Pļaviņas

Pļaviņas ir pilsēta Pļaviņu novadā, Daugavas labajā krastā lejpus Aiviekstes ietekas. Robežojas rietumos ar Klintaines pagastu, ziemeļos ar Aiviekstes pagastu, dienvidos aiz Aiviekstes ir Krustpils pagasts, aiz Daugavas — Sēlpils pagasts. Pilsētu šķērso autoceļš A6 Rīga—Daugavpils, kuram aiz pilsētas ziemeļu robežas uzbūvēts apvedceļš. Sākas autoceļi P37 uz Gulbeni un P78 uz Ērgļiem. Pļaviņas šķērso arī dzelzceļa līnija Rīga - Krustpils un sākas dzelzceļa līnija uz Gulbeni.

Daba
Pilsēta atrodas vietā, kur Austrumlatvijas ledāja mēles kušanas ūdeņi pārrāva Sēlijas paugurvalni, izveidojot senleju. Pļaviņas atrodas šīs senlejas malā 8 km garā joslā Daugavas labajā krastā — Viduslatvijas zemienes Lejasdaugavas senlejas galā, pilsētas gals iestiepjas Austrumlatvijas zemienes Aronas paugurlīdzenumā Aiviekstes labajā krastā pie tās ietekas Daugavā. Starp Gostiņiem un Pļaviņām Daugavā ietek Skanstupīte ar pieteku Maiļupīti.
lv.wikipedia.org

Vēsture
Līdz 1925. Pļaviņas (Stukmaņi) ir pilsēta Latvijas vidusdaļā, pilsētas tiesības kopš 1927. gada. Pļaviņu pilsēta atrodas Viduslatvijas zemienes Lejasdaugavas senlejā un Austrumlatvijas zemienes Aronas paugurlīdzenumā (A daļā), Daugavas labajā krastā pie Aiviekstes ietekas. Senlejas dziļums~20m, plat. Līdz 2 km. Pēc Pļaviņu HES uzcelšanas (1965) Daugavas kanjonveida ieleja tika applūdināta. Pļaviņu HES ūdenskrātuves līmenis ir vid. 72 m vjl. , t.i., dažus metrus zem Pļaviņu ielu līmeņa, plat. 90-500 m. Pļaviņu Z daļa pa senlejas nogāzi paceļas Pļaviņu valnī, kura augstākie pauguri pie pilsētas robežas ir līdz 117 m vjl. Pilsētas R daļā Bebrulejā 50. gados izpētīta Pļaviņu dolomīta atradne, kas pēc HES uzcelšanas daļēji applūdusi. Mūsdienās Daugavas gultni pie Pļaviņām aizpilda Pļaviņu HES ezera ūdeņi, kas bija kļuvuši par lielu un bīstamu ledus sastrēgumu

Pļaviņas šķērso dzelzceļa līnija Rīga- Daugavpils un Pļaviņās sākas dzelzceļa līnija Pļaviņas- Madona- Gulbene. Sazarots ceļu tīkls nodrošina labu satiksmi arī ar pārējo valsts teritoriju. Satiksmi ar otrpus Daugavai esošo Zemgales reģionu nodrošina tilts Jēkabpilī un HES pārvads Aizkrauklē.

Autoceļi Rīga-Pātarnieki (aiz Pļaviņu Z robežas uzbūvēts apvedceļš) (A6); Pļaviņas- Gulbene (P37) un Pļaviņas- Ērgļi (P78).

Daugavas krasts un bijusī Stukmaņu muižas apkaime bijusi apdzīvota jau ap 3.gs.; par to liecina arheoloģiskie izrakumi Lokstenes pilskalnā pilskalnā (1962.-1964. g., arheologs Ē. Mugurēvičs), kurš ticis apdzīvots no 3.-5. gs., un Oliņkalna pilskalnā (10.-13. gs.). Vēstures avotos apdzīvota vieta pirmoreiz minēta Polijas- Zviedrijas kara laikā (1600-1629), kad pie Aiviekstes ietekas Daugavā atradusies zviedru kara nometne un uzbūvētas vairākas skanstis ( Gostiņu skansts saglabājusies līdz mūsu dienām). Pļaviņu un apkārtnes iedzīvotāji nonāk zviedru pašpārvaldē. Tai laikā šo teritoriju sauc par Lielvidzemi, kuru iedalīja 3 lēņos: Kokneses, Rīgas un Tērbatas. Pēc tam sadalīja apriņķos. Pļaviņas ietilpa Kokneses apriņķī. Zviedru vara pastāvēja no 1629.-1721. gadam. Zviedru laikmets Vidzemē skaitījās par labāko sveštautiešu valdīšanas laikmetu, jo zviedri gādāja par zemnieku tiesībām, ierīkoja skolas, ieviesa baznīcas pārvaldi, atņēma muižnieku ne-likumīgi piesavināto zemi un pat bija nodomājuši zemnieku brīvlaišanu. Zviedru laikmets beidzās 1721. gadā, kad Vidzemi iekaroja krievi.

