Ozoli

Ozoli

Ozoli (Quercus) ir koki, dižskābaržu dzimtas ģints.

Latvijā savvaļā aug vienīgi parastais ozols (Quercus robur). Vairākas ozolu sugas Latvijā ir introducētas. Biežāk apstādījumos stādīts sarkanais ozols (Quercus rubra), kura dzimtene ir Ziemeļamerika. Klinšu ozols (Quercus petraea) savvaļā sastopams kaimiņvalstī Lietuvā. Arī šī suga pie mums stādīta kokaugu kolekcijās.

Vērtīgās koksnes dēļ ozoliem vienmēr bijusi liela saimnieciskā nozīme. Ozolu augļi ir rieksti, kurus tautā sauc par zīlēm. Atsevišķos gadījumos ozolu zīles izmanto pārtikā. Korķa ozola (Quercus suber) miza ir nozīmīgs materiāls vīna pudeļu korķu ražošanai.

Ozoli aug ļoti lēni un ir lieli parkos un alejās audzējami koki. Dziļo sakņu dēļ vējš tos nevar izgāzt. Turku ozolam (Q. Cerris), ir konisks vainags un pūkaini zīļu kausiņi. Ungāru ozols (Q. frainetto) ir jutīgs pret vēlām pavasara salnām. Purva ozols (Q. palustris) labi aug gan slapjās, gan sausākās vietās, tomēr ir neizturīgs pret piekrastes vējiem un tam ir nepieciešama skāba augsne. Klinšu ozolam (Q. petrae) lapas turas kokā ilgāk nekā parastajam ozolam (Q. robur). Tas ir lielākais savvaļas koks Rietumeiropā. Koka lielums, protams, ir atkarīgs no augsnes auglības. Sarkanais ozols (Q. rubra) rudenī krāsojas visskaistāk. Jauns koks ātri aug, un to var stādīt nabadzīgā, sausā, skābā augsnē. (Klāss Nordhauss “Dārza augi - enciklopēdija”.)

Ozolu sugu skaits pasaulē ir apmēram 250, Salaspils botāniskā dārza dendrārijā ir izaudzētas 30 dažādas ozolu sugas, Eiropas, Kaukāza un Ziemeļamerikas floras pārstāves. Dārzā ir aplūkojamas arī 7 ozolu šķirnes.

Klasifikācija

Ozoli ozoli (Quercus)
     suga baltais ozols (Quercus alba)
     suga divkrāsu ozols (Quercus bicolor)
     suga Austrijas ozols (Quercus cerris)
     suga šarlaksarkanais ozols (Quercus coccinea)
     suga spāņu ozols (Quercus falcata)
     suga ungāru ozols (Quercus frainetto)
     suga akmens ozols (Quercus ilex)
     suga laurlapu ozols (Quercus laurifolia)
     suga Kaukāza ozols (Quercus macranthera)
     suga dižzīļu ozols (Quercus macrocarpa)
     suga Mongolijas ozols (Quercus mongolica)
     suga melnais ozols (Quercus nigra)
     suga purva ozols (Quercus palustris)
     suga klinšu ozols (Quercus petraea)
     suga Ibērijas ozols (Quercus petraea subsp. iberica)
     suga Pontijas ozols (Quercus pontica)
     suga pūkainais ozols (Quercus pubescens)
     suga parastais ozols (Quercus robur)
     suga garkātu ozols (Quercus robur subsp. pedunculiflora)
     suga sarkanais ozols (Quercus rubra)
     suga zāģzobainais ozols (Quercus serrata)
     suga zvaigžņu ozols (Quercus stellata)
     suga korķa ozols (Quercus suber)
     suga samtainais ozols (Quercus velutina)

Parastais ozols (latīņu: Quercus robur) ir vienīgā dižskābaržu dzimtas suga Latvijā savvaļā. Izzaug lieli koki ar vērtīgu koksni. Augļi rieksti (tautā saukti par zīlēm jeb ozolzīlēm). Zīles senāk izmantoja pārtikā cilvēki (gatavoja kafiju) un ir nozīmīgs barības avots dažādiem dzīvniekiem.

Senāk uzskatīts par vīrišķības simbolu (pretstatā sievišķības simbolam — parastajai liepai (Tilia cordata)), daudz apdziedāts tautasdziesmās.

