Ogres novads

Ogres novads ir pašvaldība Vidzemes dienvidrietumos. Tajā ietilpst bijušā Ogres rajona Ogres pilsēta un 9 pagasti. Novada administratīvais centrs ir Ogre. Robežojas ar Ikšķiles, Ropažu, Mālpils, Amatas, Vecpiebalgas, Ērgļu, Kokneses, Aizkraukles, Skrīveru, Lielvārdes un Ķeguma novadiem.

Ogres novada teritoriālā struktūra - Ogres novada pašvaldība ir vienota administratīvi teritoriāla vienība, tās sastāvā ietilpst :

• Ogres pilsēta,
• Krapes pagasts,
• Ķeipenes pagasts,
• Lauberes pagasts,
• Madlienas pagasts,
• Mazozolu pagasts,
• Meņģeles pagasts,
• Ogresgala pagasts,
• Suntažu pagasts,
• Taurupes pagasts.

Novada administratīvais centrs ir Ogres pilsēta.

Vēsture
Tagadējā novada teritorija bijusi apdzīvota jau pirms 3000 – 5000 gadiem - par to liecina arheoloģiskie izrakumi Ogrē un tās tuvākajā apkārtnē. Pirmo reizi Ogres puse minēta Livonijas Indriķa hronikā (1225. – 1226.), jo Ogres upes (hronikā tā minēta kā Vogene) lejtecē 13. gs. notika Livonijas ordeņa un polockiešu kaujas. Vēlāk Ogres upes (Wogena, Woga) vārds atrodams senajās kartēs, līgumos, robežu noteikšanā.

Senākie iedzīvotāji
Par senāko apdzīvojumu vietām liecina divas senvēsturiskas vietas - Ķentes kalns, uz kura līdz 9. gs. atradusies senču pils, kā arī Ogres Zilie kalni.

Ķentes pilskalns un apmetne ir ievērojamākais arheoloģijas piemineklis Ogres pilsētā. Šobrīd grantī pilnīgi noraktais kalns atradās pilsētas austrumu nomalē, teritorijā starp dzelzceļa un Ogres upi. Senvietai tautā saglabājušies vairāki nosaukumi – Vecā Rīga, Kanča kalns, Kamieļmugura. Senatnē kalna rietumu pusē bijis ezers. Visapkārt pilskalnam atradusies ap 2 ha liela apmetne. Par Ķentes kalnu saglabājušies daudz nostāstu un teiku. Senākie iedzīvotāji te apmetušies jau 1.gt. p.m.ē., 5. – 9.gs. kalnā atradies pilskalns. Pilskalns piedzīvojis dramatiskas cīņas, trīs reizes tas ieņemts un nodedzināts. Pēdējo reizi iekarots 9.gs. un pēc tam pamests uz visiem laikiem. Pilskalnā dzīvojuši gan balti, gan Baltijas somu cilšu pārstāvji, 5. – 9.gs tas bijis nozīmīga Daugavas lejteces centrs. No 1954. līdz 1958.gadam Ķentes kalnā notika plaši arheoloģiskie izrakumi A.Stubava vadībā, kuru laikā arheoloģiskais piemineklis tika pilnīgā izpētīts. Ogres Zilie kalni,ceļa. Pilskalns izveidots Zilokalnu augstākajā vietā, no divām pusēm nogāzes aprokot un nostāvinot. Spriežot pēc neizteiktā kultūras slāņa, šeit bijusi īslaicīga patvēruma vieta. Senkapi

Neliela viduslaiku kapsēta atradusies pie Ogres ietekas Daugavā. Patreiz senvieta appludināta. Vēl vieni senkapi atradās pie Puigu mājām. Izrakumi šeit izdarīti 1954.gadā I.Cimermanes vadībā, izpētot 16. – 17.gs. apbedījumus un atrodot arī agrāka perioda – 5. – 6.gs. senlietas.

Daugavas krastā erozijas rezultātā pie Ciemupes atklājušās vairākas agrāk nezināmas senvietas. Pie "Čabu" mājām apmēram 600 – 800 m garā un 50 – 100 m platā joslā atradusies lībiešu ciema vieta. 1984. gadā tika veikti nelieli aizsardzības izrakumi A. Zariņa vadībā. Atrastās senlietas attiecināmas uz 11. – 13. gs. Ciema rietumu daļā atrodas kapulauks, kas ievērojami postīts ar Pirmā pasaules kara ierakumiem un Daugavas krasta nobrukumiem. Apbedīšanas tradīcijas un senlietas liecina, ka te apglabāti ciemā dzīvojošie lībieši.

