Parastā īve (Taxus baccata)
Parastā īve (Taxus baccata)
Parastā īve - angliski: Yew; vāciski: Eibe; krievu: тисс ягодный
Parastā īve (latīņu: Taxus baccata) ir Latvijā savvaļā ļoti reti sastopams skujkoks, kas atsevišķu koku veidā atrodams Piejūras zemienē. Slīterē saglabājušies vairāki līdz 12 m augsti parastās īves eksemplāri, kuru vecumu lēš līdz 300 gadiem. Parastā īve ir aizsargājams augs (iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas augu 1. kategorijā). Īve ir ļoti indīga (indīgas visas auga daļas, izņemot sulīgo sēklsedzi jeb arilu). Dārzos un parkos audzē dažādas parastās īves šķirnes. Augu izmanto medicīnā.
Dažreiz šo koku dēvē par ogu īvi, kas nav korekti, jo skujkokiem nav ogu.
lv.wikipedia.org
Apraksts:
Neliels īvju dzimtas koks (Latvijā līdz 12 m) vai, biežāk, krūms (ga 2-2.5 m). Divmājnieks. Stumbrs rievains, miza pelēkbrūna. Kokveida eksemplāriem vainags piramidāls. Skujas plakanas (ga 2-3 cm, pl 0.2-0.3 cm), mīkstas, spirāliskas, pamats nolaidens. Skujas virspuse tumšzaļa, apakšpuse blāvāka. Putekšņu nesēji vairogveidīgi, sastāv no 6-8 mikrosporangijiem. Sēklaizmetņi pa vienam. Sēklu apņem sēklsedze, kas negatavām sēklām plāna, zaļa, bet nogatavojoties kļūst sulīga un spilgti sarkana. Zied martā, aprīlī. Sēklas nogatavojas augustā un septembrī.
Izplatība:
Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Terciāra floras relikts.
Latvijā reti, galvenokārt Piejūras zemienē. Ārpus dabiskiem biotopiem retumis tiek kultivēta apstādījumos visā valstī.
Biotopi:
Atsevišķi eksemplāri un nelielas grupas piejūras mežos sausās vai slapjās minerālaugsnēs. Bagātākās populācijas Kurzemes piejūrā. Lēni augoša un pret nelabvēlīgiem vides faktoriem jutīga suga.
Īpašas norādes
Indīgs augs.
Ierakstīta Baltijas jūras reģiona Sarkanajā grāmatā un Latvijas Sarkanajā grāmatā 1.kategorijā.
www.latvijasdaba.lv
Parastā īve ir mūžzaļš īvju dzimtas neliels zarains koks vai krūms. Stumbrs ar sarkanīgi vai pelēki brūnu mizu, kas veciem kokiem plēkšņveidīgi nolobās. Savvaļā parastā īve sastopama kā divmāju augs, kultūrā dažreiz arī kā vienmājas. Skujas tumšzaļas, plakanas. Vīrišķie ziedi dzeltenās zvīņās pa vairākiem kātainās galviņās. Sievišķie ziedi pa vienam skuju žāklēs. Katrs sievišķais zieds ir ar vienu sēklaizmetni. Tam pie pamata attīstās gredzenveidīgs meristematisks valnītis no kura vēlāk izveidojas spilgti sarkana sēklsedze, radot maldīgu iespaidu, it kā būtu izveidojušās ogas. Parastā īve zied aprīļa beigās, maija sākumā.
Parastā īve ir Latvijā ceturtais savvaļas skuju koks. To sauc arī par platpaegli. Rudeņos ar parastās īve zaļajām sēklām ar sarkanu sēklsedzi barojas putni, tā izplatot īves sēklas. Zaļās sēklas ar sarkano sēklsedzi atgādina ogas. Taču nav pareizi parasto īvi saukt par ogu īvi, kā to dažreiz dara, jo tai kā kailsēklim nav auglenīcas un līdz ar to nav arī augļa.