Ozolu mizas preparātu iedarbība pamatojas uz miecvielu spēju sablīvēt, miecēt ādu, gļotādas. No drogas gatavo tējas un novārījumus, kurus lieto kā savelkošus, pretiekaisuma līdzekļus, caurejas, kuņģa un zarnu asiņošanu ārstēšanai. Ārīgi tos lieto mutes dobuma skalošanai hroniska rīkles iekaisuma (tonsilīta), stomatītu, kā arī ādas iekaisumu, ja izdalās daudz eksudātu, un apdegumu ārstēšanai, pret hemoroidālām asiņošanām, peldēm pret roku un kāju svīšanu, skalojumiem, uroģenitālo orgānu, akūtu iekaisumu ārstēšanai. Tautas medicīnā parastā ozola mizu izmanto tāpat kā zinātniskajā medicīnā, bet bez tam vēl apsaldējumu, izgulējumu, skrofulozes ārstēšanai, skalojumiem pret baltajiem ziediem un trihomonu invāzijām. Iekšķīgi lieto dizentērijas, pārmērīgu menstruālo asiņošanu, urīnpūšļa iekaisumu, cingas, rahīta, aknu un liesas slimību ārstēšanai, kā arī pret saindēšanos ar sēnēm un vara sāļiem. Uz lapām izveidojušos pangu novārījumu lieto apdegumu un apsaldējumu ārstēšanai. Ozolu mizas pulveri ar melnās papeles pumpuriem līdzīgās daļās vārot eļļā vai taukos (uz 1 - 2 ēdamkarotēm drogas 10 ēdamkarotes eļļas), gatavo ziedi, ko lieto izgulējumu ārstēšanai. Ozolu miza ietilpst dažādu jaukto tēju sastāvā.
lv.wikipedia.org
lv.wikipedia.org

Baltais ozols (Quercus alba)
Baltais ozols savvaļā aug Ziemeļamerikas austrumdaļā. Atsevišķu koku dzīves ilgums sasniedz pat 600 gadus. Lai gan sugas nosaukums ir baltais ozols, parasti koku miza ir pelnu pelēkā krāsā, lai gan ir īpatņi ar ļoti gaišu mizu. Rudenī koka lapas nokrāsojas sarkanas vai brūnas. Baltā ozola koksne ir augstvērtīgs kokmateriāls. Bieži tiek izmantota mēbeļu un parketa izgatavošanā. Koksne ir samērā izturīga pret puvi. USS Constitution— pasaulē vecākais burinieks, kurš joprojām ir peldspējīgs, ir būvēts no baltā ozola. Baltais ozols plaši tiek izmantots japāņu cīņu mākslu ieroču izgatavošanā. No šā ozola koksnes izgatavo bokenus (japāņu zobena katanas koka atveidojums) un dzjo (koka kārts). Baltā ozola koksne ir cietāka nekā sarkanajiem ozoliem, bet ozolzīles ir ēdamas. Ziemeļamerikas indiāņi un tās pirmie ieceļotāji vārīja un izmantoja ozolzīles savā uzturā, īpaši dažādu kuņģa un zarnu trakta slimību gadījumos.
Baltā ozola miza satur 10-20% miecvielu no pirogalu grupas, flavonoīdus, olbaltumvielas, kvercetīnu, levulīnu, pektīnus, cieti.

Divkrāsu ozols (Quercus bicolor)
Šis ozols savvaļā aug Ziemeļamerikā. Izplatības areāls atrodas robežās starp Kvebekas dienviddaļu, Menas dienviddaļu un Minesotas dienviddaļu. Aug mitrās vietās. Koks ir vidēji liels, sasniedz 20-25 m augstumu. Miza ir līdzīgabaltā ozola mizai. Lapas ir ovālas, 12-18 cm garas, 7-11 cm platas ar 5-7 seklām daivām abās pusēs. Lapu apakšpuse ir blāva. Rudenī lapas krāsojas brūnas, dzeltenbrūnas, dažreiz sarkanīgas. Zīles ir 1,5-2 cm garas, nogatavojas 6 mēnešus pēc apputeksnēšanās. Divkrāsu ozolu koksni izmanto kokmateriālu iegūšanai. Ozolus stāda arī dekoratīvos nolūkos, ainavas veidošanai. Viegli panes pārstādīšanu. Divkrāsu ozols viegli krustojas savā starpā ar dižzīļu ozolu (Quercus macrocarpa), veidojot hibrīdus.

Austrijas ozols (Quercus cerris)
Austrijas ozols savvaļā aug Eiropas dienviddaļā un Mazāzijā. Eiropā bieži sastopams stādījumos. Koks ir liela auguma, 25 — 40 m augsts. Ātraudzīgs. Koksne līdzīga citu sugu ozoliem, taču viegli plīst un šķeļas, tāpēc ir mazvērtīgāka. Tiek izmantots vēja aizsargstādījumos.