Vēlā dzelzs laikmeta lībiešu senkapi konstatēti arī pie pašas Ogres pilsētas robežas, bijušās Sprēstiņu muižas tuvumā. Spriežot pēc intensīvās apdzīvotības Ciemupes apkārtnē, šeit, teritorijā starp Lielvārdi un Ikšķili, vēlajā dzelzs laikmetā atradies lībiešu centrs.

Ogres teritorija 13. – 18.gs.
Pēc krustnešu iebrukuma 13.gadsimtā Ogres apvidus nokļuva Rīgas bīskapijas valdījumā. Livonijas kara laikā (1558. – 1583.) novads tika izlaupīts un izpostīts. 1561. gadā izveidoja Polijas karalim pakļauto Pārdaugavas hercogisti, kurā ietilpa arī Ogres teritorija.

Daudz noteiktākas ziņas par novadu ir no 1599. gada poļu revīzijām, kad gar Ogres ietekas vietu Daugavā minēti daudzi māju vārdi, kas palikuši nemainīgi gadsimtiem ilgi. Lai arī vieta pie upes un Rīgas – Polockas ceļa bija saimnieciski un tirdznieciski ļoti izdevīga, katrs karš te gāja pāri, pēc kā daudzas mājas palika tukšas.

Veidojoties administratīvajam iedalījumam, veidojās robežas – draudzes, pagasta, muižu robežas. Ogre ietilpa plašajā Ikšķiles pagastā, kurā bija vairākas muižas, lielākā no tām – Ikšķiles muiža. Tās robežas ar Sprēstiņu muižu Daugavas krastos bija aiz “Nejautu” mājām. Administratīvais iedalījums gan bijis mainīgs. Pēc Polijas – Zviedrijas kara (1600. – 1629. gadam) Vidzeme nonāca Zviedrijas pakļautībā. 1630. gadā karalis Gustavs II Ādolfs Ikšķiles muižu ar visām tai piederīgajām zemēm dāvināja Rīgas pilsētai. Muižas zemju apsaimniekotāji ilgus gadus, līdz pat 19. gs. beigām, bija Rīgas muižu zemes dzimtsrentnieki.

Konkrētākas ziņas par Ikšķiles muižas mājām ap Ogres ieteku atrodamas 1638. gada arklu revīzijas dokumentos, kur uzskaitīti māju iedzīvotāji vīrieši, saimniecības zirgi un govis, nodevas. 1686. gada vaku grāmatās lasāms, ka gandrīz puse no iepriekš apdzīvotajām saimniecībām ir tukšas. Tomēr mājas, daudzkārt nodedzinātas un nopostītas, tiek atkal atjaunotas, parasti saglabājot savu seno nosaukumu. Piemēram, Šķiperi, Eniņi, Tūtes, Svelmes, Grebes, Ķikuļi, Sekšes. Līdz mūsdienām šie nosaukumi gan nav saglabājušies. Veidojoties Ogres pilsētai, tie ir zuduši.

Pārcelšanās pār Ogres upi notika ar plostiem, bet sausās vasarās braukts arī pāri braslam.

Blakus pārceltuvei atradās Ikšķiles Ogres krogs, upes kreisajā krastā – Sprēstiņu muižai piederīgais Stūra krogs.
Sakarus starp apdzīvotām vietām uzturēja zirgu pasts. Zirgu pasta stacijās varēja pabarot un atpūtināt zirgus, pārnakšņot, atstāt un saņemt pasta sūtījumus. Rakstu avotos ziņas par Ikšķiles pastu ir no 18. gs. beigām. Tā bijusi speciāli celta māja ar dzīvokli pasta komisāram, pasta kantori, staļļiem, auzu tīrumiem, siena pļavām un klētīm.

Dzelzceļa izbūve
Ogres pilsētas veidošanās un tās apkaimes attīstība saistīta arī ar dzelzceļa izbūvi. 1861. gada 12. septembrī atklāja Rīgas – Dinaburgas (tagad – Daugavpils) dzelzceļa līniju.

Dzelzceļš un labvēlīgie ģeogrāfiskie un klimatiskie apstākļi veicināja Ogres attīstību par vasarnīcu un atpūtas vietu, un jau 1862. gadā te sāka ierasties rīdzinieki, lai atpūstos un izklaidētos. Vasarnieki uz dzīvi Ogrē apmetās 1874. gadā, bet daudz masveidīgāks vasarnieku pieplūdums sākās 1885. gadā, kad nodibinājās Ogresparka kolonija. 1908. gadā Ogrē bija jau 200 vasarnīcas, bet līdz 1. Pasaules karam tika uzceltas vēl simts, daļa no tām bija piemērotas arī dzīvošanai ziemā.

