Parastais krūklis (Frangula alnus)
Trauslais krūklis, arī parastais krūklis (Frangula alnus)
Klasifikācija
Valsts Augi (Plantae)
Nodalījums Segsēkļi (Magnoliophyta)
Klase Divdīgļlapji (Magnoliopsida)
Rinda Rožu rinda (Rosales)
Dzimta Pabērzu dzimta (Rhamnaceae)
Ģints Krūkļi (Frangula)
Suga Trauslais krūklis (F. alnus)
Parastais krūklis (latīņu: Frangula alnus; angļu: alder Buckthorn, vācu: Faulbaum; krievu: крушина ломкая) ir neliels (ga 1.5-4 m ) pabērzu dzimtas krūms. Vainags plašs. Miza tumši brūna, gluda, ar sīkiem, gaišiem punktiem. Pumpuri bez zvīņām. Lapas uz zariem pamīšus, veselas, eliptiskas (ga 3-8 cm, pl 2-4 cm), mala gluda, gals īsi smails, pamats ķīļveida, dzīslojums plūksnains. Ziedi sīki (ga 0.2-0.5 cm), balti vai zaļganbalti, pušķos pa 3-8 lapu žāklēs. Kauslapas garākas nekā vainaglapas, to skaits pa 5. Putekšņlapas īsākas nekā apziednis. Auglis - kaulenis (Ø 0.6-0.8 cm) ar 3 sēklām, negatavs zaļš, tad sarkans, gatavs - violeti melns. Gatava augļa mīkstums violeti sarkans. Augļi nogatavojas pakāpeniski: vienlaikus var atrast gan pilnīgi zaļus, gan daļēji gatavus, gan pilnīgi nogatavojušos augļus. Zied maijā un jūnijā.
Izplatība: Plaši Eiropā un Rietumāzijā. Ieviests Ziemeļamerikā.
Latvijā bieži visā valstī.
Biotopi: Dažādi krūmāji, meži, aizaugošas ganības, upju ielejas un gravas. Sastopams krūmu stāvā no atsevišķiem eksemplāriem līdz blīvās audzēs.
Īpašas norādes: Ārstniecības un krāsu augs. Līdzīgs parastajam pabērzam (Rhamnus cathartica). Atšķirams pēc piecdaļīga apziedņa (ne četrdaļīga), pamīšus lapām uz zariem (ne pušķos vai pretējām), pumpuri bez zvīņām, lapas dzīslojums plūksnains (nevis lokveidīgs), kā arī uz zariem nav strupu ērkšķu. Turklāt pabērzs, atšķirībā no krūkļa, salīdzinoši vairāk zaro, bet tā ziedi ir viendzimuma.
www.latvijasdaba.lv
Parastajam krūklim līdzīgi kā parastajam pabērzam, pēc ziedēšanas attīstās augļi, kas sākumā ir zaļi, tad sarkani un visbeidzot rudenī tie iegūst melnu nokrāsu. Taču atšķirībā no pabērza kuram ievāc ogas, krūklim drogai ievāc mizu agri pavasarī, sulu laikā no jaunajiem dzinumiem un resnajiem zariem. Svaigai mizai ir nepatīkama garša un smarža, kas izzūd, tiklīdz droga ir izžāvēta. Pareizi izžāvētas mizas iekšpuse ir sarkandzeltena, oranždzeltena vai oranžsarkana, bez plankumiem un smaržas, ar rūgtenu, diezgan nepatīkamu garšu.
Lai arī drogu var uzglabāt līdz pat 5 gadiem, izmantot ārstniecībā to var tikai pēc gada, jo svaiga miza satur vielas, kas rada sliktu dūšu, sāpes kuņģa un zarnu traktā. Mizu lieto kā caurejas līdzekli pie hroniska aizcietējuma. Tautas medicīnā to plaši izmanto aknu un nieru slimību, hemoroīdu, augoņu ārstēšanai, pret stiprām mēnešreizēm, kā arī zarnu parazītu izdzīšanai.
No drogas var pagatavot tēju un novārījumu. Novārījumu gatavo koncentrācijā 1:10, bet tējas pagatavošanai ņem ēdamkaroti drogas uz glāzi vāroša ūdens un vāra 15-20 minūtes. Pēc tam atdzesē, izkāš un dzer aukstu pa pusglāzei no rīta un vakarā.
Gremošanas veicināšanai, gastrīta un kuņģa čūlas ārstēšanai gatavo tēju no 3 daļām krūkļa mizas, 3 daļām nātru lapu, 2 daļām piparmētru lapu, 1 daļas kalmju sakneņu un 1 daļas baldriāna sakneņu. 2 ēdamkarotes drogas aplej ar 2 glāzēm vāroša ūdens, 10 minūtes pavāra, pēc tam nokāš. Dzer pa pusglāzei rītā un vakarā.
Nogatavojušos krūkļa augļus lieto pret tārpiem, kā arī tūskas, drudža un aknu slimību ārstēšanai. No augļiem var iegūt dzeltenu vai zaļu krāsu. Jāievēro, ka nepilnīgi nogatavojušies augļi ir indīgi un, tos lietojot, var saindēties.
dabasspeks.com
