Piens

Piens ir zīdītāju piena dziedzeru sekrēcijas produkts. Dabā tas paredzēts kā barība zīdītāju jaunajiem pēcnācējiem, kamēr tie nav spējīgi sagremot cita veida barību.

Līdzko mazulis ir gatavs pāriet uz cita veida barību, zīdītājiem piena veidošanās parasti beidzas. Izņēmums ir tie zīdītāji, kuriem cilvēku selekcijas, barošanas un kopšanas dēļ, kā arī slaukšanas laikā kairinot piena dziedzerus, piens izdalās vairāk un ilgāku laika posmu, nekā tas vajadzīgs jauno pēcnācēju barošanai.

Pastāv divi atšķirīgi piena patērēšanas veidi: piens kā dabisks uztura avots zīdītāju mazuļiem un piens kā pārtikas produkts, ko cilvēki iegūst no citu sugu dzīvniekiem un lieto dažādos vecumos.

Barība zīdītāju mazuļiem
Gandrīz visi zīdītāji saviem mazuļiem pienu baro, zīdot no krūts — vai nu tieši no krūts vai arī cilvēku gadījumā — izslaucot pienu un izmantojot to vēlāk. Dažās kultūrās gan vēsturiski, gan arī mūsdienās bērni tiek baroti no krūts līdz pat septiņu gadu vecumam.

Pārtikas produkts cilvēkiem
Daudzās pasaules kultūrās, īpaši Rietumu pasaulē, cilvēki turpina lietot pienu pēc bērnības — lietojot citu dzīvnieku pienu (īpaši govs) kā pārtikas produktu. Gadu simtiem ilgi govs piens ticis pārstrādāts tādos piena produktos kā krējums, sviests, kefīrs, jogurts, saldējums, biezpiens un siers. Rūpnieciskās zinātnes sasniegumu dēļ mūsdienās var iegūt arī kazeīnu, sūkalu olbaltumvielas, laktozi, iebiezināto pienu, pulverveida pienu (piena pulveris) un dažādas citas pārtikas piedevas un produktus.

Cilvēki ir izņēmums dabiskajā pasaulē, jo tie lieto pienu arī tad, kad ir jau pieauguši. Vairums cilvēku pēc mazotnes zaudē spēju pilnībā pārstrādāt pienu (t.i. tie iegūst laktozes nepanesību). Laktozes cukuru satur tikai piens, forsītiju ziedi un atsevišķi tropiskie krūmi. Visvairāk laktozes sašķeļošā fermenta laktāzes organismā ir īsi pēc piedzimšanas un tad to daudzums pakāpeniski samazinās, ja vien piens netiek lietots regulāri. No otras puses — tai sabiedrības daļai, kuru organisms spēj sašķelt laktozi, nereti nav problēmu pārstrādāt pieradināto dzīvnieku pienu — ne tikai govs, bet arī aitas, kazas, jaka, ūdensbifeļa, ķēves un kamieļa.

Ar jēdzienu piens apzīmē arī baltus šķidrumus, ko iegūst no sojas pupiņām, rīsiem, mandelēm un kokosriekstiem. Pat atvemtais šķidrums, ko izstrādā gremošanas trakta augšgalā esošie kakla dziedzeri un ko baloži baro saviem mazuļiem, tiek dēvēts par "guzas pienu", kaut arī tam ir maz saistības ar zīdītāju pienu.

Vēsture
Zīdīšana aizsākās placentāļu rašanās laikā. Kaut arī precīzs laiks nav zināms, mūsdienu dzīvnieku tiešie senči visai līdzinājās kloākaiņiem, tostarp pīļknābjiem. Šādiem dzīvniekiem mūsdienās pienveidīgs šķidrums rodas dziedzeros, kas atrodas uz ādas virsmas, taču tiem trūkst krūtsgalu, ar kuru palīdzību barot mazuļus pēc izšķilšanās no olām. Līdzīgi arī somaiņiem, kas ir kloākaiņu tuvākie radinieki, rodas pienam līdzīgs šķidrums no knupjveidīga orgāna, kas atrodas to "somās". Par senāko zināmo placentāļu tiešo senci tiek uzskatīts eomaija (angļu: eomaia) — neliels radījums, kas atgādina grauzējus, par kuriem uzskata, ka tie dzīvojuši pirms 125 miljoniem gadu Krīta periodā. Visticamāk arī tam tāpat kā mūsdienu placentāļiem radās šķidrums, ko varētu uzskatīt par pienu.