1920. gadā Ogre ieguva miesta tiesības, vēlāk miesta teritorija paplašinājās, pievienojot zemes gabalus no Ikšķiles un Ogresgala pagastiem. Līdztekus vasarnīcām tika celtas arī mājas pastāvīgai dzīvošanai. 1928. gada 25. februārī Latvijas pilsētu saimei piepulcējās arī Ogre – LR Saeima Ogres miestam piešķīra pilsētas tiesības. Tolaik Ogre ietilpa Rīgas apriņķī.

Īpašs posms Ogres pilsētas attīstībā bija Mālkalnes sadalīšana gruntsgabalos un apbūve, kas sākās 1926. gadā. Vietu vasarnīcu būvei te pārsvarā saņēma rīdzinieki. Šajā pašā laikā teritoriju starp Daugavu un dzelzceļu, blakus Mālkalnei, sadalīja apbūves gabalos, ko piešķīra Latvijas atbrīvošanas cīņu dalībniekiem.

1932. gadā pilsētai pievienoja ap 400 ha neapbūvētas zemes gar Ogres upes ieteku Daugavā, pie bijušās Ogresgrīvas muižas, Brāļu kapu teritorijā un Grebu salā. 1933. gadā tika apstiprināts pirmais pilsētas apbūves plāns. Šajā gadā ierīkoja arī pirmo tramplīnu ziemas sporta cienītājiem. Ik gadu Ogrē atpūtās pāri par 3500 sezonas vasarnieku un ārzemnieku. Ogre bija izvirzījusies starp Latvijas vadošajiem kūrortiem, atpaliekot tikai no Jūrmalas. 2. Pasaules karā Ogre cieta samērā maz, saspridzināts tikai dzelzceļa tilts, dzirnavas un daži rūpniecības uzņēmumi. Pēc 2. Pasaules kara (1947. gadā) Ogre kļuva par apriņķa centru, no 1950. gada līdz pat šim laikam Ogre ir rajona administratīvais centrs. Kopš 2002. gada novembra – arī Ogres novada administratīvais centrs.

Rīgas tuvums, ērtā satiksme, maz izpostītā infrastruktūra un lieliskie dabas apstākļi jau drīz pēc kara pastiprināja interesi par Ogri kā potenciālu rūpniecības pilsētu – sākās padomju industrializācijas periods un beidzās kūrorta laiki. Tika uzcelts būvmateriālu kombināts, norakts Ogres lepnums un senvēstures piemineklis – Ķentes kalns. Pārogrē, pie pilsētas austrumu robežas, izveidoja rūpniecības rajonu. Industrializācijas rezultātā Ogrē uzcēla vienu no lielākajiem vieglās rūpniecības objektiem Baltijas valstīs – trikotāžas kombinātu. Sākās masveidīgs cilvēku pieplūdums no citām PSRS republikām. Ogrē nojauca daudzas pirmskara vasarnīcas un to vietā uzcēla daudzstāvu dzīvojamās mājas, izjaucot vēsturisko, Ogrei raksturīgo apbūvi.
www.ogresnovads.lv

Ogres novada daba
Ogres novads atrodas Latvijas vidienē, t.s. Viduslatvijas zemienē, precīzāk - Lejasdaugavas senlejas un Ropažu līdzenuma saskares zonā.

Pilsēta izvietojusies Ogres upes krastos pie tās ietekas Daugavā, 43 km no Rīgas līča piekrastes. Arī caur Ogresgala pagastu līkumo Ogres upe, to sadalot divās daļās – Ogresgalā, kuru sauc arī par Kārļiem, un Ciemupē. Pārējās lielākās upes ir Ranka, Ķilupe un Urdziņa, kā arī vairākas mazas upītes.


