Parastā egle (Picea abies)
Parastā egle (latīņu: Picea abies; angliski: Norway Spruce; vāciski: Gemeine Fichte; krievu: ель европейская)
Parastā egle (Picea abies) ir mūžzaļš vienmājas skuju koks ar taisnu stumbru un plašu, seklu sakņu sistēmu. Līdz ar to egle nav vēja noturīga. Vainags piramidāls, zari mieturos. Miza jauniem kokiem gluda vēlāk kļūst zvīņaina. Skujas četršķautņainas 1.2-2.5cm garas, tumšzaļas, spīdīgas pie zara piestiprinātas pa 1 ar zaru savieno pamatnīte, kas līdzīga mazam spilventiņam. Pēc 6-8 gadiem skujas nobirst, bet pamatnītnes paliek zaros, padarot tos grumbuļainus. Skujas apgaismotajiem zariem ir tumši zaļās un rombiskas formas, tās sauc par „gaismas” skujām. Apēnotajiem zariem skujas ir bālākas un plakanas formas, tās sauc par „ēnas” skujām. Ja egle, kurai ir tikai „ēnas” skujas pēkšņi tiek labi apgaismota, tā var nokalst, tādēļ no apēnojuma kociņi jāatbrīvo pakāpeniski vairāku gadu garumā.
Egle zied maijā, apputeksnē vējš. Putekšņu ļoti daudz, tiem katram ir 2 lidpūslīši un vējš tos aiznes kilometriem tālu. Putekšņlapas sakopotas dzeltenos mikrostrobilos iepriekšējā gada dzinumu skuju augšējās žāklēs. Sēklaizmetņi tumšvioletos līdz bāli zaļos makrostrobilos, kas pa 1 attīstās iepriekšējā gada dzinumu galā. No makrostrobiliem attīstās iegareni olveidīgi, nokareni čiekuri, kas nogatavojas rudenī. Uz katras sēklzvīņas (čiekurzvīņas) ir 2 spārnainas sēklas, spārns liels. Sēklas izbirst nākamā gada aprīlī – maijā, tās izplata vējš. Čiekuri nokrīt veseli gadu vai pat vēlāk pēc sēklu izbiršanas.
Egle Latvijā ir plaši izplatīta koku suga, egļu audzes aizņem 19% no mežu kopplatības. Egle ir ļoti ražīga koku suga. Egļu audzēs vidējais koku pieaugums ir 8 m3/ha gadā, bet ļoti labās audzēs tas var sasniegt pat 15 m3/ha gadā. Egles var sasniegt 40m augstumu, mūža ilgums ir 300 gadi. Egles aug dažādos augšanas apstākļos gan tīraudzēs, gan mistrotās audzēs ar citām koku sugām. Labi aug viegli skābā podzolētā smilšmāla augsnē, kuras virskārtā uzkrājies skābais trūds. Nabadzīgākās augsnēs egles veido II stāvu. Egles retāk sastopamas Zemgales līdzenumā. Egle nav piemērota pilsētas apstākļiem, jo piesārņotā gaisā tā nīkuļo. Ņemot vērā, ka eglei ir sekla sakņu sistēma tā var ciest no sausuma. Egles aug gan tīraudzēs, gan mistraudzēs ar citām koku sugām. Egle ir piemērots koks neizmantojamo lauksaimniecības zemju apmežošanai. Egle ir vēja nenoturīga, var apsalt pavasara salnās.
Egles koksni izmanto celtniecībā un mēbeļu rūpniecībā. Sevišķi augstu egles koksni vērtē celulozes un papīra rūpniecībā. Pieredzējuši meistari prot atrast tā sauktās „rezonanses” egles ar sevišķi skanīgu koksni ko izmanto mūzikas instrumentu izgatavošanai.
Latvijā egles ciršanas vecums (cirtmets) ir 81 gads.
www.mezataksacija.lv
Apraksts:
Parastā egle (Picea abies) ir mūžzaļš, liels (līdz 45 m augsts) priežu dzimtas koks, kas sasniedz līdz 300 gadu vecumu. Vainags slaids, konusveidīgs. Sakņu sistēma sekla. Miza pelēka, sīkzvīņaini atlobījusies. Skujas tumši zaļas, īsas (ga 2-3 cm), uz zariem blīvi. Skujas plēvjainais kātiņš, skujai nobirstot, paliek pie zara. Dzeltenīgie līdz spilgti sarkanie vīrišķie "ziedi" (skujkokiem nav ziedu šī jēdziena tradicionālajā izpratnē!) atrodas uz iepriekšējā gada dzinumiem blīvos sakopojumos (strobilos). Sievišķie "ziedi" iepriekšējā gada dzinumu galos. Sievišķajam "ziedu" sastatam nogatavojoties veidojas raksturīgs cilindrisks čiekurs (ga 7-15 cm). "Zied" maijā, jūnijā. Sēklas no čiekura izbirst nākamajā pavasarī.
Izplatība:
Plaši Eiropas mērenā klimata joslā un kalnu apvidos izplatīta suga.
Latvijā ļoti bieži visā teritorijā. Latvija pieder pie egles areāla zemienes daļas, kas ir nodalīta no Viduseiropas kalnaino apvidu daļas.
Biotopi:
Tīraudzēs vai mistraudzēs sausieņu mežos mēreni auglīgās augsnēs, kā arī mitrās, galvenokārt minerālaugsnēs. Veido aptuveni vienu piektdaļu Latvijas mežu kopplatības. Boreālo skujkoku mežu klases (Cl. Vaccinio-Piceetea) augu sabiedrību neiztrūkstoša suga.
Īpašas norādes:
Rūpnieciski nozīmīgs koks. Dekoratīvās formas plaši izmanto apstādījumos.
www.latvijasdaba.lv
