu sugas. Kā barojas zāļu purvs – kur tas ņem ūdeni un minerālvielas? Pārejas purvs, tāpat kā zāļu purvs, pieder pie minerotrofajiem purviem – tādiem, kuri saņem ūdeni un barības vielas no gruntsūdeņiem. Taču pārejas purvos biezāka kūdras slāņa dēļ šī barības vielu pieplūde ir traucēta, tādēļ barošanās apstākļi trūcīgāki kā zāļu purvos un ir piemēroti ne tikai zāļu purva augiem, bet arī ļoti pieticīgajām sūnu purva sugām.
Zāļu purvam ir raksturīgas dažādu sugu grīšļu audzes un tikpat kā nav sfagnu. Sūnu purvam ir raksturīgs sfagnu sugu paklājs un tikpat kā nav grīšļu. Pārejas purvam ir raksturīgi abi – gan grīšļi, gan sfagnu sūnas. Te atrodamas arī zāļu purvam raksturīgās brūnās sūnas.
Tipiski ir pārejas purvi ar pūkaugļu grīsli, ar trejlapu puplaksi, uzpūsto grīsli. Šeit dominē nupat nosauktās sugas, kas ir tipiskas zāļu purva sugas, un tajos atrodamas arī sfagnu sūnas. Pārejas purvi ar makstaino spilvi jau vairāk līdzinās sūnu purvam. Raksturīgi ir pārejas purvi ar parasto baltmeldru, dūkstu grīsli un ar Alpu mazmeldru.
