Piemiņas zīme Daugavas lībiešiem un viņu vadonim Ako
Piemiņas zīme veltīta Daugavas lejteces pamatiedzīvotāju (10. – 13. gs.) lībiešu brīvības cīņu un Mārtiņsalas lībiešu vadoņa Ako vadītās 1206. gada sacelšanās pret krustnešiem atcerei. Toreiz Mārtiņsala bija ievērojams lībiešu centrs plašākai teritorijai, tagad sala atrodas zem HES ūdenskrātuves līmeņa.
Šajā vietā 1206. gadā Daugavas lejteces pamatiedzīvotāji – lībieši savas brīvības vārdā, Mārtiņsalas vadoņa Ako saukti, stājās pretī krustnešiem. Vēsturniece Lilita Vanaga grāmatā „Salaspils novads. Gadsimtu hronoloģija” par šo laiku raksta:
„Salas (Mārtiņsalas) lībiešu vadonis Ako sāk apvienot cīņai pret augošo vācu varu Daugavas, Turaidas un Satezeles lībiešu spēkus, piesaistot arī lietuvjus. Par vidutāju lībiešu un vācu spēku starpā aicina Polockas kņazu, kurš noliek strīdu risināšanu 30. maijā pie Ogres upes. Vācu puse un sabiedrotie neierodas. Tad lībieši nocietinās Mārtiņsalā un kopā ar Turaidas lībiešiem un lietuvjiem pošas uzbrukt Rīgai. Tiek nocirsta galva Salas priesterim Johannesam (kristīts igaunis) un nogalināti vēl divi vācieši. Bet daži jaunkristītie lībieši par to paziņo bīskapam Albertam, un vācieši ordeņa brāļa Arnolda vadībā kopā ar Rīgas lībiešiem 4.jūnijā ierodas pie Salas. Kauja risinās gan ūdenī, gan pie pils. Kad krīt vadonis Ako, lībieši ieslēdzas pilī. Pils tiek aplenkta, nodedzināta priekšpils un pēc sīvas cīņas dzīvi palikušie lībieši lūdz mieru. Pilī izvieto vācu garnizonu, ierodas cits priesteris Daniels un pārvaldnieks Gevehards. Kritušā Ako galvu bīskaps Alberts Rīgā saņem kā uzvaras zīmi pār Salas lībiešiem. Varonīgā, taču nesaskaņotā sacelšanās nespēja aizkavēt lībiešu zemju ātru pakļaušanu.”
1994. gadā tika atklāta tēlnieka Ģirta Burvja veidotā piemiņas vieta – veltījums mūsu novada seno iedzīvotāju brīvības alkām. Šī vieta Daugavas krastā rada īpašas sajūtas, liekas, ka senču cīņas gars tikai nogaida aiz senajiem vaļņiem, gatavs jebkurā brīdī izlauzties. Pašā vidū slejas burts „A”, kam ir īpašs spēks. Tas ir pirmais burts, latvju rakstos tas atpazīstams kā Dieva zīme. Uz augšu vērstie stabi simbolizē pretēju varu cīņu, kas tomēr virsotnē vienojas, saplūstot Saules zīmē, jo tāda ir latviskā dzīves gudrība. Laivas formas šķērslī iekalts vēstījums par to dienu notikumiem. Uz stabiem attēloti Rīgas skati, cīņu ainas, pilskalns un senā osta, kas atradās tepat, Daugavas pretējā krastā. Ja uz piemiņas vietu skatītos no putna lidojuma, tā atgādina seno vairogu, kas aizsargā ne tikai cīnītāju, bet mūs visus. Simboliskajā aizsargvalnī ir četri vārti, bet uz tā – senie sargi, kas pārvērtušies akmenī. Ako piemiņas zīme atjaunota un ar jauniem senvēstures motīviem papildināta 2013. gadā. Teritorija Daugavas piekrastē labiekārtota 2014. gadā.
Piemiņas zīmes tuvumā atrodas vieta, kur arheologi atklājuši senāko Latvijā zināmo akmens laikmeta cilvēku apmetni, kas atrodās teritorijā pie Salaspils Laukskolas. Tā bija akmens laikmeta klejojošo ziemeļbriežu mednieku sezonas apmetne. Ziemeļbriežu bari sekoja kūstošajam ledājam, bet mednieki, savukārt, ziemeļbriežiem. Ap 500 m garā piekrastes joslā atrasti vairāki tūkstoši krama darbarīku: kasīkļi, griežņi, bultu gali, naži un krama atšķilas. Iedzīvotāji – Svidru un Ārenburgas arheoloģiskās kultūras pārstāvji.
Teritorija ir labiekārtota,ierīkota laivu ielaišanas vieta, kā arī piknika vietas.
visit.salaspils.lv
