Parastais ozols (Quercus robur)

Ozols ir Eiropas centrālās un rietumu daļas koks. Ozoli izaug līdz 45 m augsti un var sasniegt pat 1500 gadu vecumu. Vislabāk šie koki aug smilšmāla vai māla augsnēs ar normālu mitruma daudzumu. Ja vien cilvēki ļautu dabai attīstīties visā tās krāšņumā, tad visur, kur ir piemērota augsne varētu izveidoties ozolu meži.

Ozola miza bagātīgi satur tanīnu. Tam ir liela nozīme ādu rūpniecībā, kā arī tautas medicīnā. Tanīnam ir savelkoša iedarbība, tas mazina infekcijas un stiprina gļotādas. No svaigas vai žāvētas mizas, kas nolobīta no tieviem zariem, gatavo novārījumu vai uzlējumu mutes un rīkles skalošanai infekciju gadījumos. Uzlējums palīdz arī pret caureju.
Uzlējumam ir liela nozīme vilnas un citu audumu krāsošanā. Uz ozolu lapām var atrast lielas, bumbiņām līdzīgas pangas, ko izmanto pelēkas un bronzas krāsas iegūšanai. No mizas iegūst silti brūnu krāsu, no satrupējušas koksnes – bronzas krāsu, bet no lapām - pelēku vai smilškrāsu.

Avots: Niko Fermēlens “Derīgie augi – enciklopēdija”.

Par ozola simbolismu latviešu kultūrā liecina tādi salīdzinājumi kā „Vīrs kā ozols”, „Stalts kā ozols”, „Stiprs kā ozols”. Tautas dziesmās un senajos ticējumos ozols simbolizē tautu dēlu un stipru vīru, tādēļ šūpuli, šūpuļa līksti un pirmās pirtsslotas zēnam gatavo no ozola. Vislielākie latviešu svētki Jāņi, ir vasaras saulgriežu laiks, kad līgotāji vij ozolzaru vainagus un liek tos galvā Jānim, ar ozolzariem pušķo mājas, pajūgus un automašīnas. Sapnī redzēt ozolu vai ozola vainagu nozīmē ilgu mūžu, lielu godu, bagātību, varu, bet redzēt nolūzušu – nomirs kāds spēcīgs, varens vīrs, valdnieks, būs liela nelaime un bēdas.

Mūsdienās ozola zariem ir rotāts Latvijas Republikas ģerbonis, mūsu naudas zīmes, firmu un organizāciju emblēmas. Ozols tiek izmantots nosaukumos, uzvārdos, mājasvārdos. Vēl arvien ozola zaru vītnes ir rotājums ne tikai vasaras saulgriežos, bet arī ģimenes godos, valsts svētkos, Dziesmu svētkos, atklājot un iesvētot jaunas ēkas, tiltus un pieminekļus. Ozola lapa Latvijā ir īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbols.

Pielietojums medicīnā:
ozola koksne ar mizu.Ozolu mizas preparātu iedarbība pamatojas uz miecvielu spēju sablīvēt, miecēt ādu, gļotādas. No drogas gatavo tējas un novārījumus, kurus lieto kā savelkošus, pretiekaisuma līdzekļus, caurejas, kuņģa un zarnu asiņošanu ārstēšanai. Ārīgi tos lieto mutes dobuma skalošanai hroniska rīkles iekaisuma (tonsilīta), stomatītu, kā arī ādas iekaisumu, ja izdalās daudz eksudātu, un apdegumu ārstēšanai, pret hemoroidālām asiņošanām, peldēm pret roku un kāju svīšanu, skalojumiem, uroģenitālo orgānu, akūtu iekaisumu ārstēšanai. Tautas medicīnā parastā ozola mizu izmanto tāpat kā zinātniskajā medicīnā, bet bez tam vēl apsaldējumu, izgulējumu, skrofulozes ārstēšanai, skalojumiem pret baltajiem ziediem un trihomonu invāzijām. Iekšķīgi lieto dizentērijas, pārmērīgu menstruālo asiņošanu, urīnpūšļa iekaisumu, cingas, rahīta, aknu un liesas slimību ārstēšanai, kā arī pret saindēšanos ar sēnēm un vara sāļiem. Uz lapām izveidojušos pangu novārījumu lieto apdegumu un apsaldējumu ārstēšanai. Ozolu mizas pulveri ar melnās papeles pumpuriem līdzīgās daļās vārot eļļā vai taukos (uz 1 - 2 ēdamkarotēm drogas 10 ēdamkarotes eļļas), gatavo ziedi, ko lieto izgulējumu ārstēšanai. Ozolu miza ietilpst dažādu jaukto tēju sastāvā.

Dižozoli
Dižkoku skaita ziņā Latvijā lielākā daļa ir ozoli, bet visas pārējās koku sugas kopā veido tikai mazāko daļu. Latvijas lielākie dižozoli pārsniedz 9 metru apkārtmēru. Kaives dižozols, kas atrodas Tukuma novada Sēmes pagastā ar 10,2 m apkārtmēru ir resnākais ozols Baltijā un Ziemeļeiropā.