Parastās īves tāpat kā Baltijas efejas izplatība saistīta ar Piejūras ģeobotānisko rajonu: tā atrasta Rucavā, Slīteres nacionālajā parkā, Engures un Ķemeru apkārtnē. arī Vidzemes jūrmalā Salacgrīvas apkārtnē. Pirmo reizi īvi kā sastopamu Kurzemē min J.Fišers 1784. gadā. Žurnālā „Die Quatember” 1829. gadā, rakstot par īvēm Slīterē minēti koki ar 6 pēdu apkārtmēru (1 pēda = 30,5 cm). 1974. gadā S. Saliņš grāmatā par Latvijas dižkokiem un retajiem kokiem minēja īvi Slīteres mežniecības 118. kvartālā ar apkārtmēru 1,7 m. Tad jau tās pat sešas pēdas sanāk.
Parastā īve ierakstīta Latvijas Sarkanajā grāmatā I kategorijā un Ministru Kabineta Noteikumos par īpaši aizsargājamo sugu un ierobežoti izmantojamo īpaši aizsargājamo sugu sarakstu. Parastās īves atradņu aizsardzībai un saglabāšanai jāveido mikroliegumi. Atbilstoši Ministru kabineta 2001. gada 21. marta „Noteikumiem par zaudējumu atlīdzību par īpaši aizsargājamo sugu indivīdu vai biotopu iznīcināšanu vai bojāšanu” parastā īve ieskaitīta 2. grupā un par tās iznīcināšanu vai bojāšanu zaudējumus atlīdzina četru minimālo mēnešalgu apmērā par katru indivīdu.
Parastā īve ierakstīta Igaunijas Sarkanajā grāmatā II kategorijā un Baltijas reģiona Sarkanajā grāmatā.
latvijas.daba.lv
Parastā īve (Taxus baccata)
Sastopama Eiropas centrālajā un rietumu daļā. Latvijā reti, galvenokārt Piejūras zemienē, retumis tiek kultivēta apstādījumos visā valstī.
Indīgākais Latvijas skujkoks, mūžzaļš koks vai krūms. To sauc arī par platpaegli. Senos laikos īves kausā lēja dzērienu, ja vēlējās noindēt ienaidnieku. Slīterē saglabājušies vairāki līdz 12 m augsti parastās īves eksemplāri, kuru vecumu lēš līdz 300 gadiem. Parastā īve ir aizsargājams augs (iekļauts Latvijas Sarkanās grāmatas augu 1. kategorijā).
Ļoti stiprs bakterocīds, nogalina pat tās baktērijas, kas atrodas gaisā, brīvdabā gandrīz iznīcinās dēļ koksnes īpašībām. Mājās, kurās pat tikai griestu sijas bija izgatavotas no īves, cilvēki stipri retāk slimoja, kas epidēmiju laikā tika ļoti augstu vērtēts. Viduslaikos no īves gatavoja arī lokus, piemēram, slavenos angļu garos lokus, ar kuru palīdzību tie uzvarēja simtgadu karā. Senajā Ēģiptē no īves gatavoja sarkofāgus.
Zied no marta līdz maijam. Rudenī veidojas zaļa sēkla ar koši sarkanu sēklsedzi. Šī sarkanā daļa vienīgā nav indīga, bet sēkla gan! Izžāvējot augu, tā indīgums nemazinās. Indīgās vielas iedarbojas uz kuņģa un zarnu traktu, izraisa nieru bojājumus, sirds muskulatūras un elpošanas paralīzi. Neiesaka stādīt bērnu rotaļu laukumu, bērnudārzu un skolu tuvumā. Bērniem bieži vien kārojas pakošļāt zariņu vai sēklu, bet tas ir ļoti bīstami.
Saindēšanās simptomi ir: slikta dūša, vemšana, caureja, vispārējs vājums, sāpes vēderā, miegainība, krampji, apgrūtināta elpošana, sirdarbības traucējumi, kuru rezultātā bieži iestājas kolapss un nāve. Letāls iznākums iespējams kā pirmās stundas laikā, tā arī pēc vairākām dienām.
www.latvijasindigieaugi.wordpress.com
