Priesteris Andrejs Mediņš
Andrejs Mediņš dzimis 1969. gada 25. maijā astoņu bērnu ģimenē. Vecāki bija dievbijīgi katoļi. Īpaši mamma, kuru Andrejs sauca par memmi, bija ļoti dzīva savā ticībā. Bērni netika vilkti uz baznīcu, bet Andrejam vienmēr interesēja, kur memme svētdienās pazūd. Un kad viņa atgriezās no baznīcas, tad starot staroja. Šis mammas piemērs radīja ilgas doties līdzi un redzēt to vietu, kas dod tādu spēku un piepildījumu. Arī tēvā varēja redzēt, kādam jābūt kristietim, kas ir kristīgās vērtības.
Baznīcā Andreju ļoti aizrāva ērģeles, noskaņa, mūzika. Vecāki nopirka vecas harmonijas, uz tām Andrejs trenējās mājās, un priesteris deva iespēju sākt spēlēt arī dievkalpojumos. Par šīm aktivitātēm uzzināja skolā, kur sacēlās tracis. Andreju tincināja, kāpēc viņš spēlē baznīcā utt. Taču aizliegtais auglis bija salds, un Andrejs to vien tik gaidīja, kad atkal varēs sēdēt pie Skaistkalnes baznīcas ērģelēm.
Andreja Mediņa dzimtā puse ir Bārbele, viņš mācījās Bārbeles pamatskolā, pēc tam absolvēja Mežotnes tehnikumu kā dendrologs jeb daiļdārznieks. Padomju Savienības armijā viņu nosūtīja uz Afganistānu. Tur viņš atradās tikai pāris mēnešus, jo tolaik beidzās Maskavas līgums par armijas desmit gadiem Afganistānā. Bet tieši iziešana no Afganistānas teritorijas bija vistraģiskākā, kad ļoti daudz zaldātu palika turienes kalnos un aizās. Tā bija laba skola - apzināties dzīvības vērtību.
Kādā naktī Andrejs teica, "Dievs, ja tu esi, tad es esmu gatavs dzīvē izdarīt visu, lai es tikai kalpotu tev. Bet tad vairs nevienas lodes, šķembas vai traumas – tā būs zīme tavai esamībai un tad esmu gatavs savu dzīvi veltīt tev." Atgriežoties kazarmās, sirdī bija ienācis pilnīgs miers un bija pilnīgi vienalga, kas notiks. Ja būs iespēja atgriezties mājās, tad Andrejs noteikti mācīsies, lai pildītu to, ko Dievam apsolījis.
1988. gada 12. decembrī Andrejs Mediņš atgriezās mājās un 13. decembrī iestājās Rīgas garīgajā seminārā. Tur bija vairāki Afganistānā dienējušie, un kādā brīdī pacēlās jautājums, vai var mācīties par priesteri cilvēks, kurš šāvis un spridzinājis. Tika rakstīta vēstule Romas pāvestam, un, kaut arī šķita, ka atbilde būs ilgi jāgaida, tā tomēr atnāca jau pēc 2-3 nedēļām, ka baznīcai pilnīgi nekas nav pret tiem, kuri ir dienējuši karā.
1996. gada 9. jūnijā Andrejs Mediņš tika ordinēts par priesteri. Kalpošanas sākumposmā, iedvesmots no Mātes Terēzes piemēra, Andrejs veica visāda veida žēlsirdības un palīdzības darbus. Taču pa īstam parādīt mīlestību traucēja pārliekā jutība pret smakām. Garīgais tēvs ieteica doties uz Indiju, jo, kurš spēj izturēt Indijas smakas, tam Latvijā problēmu nav.