Pirmie zināmie gadījumi, kad cilvēki lietojuši citu sugu pienu, ir saistāmi ar dzīvnieku pieradināšanas laika sākumu. Govs pienu cilvēki pārtikā pirmoreiz lietoja Tuvajos Austrumos. Kazas un aitas tika pieradinātas Tuvajos Austrumos aptuveni 8 līdz 9 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras[nepieciešama atsauce]. Aitas un kazas ir atgremotājdzīvnieki: zīdītāji, kas pielāgojušies sausas zāles barībai, kuru cilvēka organisms nespēj pārstrādāt. Iespējams, šos dzīvniekus sākotnēji turēja gaļas un ādu iegūšanai.[nepieciešama atsauce], taču turēšana ar nolūku iegūt pienu izrādījās efektīvāks zāļaino ganību teritoriju izmantošanas veids pārtikas ieguvei: gaļas iegūšanai nogalināta dzīvnieka uzturvērtība varētu tikt salīdzināta ar vienā gadā iegūstama piena vērtību no tā paša dzīvnieka, kas pienu turpinās ražot gadiem ilgi.

Ap 7000. gadu p.m.ē. Turcijas teritorijā tika audzēti liellopi. Neolīta laikmeta skeletu DNS pētījumu rezultātā ir noskaidrots, ka cilvēki Eiropas ziemeļdaļā nevarēja lietot pienu, jo tiem trūka gēnu, kas nodrošina laktozes pārstrādāšanu organismā. Zinātnieki uzskata, ka visticamāk, sākoties piena iegūšanai, cilvēka organismā notikušas ģenētiskas mutācijas, kas radīja iespēju pārstrādāt pienu. Siera un sviesta lietošana izplatījās Eiropā, daļā Āzijas un daļā Āfrikas. Pieradinātās govis, kas agrāk apdzīvoja lielu Eirāzijas daļu, lielo ģeogrāfisko atklājumu laikā tika ieviestas Eiropas kolonijās.

Ķīmiskais sastāvs
Govs pienu veido 86—89% ūdens un 11—14% sausnas, no kā 2,5—6% tauku un 8—10% beztauku sausnas. Beztauku sausnā ietilpst olbaltumvielas, piena cukurs un minerālvielas, kas ir attiecīgi 2,9—5%, 3,8—5,5% un 0,6—0,9%. Galvenās pienā esošās olbaltumvielas ir kazeīns (2—3,5%) un sūkalu olbaltumvielas (0,6—1%), no kurām aptuveni 80% ir albumīni. Procentuāli nelielos daudzumos pienā ir arī vitamīni, fermenti, pigmenti, hormoni un gāzes.

Piena ķīmisko sastāvu ietekmē daudz un dažādi faktori, piemēram, barība, govs šķirne, dzīvnieka individuālās īpatnības, veselības stāvoklis, laktācijas periods, gadalaiks, turēšanas apstākļi utt. Tā, piemēram, laktācijas sākumposmā (3—10 dienas pēc dzemdībām) zīdītājiem veidojas tā sauktais jaunpiens jeb pirmpiens ar paaugstinātu tauku, minerālvielu, vitamīnu un jo sevišķi olbaltumvielu saturu, no kurām aptuveni puse ir imūnglobulīni.
lv.wikipedia.org

Piens ir lielisks vitamīnu un minerālvielu, kā arī kalcija avots, un tas ilgu laiku ir ticis atzīts par nozīmīgu kaulu veselības nodrošinātāju. Pienu un piena produktus rekomendē lietot katru dienu kā sabalansēta uztura sastāvdaļu.

Piens satur daudz dažādu uzturvielu - labi sabalansētas olbaltumvielas, taukus un ogļhidrātus, un ir ļoti svarīgs nepieciešamāko barības vielu avots, piemēram:

• Kalcija,
• Riboflavīna,
• Fosfora,
• Vitamīnu A, D un B12 avots.

Piena produkti satur augstas kvalitātes proteīnus, kas palielina zemākas kvalitātes graudaugu un dārzeņu proteīnu vērtību uzturā.

Dažiem cilvēkiem fizioloģisku iemeslu dēļ ir laktozes nepanesamība. Tā var būt gan iedzimta, gan dzīves laikā atklāta. Lielākai daļai cilvēku nav ieteicama liela piena daudzuma lietošana uzturā. Piens un piena produkti ir diezgan barojoši, tomēr tiem, kuri cieš no laktozes nepanesamības, nevajadzētu pilnīgi padoties- jo mērena piena un piena produktu lietošana ne tikai nekaitēs veselībai, bet būs pat labvēlīga.

Sojas produkcija- piens, jogurts un siers arī var būt lieliska alternatīva tiem cilvēkiem, kuriem ir laktozes nepanesamība, lai saņemtu nepieciešamo kalcija daudzumu.

Piens ir lielisks kalcija avots, un minimālais daudzums, lai organisms saņemtu dienai nepieciešamo kalcija daudzumu (tiem, kuriem nav alerģisku reakciju pret šiem produktiem), ir:

• 250ml piena vai
• 35g siera,
• Vai 200g jogurta,
• Vai arī 200g saldējuma.

Ja uzturā netiek lietots piens vai piena produkti, labas veselības nodrošināšanai ir nepieciešams kalciju uzņemt citādākā veidā un sekot līdzi tam, vai ar šo rīcību nenodarāt kaitējumu paši sev.
www.straupespiens.lv