Gaisa plūsmas
Lai arī Ogre atrodas zemienē, tomēr tā ir novietojusies DA virzienā no līča dienvidu gala. Tā kā pilsētā dominējošie ir R un DR vēji, kas, nākdami no Atlantijas okeāna un atklātās Baltijas jūras akvatorijas pāri Kurzemes un Žemaitijas augstienēm, atdodot tām pietiekoši lielu nokrišņu devu, nonākot Viduslatvijas zemienē un Vidusdaugavas senlejā, ir paspējuši kļūt jau mazliet sausāki, tad Ogres un tās apkaimes klimats ir salīdzinoši sausāks un siltāks nekā pārējā rajona daļās. Tomēr zināma ietekme ir arī Rīgas līcim, sevišķi iegriežoties ZR vējiem. Gaisa vidējā diennakts temperatūra janvārī ir – 5,8 C, jūlijā tā ir 17,2 C. Vasarā gaisa temperatūras maiņas pilsētā ir mazāk krasas, jo apkārtējie pauguri un meži daļēji aiztur gaisa cirkulāciju piezemes gaisa slānī. Uz temperatūras svārstībām izlīdzinoši iedarbojas arī Daugavas ūdens virsma. Pavasarī vējš samērā bieži iegriežas no Z un ZA, atnesdams salnas, kas tuvāk pie Daugavas ir “mazāk kodīgas”. Vasarā, ieplūstot D un DA vējiem, iestājas karsts un sauss laiks.

Klimats
Bezsala periods Ogrē ilgst apmēram 140 dienas gadā, kas ir apmēram par divām nedēļām garāks nekā rajona ZA daļā. Gada vidējais nokrišņu daudzums parasti svārstās no 600 – 650 mm. Nokrišņi izkrīt vidēji 185 dienas gadā. Ogrē ir arī samērā mazs apmākušos dienu skaits gadā, vidēji 126 ( Rīgā 160, Ķemeros – 146 ). Šāds mazs apmākušos dienu skaits Latvijā ir vēl tikai Zemgales līdzenuma D daļā. Tā kā Ogre ir daudz pakalnu, kas apauguši priežu mežiem, tad mikroklimats tajos ir labvēlīgs atpūtai un dažādu elpošanas slimību ārstēšanai, jo gaiss priedulājos ir bagātinājies ar fitoncīdiem, bet spirdzinošo ūdeņu tuvumā ar anjoniem. Ne par velti Ogre sākotnēji attīstījusies kā kūrorts.

Reljefs
Pilsētas reljefs kopumā ir paugurains, ko savukārt nevar teikt par pagasta teritoriju, kas pārsvarā ir līdzena. Atsevišķām pilsētas pauguru grēdām un pakalniem vēsturiski ir radušies dažādi nosaukumi. Jaunogrē stiepjas Zilie kalni, kuru augstākie punkti ir Skatu un Viršu kalni. Pilsētas centrā atrodas Vilku kalni, kuru augstākie pauguri ir Skolas jeb Krēģerkalns. Un Mīlestības kalns. Gar Turkalnes ielu pilsētas kapu virzienā atzarojas Sērķīšu jeb Zaķu kalni. Pārogrē ar Bākas kalnā iebūvēto estrādi un pie Saulstaru sanatorijas esošā Kazaku kalna sākas Grants kalnu virkne, kas tālāk pāriet Lazdu kalnos, kuri noslēdzas ar augstāko virsotni Ogrē – Ķentes kalnu. Daļējas norakšanas rezultātā šī paugura absolūtais augstums samazinājies no 69 līdz 63 metriem. Pie Urgas upītes atrodas 51 m augstais Urgas kalns. Netālu no Ogres centra Upes prospekts uzved lēzenajā un pret dzelzceļu daļēji noraktajā Slotiņkalnā, kurā atrodas Ogres arodģimnāzija, bet pakājē debesīs tiecas Svētā Meinarda Romas katoļu baznīca. Aiz Slotiņkalna atrodas rajons, ko agrāk sauca par Mālkalni. Interesanti, ka šī vieta drīzāk ir līdzena, jo tajā agrāk esošie māla krājumi ir sen jau izmantoti. Pie Jaunogres stacijas atrodas Saules kalns, kas Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līnijas izbūves laikā tika vidū pārrakts. No Jaunogres Zilo kalnu virkne rietumu virzienā iesniedzas Ikšķiles novada teritorijā, līdz pat Tīnūžiem, kur šo Ogres Kangaru daļu sauc par Liepu kalniem.

Dieva radītā daba Ogres novadā patiesi ir skaista. Vēl skaistāka tā kļūst, ja cilvēks grib dzīvot harmonijā ar dabu, saglabā, izkopj un papildina to. Ogrē par visskaistāko vietu var saukt Lazdu kalnu jeb tautā dēvēto Špakovska parku, kur dabiskā vide papildināta ar vairāk nekā 400 dažādu sugu kokiem un košumkrūmiem. Parkā ir izveidots dīķis ar ūdensrozēm. Te var izstaigāt Saules taku, Purva taku, uzkāpt kalna virsotnē pa 100 pakāpienu stāvajām kāpnēm. Parka visaugstākajā vietā ir uzsākta skatu torņa būvniecība. Kad tornis būs gatavs, no tā pavērsies gleznains skats. Ogrēnieši un pilsētas viesi ir iemīļojuši šo vietu un ir pateicīgi Špakovsku ģimenei par dendroloģiskā parka ierīkošanu, kopšanu un nemitīgu papildināšanu ar kaut ko jaunu. Šeit ikviens var justies labi un patīkami visos gadalaikos.