 Līdz 19. gs. Pļaviņu apkārtnē izveidojās trīs apdzīvotas vietas: Bebruleja, Gostiņi un Pļaviņas. Pirmie iedzīvotāji Bebrulejā bija poļu dumpinieki, kas sacēlušies pret cara valdību.  Viņi nodarbojušies ar zvejniecību un amatniecību. Bebrulejas zeme bijusi akmeņaina, taču pietiekami devīga, lai iegūtu labu kartupeļu un arī labības ražu. Taču ar to nepietika iztikai, tādēļ bebrulejieši gājuši peļņā - laida plostus, zvejoja zivis vai arī lauza dolomītu, kas toreiz bija smags roku darbs. Dolomīta lauztuves darbojās no 1885. gada. Vēlāk darbu uzsāka arī dolomīta dedzināšanas fabrika. Vairākus gadu desmitus Bebrulejā pastāvēja arī krogs. (1962. gadā sāka Pļaviņu HES celtniecību, 1965.gadā šo ciematu appludināja, piemiņai uzstādīts akmens ar iekaltiem visu bijušo māju nosaukumiem.).

19. gs sākumā sāk veidoties Gostiņu miests ( tā izveidošanās saistīta ar Krievijas likumu, kas aizliedza ebrejiem iegūt īpašumus un tirgoties Vidzemes un Kurzemes guberņā), Gostiņi ietilpa Vitebskas guberņā. Gostiņos (saukti arī par  Dankeri, Glazmanku, Trentelberģi un Zarnu miestu) dzīvoja galvenokārt ebreji, Gostiņi tiek dēvēti arī par kādreizējo tirgotāju un plostnieku apmešanās vietu.  

19.gs. beigās Pļaviņas bija tikai neliels ciems Stukmaņu pagastā. 1861. g. atklāta Rīgas- Daugavpils- Orlas dzelzceļa līnija, pie toreizējās Stukmaņu (Štokmanhofas)- sāka veidoties liela apdzīvota vieta. Līdz dzelzceļa izbūvei tirdzniecības ceļš gāja caur Gostiņiem, tajos laikos radās sakāmvārds, ka Gostiņos rīta agrumā dzird gaiļus dziedam 3 guberņās un 9 pagastos. Kamēr vēl pa Daugavu pludināja kokus, slaveni bija Gosstiņu enkurnieki, kas pavasaros vadīja plostu karavānas pāri Daugavas krācēm.

 Pļaviņu pilsēta savu nosaukumu ieguvusi no lielāko zemnieku māju nosaukuma „Pļaviņas”, mājas atradušās tagadējās Pasta un Daugavas ielas stūrī. Jādomā, ka vecāks par šīm mājām bijis Pļavu krogs, kas atzīmēts jau 1791. Gadā Mellīna kartē (Plawe) un atradies apmēram tagadējā kultūras nama vietā. Krogs bijis plostnieku pulcēšanās vieta. 1878. tiek atvērta aptieka, 1894. g. tiek uzcelta stikla fabrika ( sagrauta I PK laikā). Vēl Pļaviņās atradies ievērojams skaits lielāku un mazāku tirgotavu, noliktavu, zirgu pasts, stacija, viesnīca un pat divi krogi. 1902.g. tiek atklāta Stukmaņu-Vecgulbenes šaursliežu dzelzceļa līnija.

Vecajām Pļaviņām raksturīgas celtnes, kas būvētas no vietējā materiāla: ķieģeļiem, dolomīta un granīta. 19. gs. beigās pļaviņieši galvenokārt bija nodarbināti stikla fabrikā un dolomītu dedzinātavā.

1905. gada Gostiņos darbojusies "Robežu grupa” - cara valdībai zināma kā bīstams revolucionāru perēklis. Tādēļ 1906. gadā Gostiņus pilnībā nodedzina.

I PK laikā Pļaviņās tika nopostītas 43 dzīvojamās ēkas, sagrauta stikla fabrika, Gostņos tika nopostītas 152 ēkas.

Pēc 1918. g. 18. novembra neatkarīgas Latvijas Republikas pasludināšanas, 1919. g. 26. jūlijā Pļaviņās nodibināta Latvijas Sarkanā Krusta Pļaviņu nodaļa, bez tās Stukmaņu muižā darbojās arī kara slimnīca. 1919. g. jūlijā uz Pļaviņām pārcēlās Kurzemes divīzijas štābs. Drīz Pļaviņās nodibināja visas Austrumfrontes štābu un tā vadība tika uzticēta pulkvedim Jānim Balodim. J. Balodis 1919. g. 16. oktobrī tika iecelts par Latvijas Nacionālās armijas virspavēlnieku. (1934. g. 17. jūnijā atklāja piemiņas plāksni ar uzrakstu: "Šai namā 1919. gadā atradās Austrumfrontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.").

1922. gadā Pļaviņām tika piešķirtas miesta tiesības. 1927. g. 26. aprīlī ar ministru kabineta lēmumu 81. panta kārtībā, nodibināta Pļaviņu pilsēta, pievienojot tai Gostiņus. 1930. gadu sākumā ar Latvijas Saeimas likumu, pēc Pļaviņu iedzīvotāju prasības, Gostiņi tiek atdalīti no Pļaviņām kā atsevišķa pilsēta. Tos Pļaviņām atkal pievieno 1956. gadā.

II PK Pļaviņās beidzas 1944. g. rudenī. 1950. gadā Pļaviņas kļuva par rajona centru. Pļaviņās atradās rajona izpildu komiteja, Pļaviņu rajona tiesa un prokuratūra, rajona finansu nodaļa un Pļaviņu banka. 1959. gadā rajonu likvidē.
www.plavinunovads.lv