Kalkutā Andrejs tika norīkots uz lepras māju. Sākumā pie veļas mazgāšanas. Puvekļiem pieķepušo veļu mērcēja, pret betona grīdu berza un skaloja. Visu ar rokām, un pirkstu kauliņi bija noberzti jēli. Loģiska šķita doma, atgriežoties mājās savākt naudu veļas mašīnām. Bet Kalkutas māsa teica, ka tajā brīdī, kad šeit ienāks mašīna, mīlestība pazudīs. Tikai pēc kāda laika Andrejs saprata jēgu, ka jebkurš šķietami neiespējamais darbs kļūst paveicams tad, ja ir mīlestība. Arī ikdienā – ģimenē.
Bet īstā skola sākās, kad uzticēja tiešo darbu ar cilvēkiem. Mazgājot pirmo cilvēku, kuram lepra jau bija paņēmusi daļu no locekļiem, un nevarot izturēt šausmīgo smaku, Andrejs juta, kā grūst iedomu piramīda par lielo cilvēkmīlestību. Bija pat doma pa kluso aiztīties prom. Tad kāds cits brīvprātīgais norādīja uz lapu pie sienas ar Mikelandželo Pietas izdruku, kur apakšā ar krītu bija uzrakstīts: “Nemēģini te ieraudzīt cilvēku. Viss, kas šeit saskatāms, – Kristus, kurš cieš un sauc pēc tavas mīlestības.” Un tad Andrejā kaut kas salūza. Viņš lielā mīlestībā nomazgāja slimajam katru vātīm klātā auguma laukumiņu. Trešajā dienā Andreja koptais cilvēks aizgāja mūžībā, un notikušais deva jaunu izpratni par mīlestību – nav nekā svarīgāka par pienākumu būt līdzās cilvēkam pirms viņa nostāšanās mūžības priekšā. Nākamajos Indijas braucienos Andrejs strādāja Mirstošo mājā Kaligatas laukumā, kur kalpotāja uzdevums ir ar savu mīlestību palīdzēt mirstošajiem vieglāk aiziet uz debesīm. Mātes Terēzes atziņa ir, ka mūsdienās cilvēki vairāk mirst, jo ir vientuļi un nevienam nevajadzīgi. Tāpēc zem Kalna svētību kopienas spārna Andrejam ir nepieciešama arī pansija Vecumniekos.
Andrejs Mediņš ir izveidojis un Bruknas muižā vada kristīgo rehabilitācijas centru – Kalna svētību kopienu, cenšoties palīdzēt atkarībās nonākušajiem dzīvot jēgpilnu dzīvi. Viņa vadībā ir atjaunota Bruknas muiža, kas bija pamesta un pussabrukusi. Kopā ar pirmajiem trīs narkomāniem un alkoholiķiem tika tīrīta cūkukūts, par ko bija pārvērsta Bruknas muiža. Tur viss bija jāsāk no gala. Tagad ir iekopta palīgsaimniecība, uzcelta baznīca. Bet nu šī vieta prasa uzturēšanu, nevis radīšanu. Taču vīrietis nav paredzēts istabiņu pulēšanai un tīrīšanai, bet radīt, mainīt un pārveidot, lai ir ko atstāt aiz sevis. Nupat puiši varēja sevi atkal realizēt Bārbeles skolas izveidē. Vēl ir vēlme atjaunot skolu meitenēm ar to pašu Kaucmides garīgumu, kā tas bija Latvijas laikā.
A. Mediņš 2017. gadā saņēmis balvu “Latvijas lepnums”, fonda “Viegli” balvu “Laiks Ziedonim»”, 2018. gadā Latvijas Ārstu biedrības Veselības gada balvu.
2019. gadā, atzīmējot 50 gadu jubileju, Andrejs Mediņš dāvanā vēlējās saņemt koku stādus pusmūža dārza iekārtošanai. Ja viņš nebūtu priesteris, tad noteikti būtu dārznieks – ja nebūtu iespēja palīdzēt cilvēkiem attīrīt dvēseli, tad attīrītu no nezālēm zemi.
Vairāk par priesteri Andreju Mediņu lasiet šeit:
www.apollo.lv
www.jauns.lv
www.santa.lv
www.la.lv
www.diena.lv