Šarlaksarkanais ozols (Quercus coccinea)
Šis ozols savvaļā aug ASV austrumdaļā. Izplatības areāls plešas robežās no Menas dienviddaļas rietumos un Oklahomas austrumdaļas līdz Alabamas dienvidiem. Aug arī Ontārio dienvidos. Ozoli aug sausās, smilšainās, skābās augsnēs. Koks ir vidēji liels, sasniedz 20-30 m augstumu. Vainags apaļīgs. Lapas ir spīdīgas, 7-17 cm garas, 8-13 cm platas ar spicām daivām abās pusēs. Rudenī lapas krāsojas sarkanas. Zīles ir 1,7-3,1 cm garas, cepurīte klāj 1/3 līdz ½ no zīles. Zīles pēc garšas ir izteikti rūgtas. Šarlaksarkano ozolu koksni izmanto kokmateriālu iegūšanai, lai gan koksnes kvalitāte nav pārāk augsta. Ozolus stāda arī dekoratīvos nolūkos, jo rudenī kokiem ir izteikti sarkanas lapas.

Spāņu ozols (Quercus falcata)
Ozoli savvaļā aug ASV dienvidaustrumdaļā. Koks ir liela auguma, 25 — 30 m augsts. Veido apaļu vainagu. Lapas ir 10-30 cm garas, 6-16 cm platas, ar 3-5 daivām ar spiciem galiem. Koksne ir cieta, izturīga, iesarkana. Tiek izmantota kokmateriāliem, mēbelēm un parketam.

Ungāru ozols (Quercus frainetto)
Šis ozols savvaļā aug Eiropas dienvidaustrumu daļā un Turcijā. Aug skābās augsnēs, necieš kaļķainas augsnes. Neskatoties uz savu nosaukumu, Ungārijā sastopams reti, jo šajā valstī augsne parasti ir kaļķaina. Koks ir liels, sasniedz 38 m augstumu, stumbra diametrs līdz 2 m. Lapas lielas, 14-25 cm garas, lapas plātne sadalīta 3-10 daivās. Zīles nogatavojas 6 mēnešu laikā, ir 1,5-3,5 cm garas. Dekoratīvs koks lielos dārzos.

Akmens ozols (Quercus ilex)
Mūžzaļš dižskābaržu dzimtas koks. Šis ozols savvaļā aug Vidusjūras reģionā. Koks ir vidēji liels, sasniedz 20-27 m augstumu. Lapas ādainas, to virspuse ir tumšzaļa, apakšpuse blāvi pelēka, ar īsiem matiņiem.
Eksistē divas pasugas:
Quercus ilex subsp. ilex — aug uz ziemeļiem un austrumiem no izplatības areāla. Lapas šauras, zīles 2 cm garas, pēc garšas rūgtas.
Quercus ilex subsp. rotundifolia (syn. Q. rotundifolia, Q. ballota) — aug uz dienvidrietumiem no izplatības areāla. Lapas platākas, zīles 2,5 cm garas, saldas.
Akmens ozola koksne ir cieta un izturīga. Tiek izmantota nesošo konstrukciju izgatavošanā, instrumentu, dažādu trauku, mucu izgatavošanā. Izmanto arī kā malku vai izejvielu kokogļu ieguvē. Akmens ozoli ir viena no trim koku sugām, kuras izmanto trifeļu audzētavās. Ozola zīles ir ēdamas, tās tiek grauzdētas vai arī samaltas miltos. Zīļu novārījums var tikt izmantots ievainojumu dezinfekcijai.

Kaukāza ozols (Quercus macranthera)
Vasarzaļš koks, 20 m augsts ar olveida vainagu. Lapas lielas, līdz 20 cm garas, tumši zaļas, spīdīgas virspusē, pelēki tūbotas apakšpusē, lielākas nekā parastajam ozolam (Q. robur). Jaunie dzinumi un lapu kātiņi tūbaini. Koka miza plēkšņaina. Savvaļā Dienvidrietumāzijā. Ļoti dekoratīvs koks izskatīgo lapu dēļ.

Dižzīļu ozols (Quercus macrocarpa)
Šis ozols savvaļā aug Ziemeļamerikā, ASV vidusrietumu un austrumu daļā un Kanādas centrālajā un dienvidu daļā. Koks ir liels, sasniedz 30 un vairāk m augstumu, stumbra diametrs līdz 3 m. Viens no lēnāk augošajiem ozoliem. Gada laikā izaug par apmēram 30 cm. Lapas ir 7-15 cm garas, 5-13 cm platas. lapas plātne sadalīta daivās. Zīles ir ļoti lielas, 2-5 cm garas, 2-4 cm platas
Dižzīļu ozols nepacieš noēnojumu, tāpēc aug atklātās vietās. Koks ir ugunsizturīgs. Pateicoties garajai mietsaknei, koks spēj paciest sausumu.
Dižzīļu ozols ir piemērots audzēšanai parkos, pacieš pilsētas apstākļus. Koksne ir kvalitatīva, labi kokmateriāli.

