Parastā sērpiepe (Laetiporus sulphureus)

Parastā sērpiepe - Laetiporus sulphureus (Bull.: Fr.) Murrill

Parastā sērpiepe - angliski: Chicken of the woods, Sulphur Shelf; vāciski: Schwefelporling; zviedru: Svavelticka; igauņu: harilik väävlik; lietuviešu: Valgomoji geltonpinte; krievu: Серно-желтый трутовик

VIRSPUSE:
citrondzeltena, sēra dzeltena līdz oranždzeltena svaigā veida, novecojot un izkalstot izbalē līdz gaišbrūnai.

PORAS:
stūrainas, 3-4 uz 1 mm, pēc krāsas līdzīgas cepurītes virspusei, veciem eksemplāriem paliek tumšas.

KONSISTENCE:
stingra, gaļīga, izkaltušā veidā - drupena.

AUGĻĶERMEŅI:
viengadīgi, veido lielus čemurus uz koku stumbriem, kas sastāv no lielām daivām. Čemura platums līdz 40 cm.

MĪKSTUMS:
gaišs, ar īpatnēju smaržu un garšu.

SPORAS:
bezkrāsainas, olveida līdz elipsoidālas, 5-8x4-5 μm.

TROFISKĀ GRUPA :
Aug uz lielu lapu koku stumbriem.

BIOTOPI:
Lapu koku meži, parki, alejas.

IZPLATĪBA UN SASTOPAMĪBA :
Kosmopolītiska suga, citur aug arī uz skuju kokiem, Latvijā sastopama ļoti bieži.

ĪPAŠAS NORĀDES :
Izraisa brūno trupi.
www.latvijasdaba.lv

Parastā sērpiepe

Syn.: Polyporus sulphureus, Grifola sulphurea
Citi latviskie nosaukumi: Dzeltenā piepe, Sēra piepe
English names: Chicken-of-the-Woods, Sulphur Shelf
Deutsche Name: Gemeiner Schwefel-Porling

Ļoti lielu izmēru viengadīga piepe. Aug uz dzīviem un mirušiem lapukoku stumbriem (reizēm celmiem) pārsvarā maijā un jūnijā, taču pa kādai arī visu vasaru un vēl rudenī. Bieži sastopama. Jauna ir ēdama. Pirms cept, ļoti jaunu un mīkstu var sagriezt šķēlēs, mazliet vecāku un cietāku ieteicams sasmalcināt sīkāk (to ērti izdarīt ar dārzeņu rīvi), vēl cietāku - samalt. Laba arī kaltētā veidā. Šai sēnei piemīt īpatnēja, mazliet skābena vai rūgtena garša - iespējams, atkarībā no tā, uz kādas sugas koka ir augusi. Dažiem indivīdiem var būt alerģija pret šo sēni.
www.fungi.lv