Paugurknābja gulbis (Cygnus olor)

Paugurknābja gulbis - Cygnus olor (Gm.)

Paugurknābja gulbis - angliski: mute swan; vāciski: Höckerschwan; zviedru: knölsvan; igauņu: kühmnokk-luik; lietuviešu: gulbė nebylė; krievu: лебедь-шипун

 Paugurknābja gulbis (Cygnus olor) ir pīļu dzimtas putns. Tā dabiskais izplatības areāls ir mērenā josla Eiropā un Āzijā; retos gadījums ir sastopami Āfrikas ziemeļos. Mūsdienās tā ir introducēta suga arī Ziemeļamerikā, Austrālāzijā un Āfrikas dienvidos.

Paugurknābja gulbis ir visplašāk pazīstamā gulbju suga, kas Latvijā sastopama visu gadu. Dažādās ūdenstilpēs (g.k. dīķos un ezeros) ligzdo līdz 800 pāru, lielākās koncentrācijas novērotas lielajos piejūras ezeros. Tā ir vispazīstamākā gulbju suga pasaulē, jo viegli vairojas nebrīvē un daudzās valstīs tiek turēta kā parku dīķu putns. Tā ir vienīgā gulbju suga, kas riesta laikā veido t.s. sirsniņas.

Ķermeņa garums ir 125–155 cm, spārna garums – 53–63 cm, svars – 9–12 kg (maksimums līdz 15 kg).

Paugurknābja gulbja svarīga atšķiršanas pazīme izriet no šīs sugas nosaukuma – paugurs. Tas ir melnas krāsas izaugums uz gulbja knābja pamatnes. Tā izmērs var ļoti atšķirties – jaunajiem putniem tas ir neliels, bet pieaugušajiem tēviņiem var būt vairākus centimetrus augsts. Tēviņiem paugura lielums ir lielāks nekā mātītēm. Vislabākā šīs sugas atšķiršanas pazīme ir knābja sarkanā krāsa, kas dažādās intensitātēs mainās no rozā līdz tumši sarkanai. Tā ir arī viena no vizuālajām vecuma noteikšanas pazīmēm. Gulbjus to pirmajā dzīves gadā var viegli atšķirt pēc apspalvojuma – tas ir brūns (variē no viendabīgas krāsas līdz raibam apspalvojumam) un uz knābja tiem gandrīz nav paugura, bet, sākot jau ar otro dzīves vasaru, spalvas kļūst baltas, un reizēm apspalvojumā paliek tikai atsevišķi mazi tumšāku spalvu plankumi. Paugurknābja gulbji ir klusi gulbji, bet reizēm tie šņāc vai izdod rūcošas skaņas, kuras var sadzirdēt, tikai atrodoties gulbja tuvumā.

Paugurknābja gulbis ir Dānijas nacionālais putns.
www.lob.lv

Paugurknābja gulbis ir sniegbalts, ar oranžsarkanu knābi un pie augšknābja pamata melns paugurs. Jauniem putniem knābja pamats tumšs. Peldot kaklu izliec „S” veidā, spārnus bieži buru veidā saceļ uz augšu. Lidojumā uzkrītoša spārnu švīkstoņa. Tie izdod dažādas šņācošas un sprauslojošas skaņas.

Nesajaukt ar ziemeļu un mazo gulbi (sevišķi jaunos putnus), kam atšķirīga knābja krāsa un ornaments.

Abi dzimumi līdzīgi, labi peld. Spārnos ceļas ar ieskrējienu pa ūdeni. Barībā parasti ūdensaugi, bet nereti ganās arī uz sauszemes.

