Piemineklis komponistam Alfrēdam Kalniņam

Piemineklis komponistam Alfrēdam Kalniņam Rīgā, Kanālmalas apstādījumos (tēln. T.Zaļkalna mets, izpild. Kārlis Baumanis, arh. Ilgvars Batrags un Georgs Baumanis). Pelēks granīts, bruģakmens laukuma ieklājums. Granīta bloku montāža uz betona pamata. Apstrāde - raupjš kalums, bučardējums, bez pulējuma. Atklāts 1979. gada 23. augustā, Alfrēda Kalniņa simtgades svinībās Nacionālās Operas priekšā, vēlāk pārcelts kanāla otrā pusē pie K. Barona ielas un Raiņa bulvāra krustojuma, ar seju uz Operu. Uz taisnstūra prizmas sēdoša pozā, uz ceļgaliem noliktām rokām statiski izveidota skulptūra. Kompozicionāli veidota, novietojot no viena monolīta granīta akmens izkalto portretisko skulptūru uz divu horizontālu prizmu veidotas pamatnes. Uz horizontālās pamatnes skulptūras priekšpusē kalts veltījuma uzraksts: „Alfrēds Kalniņš, komponists, 1879 – 1951”. Pamatnes priekšpusē novietota zema akmens plāksne kā pakāpiens un kā paaugstinājums ziedu nolikšanai.
(http://lv.wikipedia.org/wiki/Attēls:Alfreds_Kalnins_Riga.JPG)

Kalniņš, Alfrēds Bruno Jānis (23.08.1879 – 23.12.1951) – izcils latviešu komponists, ērģelnieks, pedagogs, mūzikas kritiķis un diriģents, latviešu nacionālās operas pamatlicējs. Dzimis Cēsīs. Mācījies R. Mīlmaņa proģimnāzijā (1886 – 1988), līdz 1892 – Bērzaines vācu ģimnāzijā, kur paralēli apguvis klavieru un vijoles spēli. Mācībās K. Millera – Zariņa reālskolā (1892 – 1894) iepazinies ar mūzikas literatūras pamatiem. Nozīmīgākie darbi: operas „Baņuta” (1920) un „Salinieki” (1926), tautasdziesmu „Dziedot dzimu, dziedot augu” un „Es karā(i) aiziedams” apdares, solo dziesma „Brīnos es”. Darbos paustā tematika: dabas attēlojums, mīlestības lirika, dziesmas par dzimteni.