Parastais ķirbis (Cucurbita pepo)
Parastais ķirbis (latīņu: cucurbita pepo)
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Ķirbju rinda (Cucurbitales)
Dzimta Ķirbju dzimta (Cucurbitaceae)
Ģints Ķirbji (Cucurbita)
Suga Parastais ķirbis (Cucurbita pepo)
Parastais ķirbis (latīņu: Cucurbita pepo) ir viengadīgs 3 - 8 m garš ķirbju dzimtas lakstaugs, kultūraugs.
Stumbrs gulošs vai kāpelējošs, ar atstāvošiem sarveida matiņiem.
Lapas pamīšus, vienkāršas, piecdaivainas, 17 - 20 cm garas, 20 - 25 cm platas, ar sarveida matiņiem un līdz 40 cm garu kātu. Zied no jūnija līdz augustam.
Ziedi viendzimuma, 7 - 10 cm diametrā, lapu žāklēs, vīrišķie ziedi pušķos, sievišķie - pa vienam. Ziedu kāti līdz 25 cm gari, rievaini. Kauss ar īsu stobriņu un 5 lineārām vai gandrīz pavedienveidīgiem zobiņiem. Vainags dzeltens vai oranždzeltens ar zvanveidīgu, līdz 5 cm garu stobriņu un 6 - 7 cm garām, smailām daļām. Kauss un vainags ārpusē ar atstāvošiem matiņiem.
Auglis - oga ar cietu apvalku un iedzeltenu mīkstumu. Sēklas plakanas, iedzelteni baltas, ar apmali. Sastopamas daudzas kultūršķirnes. Iecienīts pārtikas augs; auglī daudz karotīna, C, B1 un B2 vitamīna. Sēklas satur līdz 50% eļļas, tās izmanto ārstniecībā pret parazītiskiem tārpiem.
lv.wikipedia.org
Ķirbju dzimtene ir Centrālamerika un Dienvidamerika. Šī kultūra pazīstama jau kopš 3. gadu tūkstoša pirms Kristus. Šajā laikā ķirbji parādījās Peru un Meksikā. Antīkos laikos no ķirbjiem gatavoja traukus, kuros glabāja ūdeni un vīnu. 1500. g. pēc Kristus portugāļi ķirbjus ieveda Indijā, un šajā pašā laikā tie nokļuva arī Eiropā.
Sastāvs:
100gr. Ķirbja satur: 25 kcal.
Ūdens – 90%
Ogļhidrāti – 6gr.
Olbaltumvielu – 1gr.
Auglī ir daudz karotīna, kalcijs, varš, magnijs, fosfors, silīcijs, kobalts.
C, B, E, PP vitamīni, kā arī pektīnvielas un organiskās skābes.
Ķirbja sēklas satur 50% eļļas.
Ārstnieciskā iedarbība:
Ķirbji ir ļoti vērtīgi pie visām kuņģa un zarnu slimībām,(efektīvs arī - pret vēdera aizcietējumu) turklāt tos var lietot neierobežotā daudzumā. Tā kā ķirbjiem piemīt diurētisks efekts tos nepieciešams iekļaut sirds un nieru slimnieku diētā (arī tūsku gadījumā) . Ķirbjos esošie pektīni izvada no organisma lieko holesterīnu, tādēļ tiem ir jābūt arī aterosklerozes un diabēta slimnieku uzturā. Ķirbis ir labs arī pret paaugstinātu asinsspiedienu. Tajā esošais karotīns palīdz stiprināt organisma imūnsistēmu.
Sula:
Ķirbja sulu vērtīgi dzert – cilvēkiem, kuriem ir vielmaiņas traucējumi, kā arī aptaukošanās gadījumā. Tā palīdz izvadīt nierakmeņus(jādzer 1/4 daļa – 1/2 glāzei sulas 3 reizes dienā) un organiskos sāļus. Sulas ilgstoša un regulāra dzeršana veicina priekšdziedzera , išiasa, osteohondrozes iekaisumu izārstēšanu. Tā ir ļoti laba aknām pie hepatīta saslimšanas, - darbojas kā spēcīgs audu atjaunotājs. Sulu lieto arī bezmiega gadījumos. Sulā esošais želatīns sekmē skrimšļu atjaunošanos un locītavu darbību, kā arī stiprina un dziedē kaulus. Priekšdziedzera iekaisuma ārstēšanas nolūkos vīriešiem, sulu ieteicams dzert pa 1 glāzei, 2 – 3 nedēļas. Ķirbju sulu nepieciešams dot dzert bērniem, kuriem ir vāja veselība, 2 – 3 glāzes sulas dienā – 3 – 4 mēnešus. Lai sula labāk gašo, to var jaukt kopā ar citām sulām, piem.:burkānu, ābolu, cidoniju, citronu, dzērveņu, apelsīnu un citām.
