Parastais pīlādzis
Parastais pīlādzis jeb sērmūkslis (Sorbus aucuparia) ir rožu dzimtas suga. Tas ir Latvijā bieži sastopams koks vai krūms.
Pīlādzis, tiek dēvēts arī par pīlēģi, puceni, saldoksni, sērmūsli, sērmūksli, cārmyušku.
Rudenī krāsaino ogu un salnas iekrāsoto lapu dēļ īpaši daiļš, tādēļ rosina uz tuvāku iepazīšanos ar sevi.
Latvijā savvaļā aug viena pīlādža suga, bet Kurzemes piekrastē sastopamas vēl četras, kas tiek uz uzskatītas gan par savvaļā esošām, gan par dārza bēglēm, kas naturalizējušās.
Parastais pīlādzis (Sorbus aucuparia) ir vidēji 10-15 m augsts koks ar pelēku, gludu mizu. Ziedkopas 5-10 cm diametrā, ar matainām asīm. Ziedi 8-15 mm plati, ar stipru, ne vaisai patīkamu aromātu. Augļi 7 - 10 mm diametrā, sarkani vai orandžsarkani (2) 3 (retāk5) sarkanbrūnām sēklām. Zied maija beigās, augļi nogatavojas septembrī.
Kad citu koku rota būs jau nobirusi un sāks izplēnēt, pīlādža skaisti izliektajos zaros vēl ilgi kvēlos ogu ķekari.
Oktobra pirmajā salā, kad pīlādžogas sasalušas un salasītas, tās vienmēr bijušas bērnu gardums. Pēc atkušanas mīkstajām, sulīgajām ogām vairs nav sūruma, un tās tiešām garšo lieliski
Ja šo prieku grib pataupīt ilgākam laikam, tad jāpasteidzas un laikus jānolasa ogu ķekari, lai uzglabātu ledusskapī. Ja to nokavē, citi kārumnieki – meža un māju strazdi pasteidzas pirmie.
Pīlādžu rūgtenās ogas tiešām pelna ievērību. Tās satur diezgan daudz C un A vitamīnu, kā arī dažādas citas vielas, kas nepieciešamas veselības saglabāšanai un atjaunošanai.
Garšīgs un veselīgs ir arī pīlādžu ogu ievārījums. Dārzkopji un selekcionāri ir izveidojuši no tiem jaunas, ražīgas šķirnes, kuru ogām vairs nav rūgtuma.
Daudzos gadījumos, kur nepieciešama cieta, izturīga koksne, lieto arī pīlādzi. Cirvja kāts no pīlādža koksnes, ir tikpat stiprs kā no ozola gatavotais, lai gan arī apstrādāt to ir tikpat grūti kā ozolu.
Avots: J. Grigalis „Zem zaļā jumta”.
Apraksts:
Vasarzaļš rožu dzimtas krūms vai neliels koks (3-15 m). Miza pelēka, gluda. Vainags lodveida vai ovāls, zari stāvi. Lapas nepāra plūksnaini saliktas no 4-7 pāriem iegareni lancetisku lapiņu (ga 3-8 cm, pl 1-2 cm). Lapiņas sēdošas vai ļoti īsā kātā, plātnes mala zobaina vai zāģzobaina, gals smails, virspusē tumšzaļas, kailas, apakšpusē apmatotas, blāvākas. Ziedi platās (pl 7-15 cm) vairogskarās zaru galos. Ziedu daudz (pl 0.6-1.3 cm), tie balti un smaržīgi. Vainags manāmi garāks nekā kauss. Auglis - spilgti oranžsārts, ieapaļš (Ø ap 1 cm) un sulīgs, atgādina ogu. Zied maijā, jūnija sākumā.
Izplatība:
Mainīga izskata, plaši sastopams koks. Dažkārt Sorbus aucuparia s.l. ietvaros nodala vairākas pasugas vai pat tuvas sugas, no kurām Sorbus aucuparia ssp. aucuparia sastopama Eiropā.
Latvijā bieži visā teritorijā.
Biotopi:
Sastopami gan atsevišķi koki (krūmi), gan skrajas grupas dažādos atklātos vai pusatklātos biotopos un mežos.
Īpašas norādes:
Pārtikas augs. Veido krustojumus ar citām pīlādžu sugām. Tomēr viegli atšķirams pēc daudzmaz vienādām, nepāra plūksnaini saliktām lapām (nevis galotnes daļā lapa vesela, daivaina vai arī nepāra galotnes plūksna acīm redzami lielāka un platāka nekā apakšējās, pretēji saliktās plūksnas).
www.latvijasdaba.lv
