Pomerānijas špics
Pomerānijas špics
| Īpašības | |
|---|---|
| Svars | Tēviņi:1,8 - 2 kg |
| Mātītes:2 - 2,5 kg | |
| Augstums skaustā | 13 - 28 cm |
| Apmatojuma veids | garspalvains |
| Krāsa | melns, pelēks, balts, šokolādes brūns, ruds, sabulis, gaiši brūns un citas brūno toņu krāsas, divkrāsainus ieskaitot |
| Metiena lielums | 2 - 4 kucēns(-i) |
| Dzīves ilgums | 12 — 16 |
Punduršpics, saukts arī par Pomerānijas špicu, augumā ir pats mazākais starp špiciem. Atkarībā no tā, vai Pomerānijas špics pieder pie mazākajiem vai lielākajiem šīs šķirnes pārstāvjiem, viņa skausta augstums attiecīgi 18-22 cm vai 23-28 cm.
Pomerānijas špics ir možs, visai skaļš, reizēm pārdrošs, gudrs, apķērīgs, ļoti uzticīgs saimniekam un viņa ģimenei, modrs un enerģisks. Šis jaukais sunītis labprāt mācās. Špica pastāvīgā neuzticība pret visu nepazīstamo, kas saistīta ar tā bezkompromisu uzticību īpašniekam, kā arī vienaldzība pret klaiņošanu un čiepšanu, kopā ar modrību un uzmanību padara špicu par mājas un dvēseles favorītu kā nevienu citu suni. Izturība nelabvēlīgos laika apstākļos, spēcīgums un ilgais mūžs ir šķirnes izcilās īpašības.
Pomerānijas špicam ir ļoti ļoti kupls garspalvas kažoks ar biezu pavilnu. Kažoks var būt pilnīgi balts, spilgti ruds, melns, brūns vai pelēks.
Vēsture
Punduršpics ir Pomerānijas reģionā (Polijas un Vācijas ziemeļos) izveidots vācu špica šķirnes paveids. Ģeogrāfiskā izcelsmes vieta ir devusi šķirnei tās otro nosaukumu - Pomerānijas špics, kas bija populārs šķirnes nosaukums Eiropā ārpus Vācijas. Pomerānija nav šķirnes vēsturiskā izcelsmes vieta, bet reģions, kur tika selekcionēti mazāka auguma špici, kurus Eiropā izmantoja aitu ganīšanai. 16. gadsimtā tie nemaz nebija tik mazi un dažus augumā varēja salīdzināt pat ar vilku špiciem, kas ir lielākie no vācu špiciem.
Punduršpicam tā vēsturiskā izcelsme ir kopīga ar pārējiem vācu špiciem. Šo suņu priekšteči bija liela auguma špicu grupas Arktikas darba suņi, kurus izmantoja kamanu vilkšanai Īslandē un Lapzemē. Tomēr špicu vēsture sniedzas daudz tālāk, līdz pat akmens laikmetam, kad visā Centrāleiropā vienīgie suņi bija špici, no kuriem laika gaitā ir atvasinājušās visas pārējās šķirnes. Var teikt, ka vācu špici ir vecākā suņu šķirne Centrāleiropā. Šo teoriju apstiprina arī arheoloģiskie izrakumi akmens laikmeta apmetnēs. Eiropas centrālajā un austrumu daļā špicveidīgi suņi dzīvoja jau pirms 5500 - 7000 gadiem.
Lai arī Pomerānijas špici Anglijā pirmo reizi tika ievesti jau 18. gadsimta beigās, tomēr tos "pa īstam" ievēroja tikai 19. gadsimta baigās, kad 1888. gadā karaliene Viktorija pēc ceļojuma pa Itāliju no Florences atveda pirmo maza auguma Pomerānijas špicu Marko, kas kļuva par karalienes uzticamo mīluli. Marko svēra tikai 5,6 kg un daudzi suņu šķirņu vēsturnieki uzskata, ka tieši Marko var uzskatīt par punduršpicu ciltstēvu. Tajā pašā 1888. gada ceļojumā karaliene Florencē nopirka vēl trīs Pomerānijas špicus. Viņa nodibināja Pomerānijas špicu audzētavu un tā kā viņai patika mazais Marko, tad britu audzētāji selekcionēja arvien mazākus špicus, izveidojot šķirni, kādu to pazīst mūsdienās. Viktorijas špicu audzētavā tika izmantoti arī zīda špici, kas ap 1900. gadu Vācijā bija ļoti populāri turīgu ģimeņu klēpju sunīši. Šī šķirne diemžēl ir izmirusi un mūsdienās vairs nav sastopama. Šķirņu vēsturnieki uzskata, ka zīda špics tika izveidots, sakrustojot špicu ar Maltas zīda sunīti. Karaliene Viktorija bija ļoti populāra un līdz ar to strauji pieauga punduršpica popularitāte Lielbritānijā, šķirne jau 20. gadsimta sākumā kļuva populāra arī ārpus Anglijas.
lv.wikipedia.org/wiki