Ar Ministru kabineta 2004. gada 24. aprīļa grozījumiem par dabas parkiem Ogres Zilie kalni un Ogres upes ieleja ir iekļauti dabas parku skaitā. Ogres pilsētā kā smaile no Ikšķiles novada iesniedzas arī Zilo kalnu dabas parka austrumdaļa ar platību 22,5 ha, pārējie 287,4 ha ietilpst Ikšķiles novadā un pieder Rīgas pašvaldības aģentūrai. Paši kalni jeb osu virknes aizņem apmēram 26 ha no visas teritorijas.

Atklājies, ka šajā teritorijā ir 16 Latvijas Sarkanajā grāmatā aizsargājamu un 5 Eiropas Savienības HD – biotopu direktīvā - ietverto augu sugu, kā arī vēl vesela virkne strauji izzūdošu augu sugu. No svarīgākajiem aizsargājamiem augiem jāmin: pundurbērzs, smiltāju esparsete, šaurlapu lakacis, Ruiša pūķgalve, meža silpurene, pļavas silpurene, smaržīgā naktsvijole, gada staipeknis, vālīšu staipeknis, parastais plakanstaipeknis, jumstiņu gladiola, smiltāju neļķe, zāļlapu smiltenīte, lielā noraga, lielziedu uzpirkstīte, kalnu rūgtdille.

Ap dažiem aizsargājamiem augiem izveidojami mikroliegumi – tur aizliegta mežu kopšana un ciršana, zemes transformēšana, minerālmēslu, citu ķīmisko vielu lietošana, kā arī citas darbības, kas varētu izmainīt biotopa dabas apstākļus.

Augsta bioloģiskā vērtība piemīt Zilo kalnu dabiskajiem mežu biotipiem, kā arī Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājamajiem biotipiem – skujkoku mežiem uz kalnu osu grēdām, priežu mežiem ar meža silpureni, ar sarkano gandreni un citiem retiem augiem. Teritorijas bioloģiskā daudzveidība un vizuāli augstvērtīgās ainavas nodrošina dabas parka augsto rekreācijas vērtību. Turklāt Zilie kalni ir iecienīta ogrēniešu atpūtas vieta, taču dabas parka statusa piesķiršana neliegs šeit gan atpūsties, gan sportot. Izstrādājot un attīstot Zilo kalnu infrastruktūru, zonējumu, cilvēku plūsmas tiks virzītas tā, lai apietu un saudzētu aizsargājamo augu teritorijas.

Ogres novadā iestiepjas arī Ogres upes ielejas dabas parka rietumu gals. Pats dabas parks sākas tūlīt lejpus Ērgļiem un pēc 120 km beidzas pie Ogresgala. Pati Ogres upe uzskatāma par vidēja lieluma upi, kuras vērtību palielina fakts, ka tā nekad nav bijusi nevienā posmā bagarēta. Lai gan upes lejtecē Ogres pilsētas teritorijā ir uzcelta hidroelektrostacija, mazo HES masveida celtniecība, par laimi, upei gājusi secen. 2003 gadā eksperti no Latvijas Dabas fonda, izpētot Ogres upes ieleju konstatēja, ka tajā ir ļoti liela īpaši aizsargājamo biotopu un augu sugu atradņu koncentrācija. Upes ielejā tika konstatēti 15 Latvijā īpaši aizsargājami biotopi, tādi kā nogāžu un gravu meži, izcilas straujteces, parkveida pļavas, augu sugām bagātās atmatu un dabisko palieņu pļavas, ozolu, gobu un ošu jauktie meži, pārmitrie platlapju meži un citi biotopi, kas gandrīz vairs nav saglabājušies Eiropas blīvi apdzīvotajos rajonos un strauji izzūd urbanizētajās teritorijās arī Latvijā. Ogres upes ielejas krasti ir izteikti vērsti pret ziemeļiem un dienvidiem, līdz ar to katrā krastā ir savs mikroklimats. Ja vienā jau zaļo zāle un zied efimēri, tad otrā krastā vēl sniegs nav nokusis. Arī tik liela aizsargājamā auga koncentrācija, piemēram, kā augstais gaiļpiesis, pie Ogres upes nav citur Latvijā
www.ogresnovads.lv