Piltene
Piltene ir sena pilsēta Kurzemes ziemeļu daļā, Ventspils novadā, pie Zvirbuļupes ietekas Ventas upes vecajā gultnē - Vecventā.
Piltene – Ventas vecās gultnes labajā krastā, 22 km no Ventspils. Reiz šai pilsētai Kurzemes vēsturē bija ievērojama loma. Sākot no 13. gs. beigām līdz 16. gadsimtam Piltene bija Kurzemes bīskapijas, bet vēlākajos gadsimtos – Piltenes apgabala centrs un tās pēdējā bīskapa un vienīgā Livonijas karaļa Magnusa pēdējā rezidence 16. gadsimtā.
Piltene – neliela, bet sena pilsēta Ventspils novadā, piejūras zemienē pie Ventas. Par apdzīvotu vietu Piltene izveidojusies jau senatnē. Pilsētas novadpētniecības ekspozīcijā glabājas trīs te atrasti akmens cirvji no 4. gadu tūkstoša pirms Kristus dzimšanas.
Pilsētas tiesības kopš 1557. gada.
Platība 14,2 km2, lauku teritorija 188 km2.
Iedzīvotāji: 969 (2015. g.).
Attālums no Rīgas 173 km, no Ventspils 22 km.
Pilteni apņem arī pagasts, tā austrumu mala robežojas ar Ugāles pagastu, ziemeļos ar Tārgales pagastu, dienvidos ar Zlēku pagastu, rietumu robeža iet pa Ventu, kuras otrā krastā ir Vārves un Ziru pagasti.
Sākotnēji Piltenes struktūru veidoja viena iela, t.s. Lielā iela, kas puslokā aptvēra Piltenes pili Vecventas krastā. Tā ir galvenā iela arī mūsu dienās. Pilsētas centrā saglabājusies 19. gs. 1. puses koka apbūve, tilti un baznīca. Piltene ir viena no tām pilsētām Kurzemē, kur iespējams atrast divsimt un vairāk gadu vecus koka celtniecības paraugus ar manteļskursteni vidū un ap to izkārtotām istabām.
www.ventspilsnovads.lv
Vēsture
Pirms 13. gadsimta, vēl pirms Ventspils dibināšanas, Piltene veidojās kā Ventas lejteces galvenā tirdzniecības vieta, drošā attālumā no Baltijas jūras sirotāju (vikingu) tieša uzbrukuma draudiem. Līdzīgā veidā veidojās senās upju ostas Daugmalē, Jelgavā, Grobiņā un Turaidā. Iespējams arī, ka vecā kuršu osta atradusies pie Lagzdīnes pilskalna. Ap 1220. gadu, pēc nepierādītām hipotēzēm un tautas teikām, Dānijas karalis Valdemārs II (1170-1241) licis Piltenē uzbūvēt pili. Ir zināms, ka šajā laikā dāņu karaspēks karaļa Valdemāra II vadībā tika iekaroja Tallinu (1219), bet Zobenbrāļu ordenis iekaroja Sāmsalu (1227). 1230. gadā kuršu ķēniņa Lamekina līgumā ar Romas pāvesta sūtni Alnas Balduīnu latīņu valodā pieminēta kiligunda Langis, kas atbilst mūsdienu Landzei, atrodas pāris km attālumā no Piltenes. 1309. gadā pirmo reizi tika pieminēta Kurzemes bīskapa Burharda (Burchard) (1300-1311) Piltenes pils, kurā atradusies bīskapa kanceleja un soģa (Stiftsvogt) sēdeklis. 1330. gadā lietuviešu karaspēks aplencis pili, bet nespēja to ieņemt. Ap pili bijis miestiņš (suburbium). 1350. gadā Pilteni piemeklēja mēra epidēmija.
1557. gadā Piltenei piešķīra Rīgas pilsētas tiesības un tiesas varu pēc Aizputes, Kuldīgas un Ventspils namnieku parauga. 1559. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II no Kurzemes un Sāmsalas bīskapa Jāņa IV Minhauzena (Johannes von Münchhausen) nopirka viņa tiesības uz Sāmsalu, bet pēc tam 1560. gada maijā no koadjutora Ulriha Bēra, kuram saskaņā ar kanoniskajām tiesībām pēc bīskapa nāves vai atteikšanās būtu jākļūst par jauno Kurzemes bīskapu, atpirka arī Kurzemes bīskapa tiesības par labu savam jaunākajam brālim Magnusam (Magnus Herzog von Holstein). 1578. gadā pēc zaudētās cīņas par Livonijas karalistes izveidi Krievijas cara Ivana IV vasaļatkarībā, Magnuss apmetās Piltenē kā pēdējais luterticīgais Kurzemes bīskaps. 1579. gadā Magnuss padevās Polijas virskundzībai. 1583. gadā Bīskaps Magnuss, neatstādams mantiniekus, mira Piltenē. Līdz ar to Kurzemes bīskapijas pastāvēšanu uzskata par izbeigušos. 1585. gadā pēc tā sauktā "Piltenes mantojuma kara" (Kronborgas miera līgums) Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijai-Lietuvai.
1617. gadā Kurzemes bīskapija tika pārvērsta par autonomu Piltenes apgabalu Polijas-Lietuvas pakļautībā. Visa administratīvā vara pārgāja Aizputei. 1585. gadā pils inventarizācijas akti uzrāda tās izpostīto stāvokli. 1621. gadā tika pieminēts, ka pils ir pa pusei sagruvusi, savukārt ap 1750. gadu sagāzās pēdējā pils apdzīvojamā daļa.
lv.wikipedia.org