 Ligzdojošie pāri savā teritorijā turas savrup. Neligzdojošie putni un ārpusligzdošanas periodā arī pārējie lielākos vai mazākos baros. Ligzda – liels ūdensaugu krāvums ūdensaugu audzēs. Maijā – jūlijā dēj 5 – 6 olas. Reiz savienojušies gulbji paliek uzticīgi visu mūžu: ja viens aiziet bojā, otrs ilgi sēro un apmeklē to vietu, kur savu draugu pazaudējis. Tāpēc nav brīnums, ka par gulbjiem ir sacerētas visdažādākās leģendas un mednieku nostāsti.

Paugurknābja gulbji ir sastopami dažādās ūdenstilpēs ar bagātu veģetāciju, neligzdojošie īpatņi arī jūrā.

Atlido martā. Uz pārziemošanas vietām aizlido oktobra beigās vai novembra sākumā, kad ūdeņi sāk aizsalt. Mēdz arī pārziemot tepat.

Avots: J. Baumanis, V. Klimpiņš „Putni Latvijā”, Kārlis Grigulis „Putnu grāmata”

Paugurknābja gulbis (Cygnus olor) ir liela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputns, kura dabīgais izplatības areāls ir Eirāzija, sākot ar Atlantijas okeāna krastu Francijas un Spānijas rietumos un beidzot ar Klusā okeāna krastu austrumos, Japānu ieskaitot. Neskatoties uz milzīgo izplatības areālu, paugurknābja gulbja suga ir monotipiska un tai nav pasugu.

Nozīmīgākā atšķirība no citām gulbju sugām ir melnais paugurveida izaugums uz gulbja knābja pamatnes. Akcentējot šo pazīmi, gulbis ieguvis savu nosaukumu latviešu valodā. Paugurknābja gulbja izcelsme ir cieši saistīta ar Eirāziju, bet tā tuvākie radinieki ir Austrālijā dzīvojošais melnais gulbis un Dienvidamerikas melnkakla gulbis, nevis pārējās ziemeļu puslodes gulbju sugas.

 Izplatība:
Paugurknābja gulbja dabiskais izplatības areāls ir mērenā josla Eiropā un Āzijā; retos gadījumos tas ir sastopams Kanāriju Salās, Arābijas pussalā un Āfrikas ziemeļos - Marokā, Ēģiptē. Mūsdienās tā irintroducēta suga arī Īslandē, Fēru Salās, Ziemeļamerikā, Austrālāzijā un Āfrikas dienvidos.

Tā ir vispazīstamākā gulbju suga pasaulē, jo viegli vairojas nebrīvē un daudzās valstīs tiek turēta kā parku dīķu putns. Paugurknābja gulbis ir Dānijas nacionālais putns.

 Latvijā:
Paugurknābja gulbis ir pazīstamākā gulbju suga, kas mājo Latvijā. Tā ir sastopama visu gadu, jo regulāri pie neaizsalstošiem ūdeņiem ziemo. Ziemojošo īpatņu skaits ir atkarīgs no ziemas barguma. Aukstās ziemās ziemo nelielā skaitā, siltākās ziemās pārziemo vairāki tūkstoši, piemēram, Liepājas ezerā siltās ziemās var novērot apmēram 3000 paugurknābja gulbju. Paugurknābja gulbis ir parasts ligzdotājs. Dažādās Latvijas ūdenstilpēs, visbiežāk dīķos un ezeros, ligzdo ap 1000 pāriem. Lielākais pāru blīvums novērojams lielajos piejūras ezeros, piemēram, Liepājas ezerā. Pēdējos desmit gados to skaits ir pieaudzis vairāk kā par 30%.

Poļu gulbis:
Latvijā kopš 1988. gada regulāri tiek novēroti arī poļu gulbji – paugurknābja gulbji, kuriem ģenētisku īpašību dēļ jau pirmajā dzīves gadā ir balts apspalvojums un rozā kājas (parasti kājas ir tumši pelēkas). Senākos laikos, kad gulbju turēšana nebrīvē bija īpašnieka turīguma pazīme, īpaši vērtīgi skaitījās gulbji ar rozā kājām. Lielākā daļa šādu gulbju tika noķerta Polijas teritorijā, tāpēc tos nosauca par poļu gulbjiem. Sākumā šai morfai tika piešķirts sugas statuss, bet vēlāk noskaidrojās, ka tā ir ģenētiska atšķirība, kas parādās tikai nelielai gulbju daļai.