Melnais ozols (Quercus nigra)
Šis ozols savvaļā aug ASV dienvidaustrumos. Koks ir vidēji liels, sasniedz 30 m augstumu, stumbra diametrs līdz 1 m. Lapas 3-12 cm garas, 2-6 cm platas. Zīles 10-14 mm garas un tikpat platas. Nogatavojas nākamā gada rudenī. Melnie ozoli aug mitrās, purvainās vietās gar upju krastiem, pie dīķiem. Pacieš arī meliorētas augsnes un blīvas augsnes. Melno ozolu mūža ilgums, salīdzinājumā ar citu sugu ozoliem, ir īss. Tie aug tikai 60-80 gadus. Koki necieš noēnojumu. Melnie ozoli viegli krustojas ar vairāku citu sugu ozoliem, veidojot hibrīdus. Melno ozolu koksne tiek izmantota kokmateriālu iegūšanai un malkai.

Purva ozols (Quercus palustris)
Šis ozols savvaļā aug Ziemeļamerikas austrumdaļā. Ozols ir introducēts arīAustrālijā un Argentīnā. Koks ir vidēji liels, sasniedz 18-22 m augstumu, stumbra diametrs līdz 1 m. Lapas 5-16 cm garas, 5-12 cm platas, ar 5-7 daivām. Daivu gali asi. Jauniem kokiem lapas paliek pie koka visu ziemu, nobirst, kad pavasarī aug jaunās lapiņas. Zīles nelielas, 1-1,6 cm garas un 0,9-1,5 cm platas. Nogatavojas 18 mēnešu laikā. Zīles ir rūgtas. Purva ozolu mūža ilgums ir ap 90-120 gadiem. Koki aug mitrās vietās. To sakņu sistēma ir sekla, sazarota, nav mietsakņu. Patīk skābas augsnes. Indiāņi no purva ozola mizas gatavoja dzērienu sāpju noņemšanai zarnās. Purva ozoli ir viegli pārstādāmi, tāpēc plaši tiek izmantoti dekoratīvos stādījumos. Koksne tiek izmantota kokmateriāliem, lai gan to kvalitāte nav īpaši augsta.

Klinšu ozols (Quercus petraea)
Šis ozols savvaļā aug lielākajā daļā Eiropas, kā arī Mazāzijā. Koks ir liels, sasniedz 20-40 m augstumu. Pēc skata ir līdzīgs parastajam ozolam. Lapas 7-14 cm garas, 4-8 cm platas, ar 5-6 vienmērīgām daivām abās lapas pusēs. Lapas kātiņš ap 1 cm garš. Zīles ir 2-3 cm garas un 1-2 cm platas. Nogatavojas 6 mēnešu laikā. Klinšu ozola izplatības areāls ir līdzīgs kā parastajam ozolam. Vienīgi augstākās vietās ar lielāku nokrišņu daudzumu, biežāk ir sastopams klinšu ozols. Bieži krustojas ar parasto ozolu, veidojot hibrīdus. Klinšu ozola koksni izmanto kokmateriālu iegūšanai, kuģu būvniecībā, vīna mucu izgatavošanā. Klinšu ozols ir arī Velsas nacionālais koks.

Pontijas ozols (Quercus pontica) 
Šis ozols savvaļā aug Turcijas ziemeļaustrumos un Kaukāza rietumdaļā. Aug kalnos augstumā no 1300 m līdz 2100 m. Koks ir neliels, sasniedz 6-10 m augstumu. Stumbrs diametrā līdz 40 cm. Mizas krāsa var mainīties no pelēcīgas līdz tumši brūnai. Jauniem kokiem miza ir gluda, novecojot kļūst raupja. Lapas lielas, 10-20 cm garas, 4-15 cm platas. Lapu malas robotas, ar maziem, spiciem zobiņiem. Jaunās lapas klātas maziem matiņiem, novecojot, tās paliek gludas. Zīles lielas, 2,5-4 cm garas, grupās pa 2-5 gabali. Dažreiz tiek audzēts Eiropas ziemeļdaļā kā dekoratīvs koks.

