Parastā apšubeka (Leccinum aurantiacum)

Parastā apšubeka jeb apšu kundziņš (Leccinum aurantiacum) ir Latvijā vidēji bieža beku dzimtas sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami. Pēdējā laikā no šīs sugas bieži nošķir baltkāta apšubeku (Leccinum albostipitatum), kas atšķiras ar baltām zvīņām uz kātiņa, un par parastās apšubekas formu bieži atzīst ārēji ļoti līdzīgo ozolu lācīti (Leccinum quercinum).

Sēnes apraksts

• Cepurīte: krāsa parasti ķieģeļsarkani brūngana vai oranžsarkana. Forma jaunām sēnēm lodveida, ar kātiņam cieši pieguļošu apmali, izaugušām plakani līdz spilvenveidīgi izliekta, platums līdz 30 cm. Virsmiziņa parasti gluda, sausa, daivaini pārkaras pār malu. Mīkstums balts, griezumu un sēņodiņu bojājumu vietās nomelnē, ar patīkamu smaržu un garšu.
• Stobriņi: Bālgani vai krējuma krāsā, vecumā tumši pelēki, no kātiņa krasi nodalīti. Sākumā cieti, vecumā mīksti, viegli atdalāmi no cepurītes. Atveres sākumā bālganas, vēlāk pelēkas līdz brūnganām.
• Kātiņš: jaunām sēnēm bumbuļveida, vēlāk cilindrisks, bieži ar zilganiem plankumiem, reizēm paresnināts uz leju. Blīvs, bālgans, ar sākumā baltām, vēlāk sarkanbrūnām līdz melnām sīkām gareniskām zvīņām. Iespiedumu vietās kļūst zilpelēks. Garums līdz 22 cm, resnums līdz 6 cm.
• Sporas: brūnganas, masā zaļganbrūnas, gludas, elipsoīdas-vārpstveida, 13-17/4-5 µm, katra no tām satur vienu vai vairākus eļļas pilienus.
• Bazīdijas: 25-40/10-12,5 µm, ar 2 vai 4 sporām.
• Cistīdas: vārpstveida, bezkrāsainas, 30-50/9-12 µm.

Augšanas apstākļi
Mikorizas sēne. Aug no jūlija līdz septembrim, labvēlīgos laika apstākļos no jūnija līdz oktobrim, retos mežos, ceļmalās un mežmalās. Parasti aug zem apsēm, taču spējīga biedroties arī ar citām koku sugām.

Barības vērtība
Ēdams bez iepriekšējas novārīšanas. Gatavojot mīkstums kļūst melnpelēks.

Līdzīgās sugas
Līdzīga zem priedēm augošajam sila lācītim, zem ozoliem atrodamajam ozolu lācītim un bērzu un egļu audzēs augošajai dzeltenbrūnajai apšubekai. Drošākā atšķiršana ir pēc mikorizu veidojošajiem kokiem, bet kļūdai identifikācijā nav kulināras nozīmes. Visas tās ir labas ēdamās sēnes.
lv.wikipedia.org

Parastā apšubeka - Leccinum aurantiacum (Bull.) Gray (syn. Boletus rufus (Schaeff.) Quél.)

Parastā apšubeka - vāciski: Espenrotkappe; zviedru: Aspsopp; igauņu: haavapuravik, punapea, punapuravik; lietuviešu: tikrasis raudonviršis

CEPURĪTE:
8-18 cm plata, sākumā lodveida, vēlāk polsterveida, oranžsarkana, dzeltenbrūna, sausa. Mīkstums balts, vēlāk pelēcīgs, griezumā kļūst tumšs, stingrs, ar patīkamu smaržu un maigu garšu.

STOBRIŅI:
gaiši pelēki, vēlāk tumši pelēki, viegli atdalās no cepurītes mīkstuma.

KĀTIŅŠ:
8-20 cm garš, 2-4 cm resns, balts, ar oranžām līdz sarkanbrūnām zvīņām, stingrs.

SPORAS:
gludas, vārpstveida, zaļgandzeltenas, masā okerbrūnas, 13-17 x 3,5-4,5 μm.

TROFISKĀ GRUPA :
Apšu mikorizas sēne.

BIOTOPI:
Lapu koku un jauktos mežos.

IZPLATĪBA UN SASTOPAMĪBA :
Eiropa, Ziemeļamerika, Kaukāzs, Latvijā bieži, VI- X.

LĪDZĪGĀS SUGAS:
Leccinum versipelle - dzeltenbrūnā apšubeka, kura ir bērzu mikorizas sēne un kurai uz kātiņa ir melnas zvīņas. Ļoti līdzīgas ir arī divas retāk satopamās sugas: Leccinum vulpinum - sila lācītis, kas veido mikorizu ar priedi un Leccinum quercinum - ozolu lācītis, kas veido mikorizu ar ozolu.

ĪPAŠAS NORĀDES :
Ēdama, ļoti garšīga, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, lietojama žāvēšanai, marinēšanai.
www.latvijasdaba.lv