 Izskats un īpašības:
Paugurknābja gulbis ir liels ūdensputns, un tas ir lielākais putns Latvijā. Salīdzinot ar pārējām gulbju ģints sugām, paugurknābja gulbis ir otrais lielākais ģintī. Par to nedaudz lielāks ir tikai Ziemeļamerikas gulbis (Cygnus buccinator), lai gan liels paugurknābja gulbja tēviņš var būt smagāks par Ziemeļamerikas gulbi. Tēviņi kopumā ir lielāki nekā mātītes.

Ķermeņa garums parasti ir 140–160 cm, lai gan lielākie tēviņi var sasniegt 170 cm, bet mazākie indivīdi tikai 125 cm, spārnu izplētums ir 200 - 240 cm, tēviņi vidēji sver 11–12 kg, mātītes 8,5 - 9 kg, bet liels tēviņš var svērt 15 un vairāk kilogramus. Līdz ar to paugurknābja gulbis ir smagākais lidojošais putns pasaulē. Vissmagākais datētais paugurknābja gulbja tēviņš ir svēris gandrīz 23 kg, bet nav zināms vai šis indivīds ir spējis pacelties spārnos.

Uz gulbja knābja pamatnes ir melns izaugums - paugurs. Tā izmērs var būt ļoti atšķirīgs. Jaunajiem putniem tas ir neliels, bet pieaugušiem tēviņiem var būt vairākus centimetrus augsts. Arī mātītēm tas ir mazāks nekā tēviņiem. Pirmajā dzīves gadā gulbja apspalvojums ir pelēkbrūns, bet otrajā gadā tas kļūst balts. Arī mazuļiem ir pelēkbrūnas dūnas, bet poļu gulbju mazuļi ir gandrīz balti. Knābis pieaugušajiem putniem ir koši sarkans vai oranžs ar melnu knābja galu, bet jauniem putniem tumši pelēks. Knābja krāsa katram indivīdam ir atšķirīga. Novērojot putnus dabā un izmantojot šo pazīmi, tos samērā labi var atšķirt vienu no otra. Kājas, izņemot poļu gulbjus, ir tumši pelēkas.

Salīdzinot ar citiem gulbjiem, paugurknābja gulbji ir klusi. Reizēm šņāc vai izdod rūcošas skaņas, bet tās var sadzirdēt tikai gulbja tuvumā.

 Uzvedība:
Ligzdošanas laikā jaunie putni līdz 3-4 gadu vecumam, kuriem nav pāris un kuri neligzdo, veido milzīgus barus, kas uzturas lielās ūdenstilpēs, lai kopīgi barotos. Lielākajos baros var būt pat vairāki simti putnu.

Vēl viens periods, kad gulbji pulcējas lielās ūdenstilpēs, ir laiks pēc ligzdošanas, jo visiem gulbjiem mainās apspalvojums, tie zaudē lidspalvas un apmēram mēnesi nespēj lidot. Liepājas ezerā šajā laikā var sapulcēties pat līdz 5000 gulbjiem.

 Barošanās:
Paugurknābja gulbji pamatā barojas ar dažādiem ūdensaugiem un augiem ūdenstilpju krastos, bet tie barojas arī ar sētajiem graudaugiem, piemēram,kviešiem un rapsi. Ziemošanas laikā gulbju bari var nopietni sabojāt ziemāju sējumus.

Paugurknābja gulbis ūdensaugus aizsniedz, pabāžot galvu un kaklu zem ūdens. Seklākās vietās ķermenis paliek horizontāli guļot uz ūdens virsmas, bet dziļākās ķermenis tiek iegremdēts līdz pusrumpim. Trešais veids, kā gulbji barojas, ir ūdens filtrēšana no ūdens virsmas caur knābi.