Pūkainais ozols (Quercus pubescens)
Šis ozols savvaļā aug Eiropas dienvidos un Āzijas dienvidrietumos. Sastopams arī Francijā un atsevišķās Centrāleiropas daļās. Koks ir vidēji liels, sasniedz 20 m augstumu. Pūkainie ozoli ir ilgdzīvojoši. To mūža ilgums ir vairāki simti gadu. Gadu gaitā tie izveido ļoti resnu stumbru. Stumbrs var sasniegt pat līdz 2 m diametrā. Lapas ādainas, to garums 4-10 cm, platums 3-6 cm. Lapu plātnes ir klātas ar sīkiem matiņiem. Uz vecākām lapām apmatojums var nebūt. Zīles ir gaišbrūnas vai dzeltenas, 8-20 mm garas. Pūkainie ozoli aug sausās, kaļķainās augsnēs.
Eksistē trīs pasugas: Quercus pubescens subsp. pubescens — aug Eiropas centrālajā un dienvidu daļā; Quercus pubescens subsp. anatolica O.Schwarz — aug Āzijas dienvidrietumos, Eiropas dienvidaustrumos; Quercus pubescens subsp. palensis (Palassou) O.Schwarz — aug Spānijas ziemeļos, Pirenejos.

Sarkanais ozols (Quercus rubra)
Koks ar olveida vai ieapaļu vainagu. Sarkanais ozols savvaļā augZiemeļamerikā. Latvijā ozols tiek audzēts apstādījumos, ir ziemcietīgs visā Latvijas teritorijā. Latvijā ozols var izaugt līdz 25 m garš. Ziemeļamerikas mežos sasniedz pat 40 m garumu. Rudenī koka lapas nokrāsojas sarkanas.

Zvaigžņu ozols (Quercus stellata)
Šis ozols savvaļā aug ASV austrumdaļā. Izplatības areāls atrodas robežās starp Masačūsetsu, Aijovas dienviddaļu, Teksasas vidieni un Floridas ziemeļdaļu. Koks ir neliels, parasti 10-15 m garš. Dažreiz sasniedz pat 30 m augstumu. Lapas ādainas, apakšpusē ar sīkiem matiņiem. Lapām ir īpatna forma, līdzīga Maltas krustam. Zīles 1,5-2 cm garas, nogatavojas vienā sezonā. Zvaigžņu ozolu koksne ir cieta, izturīga pret puvi, tomēr zāģmateriāli iznāk zemākas kvalitātes, jo šiem ozoliem zari veidojas zemu uz stumbra.

Korķa ozols (Quercus suber)
Mūžzaļš dižskābaržu dzimtas koks. Šis ozols savvaļā aug Eiropas dienvidrietumos un Āfrikasziemeļrietumos. Koks ir vidēji liels, sasniedz 20 m augstumu. Lapas ir 4-7 cm garas, nav dalītas, ir sīki zobiņi lapu malās. Lapu virspuse ir tumši zaļa, apakšpuse bālāka. Zīles 2-3 cm garas. Koks veido biezu, korķainu mizu, kura nemitīgi pieaug biezumā. Koka mizu nogriežot, iegūst korķi. Korķa ozolam ļaunums šādi netiek nodarīts. Pēc 10-12 gadiem miza ir ataugusi un to var atkal nogriezt. Koku šādi var izmantot līdz 12 reizēm. Korķa ozolu mūžs ilgst 150-250 gadus. Korķa ozolus korķa iegūšanai audzē Spānijā, Portugālē, Alžīrijā, Marokā, Francijā, Itālijā un Tunisijā. Korķa ozolus audzē arī dekoratīvos nolūkos. Korķa ozoli viegli krustojas ar austrijas ozoliem, veidojot hibrīdus Quercus × hispanica.

Samtainais ozols (Quercus velutina)
Šis ozols savvaļā aug Ziemeļamerikas austrumdaļā. Koka augums ir mainīgs. Izplatības areāla ziemeļdaļā, samtainie ozoli ir vidēji lieli, sasniedz 20-25 m augstumu, areāla dienviddaļā koki ir lieli, līdz 42 m augstumam. Lapas ir 10-20 cm garas ar 5-7 spicām daivām. Lapu virspuse ir spilgti zaļa, apakšpuse dzeltenbrūna. Zīles nelielas. Samtainie ozoli viegli krustojas ar citiem Lobatae grupas ozoliem, veidojot hibrīdus. Samtaino ozolu miza satur dzelteno pigmentu (kvercitrīnu), kuru līdz 1940. gadiem eksportēja uz Eiropu.
www.termorelax.com