Ķirbja miza:
Ķirbja miza satur: fosforu, dzelzi , cinku, nātriju. To lieto matu, nagu un zobu stiprināšanai. Samaltā veidā mizu var izmantot, pievienojot samalto pulverīti pa ēdamkarotei kā piedevu pie dažādiem ēdieniem, piemēram pie zupām, mērcēm, biezputrām.
Ķirbja vidus:
Tas pēc izskata atgādina švammi un parasti netiek lietots, bet savu ārstniecisko īpašību dēļ - labi noder mugurkaula un locītavu masāžām, ādas izsitumu un ekzēmu dziedēšanai. Ķirbja viducisir pilns ar bioloģiski aktīvām vielām un ļoti tīru ūdeni, tāpēc to izmanto parfimērijā, pagatavojot losjonus ādas tīrīšanai.
Ķirbja ziedi un stīgas:
Zied no jūnija līdz augustam. Ķirbju ziedus pievieno pie dažādiem augļu, ogu salātiem, kuriem pievieno kvalitatīvu eļļu. Šādi organisms var saņemt ēteriskās eļļas, kas labi cīnās pret saaukstēšanās slimībām un to simptomiem.Stīgas, kas ķirbim aug ap jāņiem, palīdz sirds un nervu mazspējas gadījumā.Tām ir arī urīndzenoša iedarbība
Sēklas:
Sēklas satur kukurbitacīnu,tamdēļ tās jāēd lai iznīcinātu cērmes, spalīšus. Tās ir bagātas ar eļļu, tās ir labi lietot lai uzlabotu locītavu veselību, atjauno gļotādu mitrumu un ir onkoloģisko slimību profilakses līdzeklis. Tās var lietot gan svaigā gan žāvētā veidā, (žāvē pie 40% temperatūras) arī apcepjot sēklu vērtība nezūd. No ķirbju sēklām var pagatavot dzērienu, kurš ir nosaukts par ķirbja pienu, kuru lieto nieru un urīnpūšļa ārstēšanai. Ķirbja piena pagatavošana: notīrītas ķirbja sēklas samaļ, aplej ar verdošu ūdeni, ļauj ievilkties un caur sietiņu izkāš. Sēklas veicina siltuma sajūtas rašanos ķermenī, tādēļ tās ir labi ēst mitrā un aukstā laikā.
Uzturā:
Vislabākie ēdiena gatavošanai ir vidēja lieluma ķirbji. Tie labi uzglabājas visu ziemu, līdz pat pavasarim, taču savas visvērtīgākās īpašības mums sniedz līdz februārim. Ķirbji ir ne vien vērtīgs, bet arī sātīgs produkts. Tāpēc ļoti labi ir rīvēt jaunos ķirbjus variējot tos ar Antonovkas šķirnes āboliem, burkāniem, der arī izmērcētas rozīnes, žāvētas aprikozes, citronu sula vai miziņa, medus, rieksti, skābs krējums. Gatavojot ēdienus no ķirbjiem parasti tradicionālais variants ir pievienot tiem daudz taukvielu, kā arī olas, mannu..., bet vienkāršāk un labāk ir cept ķirbi cepeškrāsnī: apziež ķirbja gabaliņus ar skābu krējumu, pārkaisa rīvētu sieru un rudzu rīvmaizi, uzliek divas vai trīs ābolu šķēlītes. No ķirbjiem gatavo arī dažādas biezeņzupas, sautējumus, sacepumus.Iecienītas ir arī ķirbju pankūkas un pīrāgi.
Interesanti fakti:
Ļoti siltā laikā var atvēsināties dzerot ķirbju sulu, kurai ir pievienota zaļā tēja. Toties aukstā laikā ķermenim kļūs siltāk, ja dzersim sulu, kurai ir pievienoti ledus gabaliņi (20 gr.). Tādejādi aizveras ādas poras un ķermenim kļūst siltāk.
Lasīt tālāk