 Ligzdošana:
Paugurknābja gulbji veido monogāmus pārus uz mūžu, bet jauns pāris tiek veidots, ja viens no pāra iet bojā. Pāri gulbji noskata ziemas sezonā pirms sasniedz 2 gadu vecumu. Daži uzreiz nākamajā vasarā ligzdo, bet lielākā daļa neligzdo līdz nav sasnieguši 3-7 gadu vecumu.

Ligzda tiek būvēta seklā slīkšņu joslā ūdenstilpes piekrastē vai uz salas, sauszemes dzīvniekiem grūti pieejamā vietā. Vietu ligzdai piemeklē mātīte, un parasti tā ir mātītes dzimtās ligzdas apkaimē. Pāris mēdz atgriezties pie savas vecās ligzdas, īpaši, ja iepriekšējā gadā mazuļi izperēti sekmīgi. Vecā ligzda tiek pielabota, ja tas ir nepieciešams. Ligzda ir liela (1 - 3,5 metri diametrā). Tā tiek sakrauta no niedrēm, vilkvālītēm un meldriem. Bieži tā ir paslēpta augājā.

Paugurknābja gulbji ir ļoti teritoriāli, un bieži nelielā ezeriņā vai dīķī ligzdo tikai viens pāris. Kolonijas veidojas tikai lielos ezeros, kur visiem pietiek barības. Lielākajās kolonijās ir vairāk kā 100 pāri. Šādā kolonijā ligzdas var atrasties tikai 2 metru attālumā viena no otras. Ligzdošanas sezonā paugurknābja gulbis kļūst agresīvs un aktīvi aizsargā ligzdošanas teritoriju. Tas, skaļi šņācot, uzbrūk ar saviem spēcīgajiem spārniem un knābi ikvienam, arī cilvēkam. Ik pa laikam notiek arī traģiski nelaimes gadījumi, kad paugurknābja gulbja tēviņš uzbrūkot noslīcina neuzmanīgus peldētājus. Kad gulbis sāk uzpūsties un sacelt spārnus, tas ir signāls, pēc kura labāk no putna atkāpties.

Dējumā parasti ir 4 – 7 gaiši zilas olas, retāk 2 – 11 olas. Perē galvenokārt mātīte, bet tēviņš apsargā teritoriju. Ļoti retos gadījumos perē arī tēviņš. Mātīte ligzdu atstāj uz īsu brīdi, lai barotos un nomazgātos. Atstājot ligzdu, tā olas nosedz ar ligzdas materiālu. Inkubācijas periods ilgst 35 - 42 dienas. Drīz pēc izšķilšanās mazuļi pamet ligzdu. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki un pirmās nedēļas, kā arī vēlāk sliktos laika apstākļos tie mazuļus silda un vizina uz savām mugurām. Sasniedzot 2 nedēļu vecumu, mazuļi spēj baroties paši. Tie barojas ar ūdens kukaiņiem, bezmugurkaulniekiem unvēžveidīgajiem, kurus vecāki, raustot ūdensaugus, iztraucē no slēptuvēm. Kad mazuļi kļūst 4-6 nedēļas veci, tie lēnām sāk kļūt par veģetāriešiem, bet 2 - 3 mēnešu vecumā sāk baroties līdzīgi pieaugušajiem putniem.

 Dzīves ilgums:
Paugurknābja gulbji uzskatāmi par ilgdzīvotājiem. Vidējais to dzīves ilgums ir 10 - 15 gadi, lai gan atsevišķi īpatņi spēj sasniegt krietni lielāku vecumu. Latvijas piekrastē 2010. gadā tika atrasts gulbis, kas ir nodzīvojis vismaz 42 gadus, sasniedzot Eiropas savvaļas paugurknābja gulbju vecuma rekordu.
lv.wikipedia.org