Kopš 2010. gada pavasara 16. marta Latvijā Ministru kabinets noteikumos Nr. 264 „Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” ir noteicis mazākus izmērus kokiem, kuri ir aizsargājami koki un uzskatāmi par dižkokiem. Esam izpratuši un apzināmies savu bagātību un tagad dižkokus nosakām pēc tādiem pašiem kritērijiem kā visā Eiropā. Ozolam jāsasniedz 4 m apkārtmērs 1,3 m augstumā no zemes, lai kļūtu par dižozolu, vai arī jāstiepjas 32 m augstumā. Līdz izmaiņām dižozols Latvijā skaitijās tikai no 5m apkārtmēra sasniegšanas. Aizsargājamo teritoriju arī dižkoku var apzīmēt ar speciālu „ozollapas zīmi”. Šo zīmju sagatavošanu un izvietošanu nodrošina Dabas aizsardzības pārvalde sadarbībā ar attiecīgo pašvaldību.
lv.wikipedia.org

Parastais ozols (latīņu: Quercus robur; angļu: pedunculate Oak, vācu: Stiel-Eiche; krievu: дуб обыкновенный)

APRAKSTS:
Vasarzaļš, liels (līdz 30-35 m Latvijā) dižskābaržu dzimtas koks ar plašu, žuburainu vainagu. Visilgākā "mūža" (līdz 500 gadu) koku suga Latvijā. Miza pelēka, saplaisājusi. Lapas plūksnaini daivainas (ga 5-15 cm, pl 3-6 cm), visplatākās augšpus vidus. Daivas strupas, plātne kaila. Kāts īss (ga 0.5-1 cm). Vīrišķo ziedu spurdzes skrajas, nokarenas (ga 3-5 cm), apziednis zaļgandzeltens. Sievišķie ziedi sīki, iesārti, pa 1-3, ar vīkalu. Auglis - zīle (ga līdz 2.5-3 cm), kas negatava zaļa, nogatavojusies - zaļganbrūna vai brūna. Zīles vīkals ("vāciņš") sekli bļodveidīgs, koksnains, tīklaini zvīņains, pelēkzaļš, zīli nosedz ne vairāk kā apakšējā ceturtdaļā tās garuma. Zied maijā, zīles nogatavojas septembrī.

IZPLATĪBA:
Eiropā plaši sastopama suga.
Latvijā bieži visā teritorijā.

BIOTOPI:
Sastopams mežos (2000. gadā valdošā suga ap 3.2 tūkstošos hektāru jeb 0.3% Latvijas mežu kopplatības), upju krastos, gravās, savrupi koki dažādās lauksaimniecības zemēs un kultūrainavā. Raksturīga suga vairākās Eiropas platlapju mežu klases (Cl. Querco-Fagetea) augu sabiedrībās.

ĪPAŠAS NORĀDES:
Viens no rūpnieciski visvērtīgākajiem kokiem Latvijā.
www.latvijasdaba.lv

Parastais ozols ir vasarzaļš 1.lieluma vienmāju koks ar taisnu stumbru un ļoti spēcīgu sakņu sistēmu (mietsakne sasniedz 5m dziļumu). Vainags plašs (audzēs kompakts) ar resniem zariem. Miza jauniem kokiem gluda, samērā plāna, vēlāk veidojas kreve, kas veciem ir dziļi rievota, līdz 10cm bieza. Lapas pamīšus, biezas, ādainas, ar 3-7 strupu daivu pāriem un īsu kātu. Ozols var sasniegt 40m augstumu un 800 gadu vecumu. Ozolu audzes veido 0,4% no Latvijas mežu kopplatības.

Ozols zied reizē ar lapu plaukšanu. Vīrišķo ziedu spurdzes skrajas, sievišķie ziedi iesārti, pie pamata ietverti kausveida vīkalā jeb bļodiņā, sakopoti pa 1 vai vairākiem uz gara kāta. Apputeksnē vējš. Savrup augoši koki sāk ziedēt 20-25 gadu vecumā, bet mežaudzēs augoši 50-60 gadu vecumā. Augļi- zīles (rieksti), ko ietver bļodiņa (cepurīte), ienākas septembrī – oktobrī un tūlīt nobirst. Zīles izplata putni, it īpaši sīļi, un grauzēji, kas vāc zīles ziemai.

Latvijā ozolu audzes ir sastopamas nelielās platībās. Ozoli aug tīraudzēs un arī mistraudzēs. Tīraudzes ir saglabājušās atsevišķās vietās (Barkavas ozolu audze, Pededzes ozolu audze, Ezernieku ozoli pie Ežezera). Ozolam ir nepieciešama auglīga augsne. Ozols ir gaismasprasīgs koks, bet lai tā stumbrs augtu taisns, ar maziem sānu zariem tam ir nepieciešams sānu apēnojums. Jaunajiem kokiem kaitē salnas un dzīvnieku bojājumi. Ozolu audzes senatnē tika iznīcinātas, lai iegūtu zemi lauksaimniecības vajadzībām. Latvijā ir sastopami atsevišķi augoši koki, no kuriem daudzi sasnieguši dižkoku izmērus t.i. vismaz 4m apkārtmēru 1,3m augstumā no zemes.

Parastajam ozolam ir daudz ekoloģisko un morfoloģisko formu. Nodala agri plaukstošu (f.praecox) un vēlu plaukstošu (f.tardiflora) formu, kas plaukst 2 nedēļas vēlāk. Parkos audzē ozola dekoratīvās formas, kam ir piramidāls vainags, šķeltas lapas vai nokareni zari, kā arī formu ar tumši sarkanām lapām.

Ozols ir cietais lapu koks, tā koksne ir ļoti blīva, smaga un dekoratīva ar lielu brūnu kodolu. Ozola koksnei ir liela vērtība, to lieto mēbeļu rūpniecībā un galdniecībā, finiera un parketa dēlīšu izgatavošanā, tā labi noder hidrotehniskajās būvēs. Dažādu dekoratīvu priekšmetu izgatavošanai sevišķi augsti tiek vērtēti tā saucamie „melnie” ozoli, kas ilgi nogulējuši upēs, ezeros vai mitrās smiltīs. No ozolu mizas iegūst miecvielas.

Latvijā ozola ciršanas vecums (cirtmets) ir I bonitātes audzēm 101 gads, pārējām- 121 gads.
www.mezataksacija.lv