Neoromānika
Neoromānika kā retrospektīvs stilistiskais virziens guva izplatību dažādu ēku tipu arhitektūrā visā Eiropā un arī Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) 19. gs. un 20. gs. sākumā.
Vēsturiskā izveidošanās un attīstība laikmeta kontekstā
Neoromānika kā historisma arhitektūras stilistiskais virziens veidojās romantisma ideju kontekstā. 18. gs. 2. pusē un 19. gs. sākumā, paralēli aktīvam antīkās senatnes izziņas procesam, radās interese par nacionālo pagātni un viduslaiku arhitektūru.
Lielbritānijā romānikas stila elementus, nereti apvienojumā ar gotikas stila elementiem, brīvā formā sāka izmantot jau 18. un 19. gs. mijas arhitektūrā, piemēram, angļu arhitekta Roberta Smērka (Robert Smirke) projektētajā Īstnoras pilī (Eastnor Castle, 1812–20) Herefordšīrā, taču plašu izplatību un nozīmi Eiropas arhitektūrā neoromānika sāka iegūt 19. gs. 20. gados.
Nacionālā arhitektūras mantojuma izpētes standarti 19. gs. sākumā tika noteikti Anglijā, kur agrāk nekā citviet Eiropā publicēti pētījumi par vietējo viduslaiku arhitektūru: romānikas jeb normaņu (Norman) arhitektūras raksturojums un detaļu zīmējumi visagrāk parādījās angļu arhitekta Tomasa Rikmena (Thomas Rickman) publikācijā “Mēģinājums izšķirt stilus angļu arhitektūrā, no iekarojuma līdz reformācijai” (An attempt to discriminate the styles of English architecture, from the Conquest to the Reformation, 1817), kas ietekmēja arhitektūras jaunradi, veicinot aizsākt precīzu vēsturisko romānikas formu izmantošanu arhitektūras projektēšanā.
Nozīmīgākie paraugi
Eiropā virziens bija aktuāls no 19. gs. 20. gadiem līdz 20. gs. sākumam, un guva izplatību galvenokārt dievnamu arhitektūrā. Velsiešu arhitekta Tomasa Pensona (Thomas Penson) projektētās Velšpūlas Kristus baznīcas (Christ Church, 1839–44) interjerā agri lietots historisma arhitektūrā izplatīts dekoratīvās apdares paņēmiens – terakotas plastiskie dekori: ar daudz ekonomiskākiem rūpnieciskiem paņēmieniem viegli formējamā materiālā atveidoti vēsturiskajiem stiliem raksturīgie rokām darinātie akmens kalumi. Neoromānikas aspekti vācu zemēs atklājas t. s. apaļloka stila (vācu Rundbogenstil, angļu round-arch style) arhitektūrā, un viens no agrākajiem piemēriem, kurā izteikti dominē romānikas formu valoda, ir vācu arhitekta Frīdriha Vilhelma fon Gertnera (Friedrich Wilhelm von Gärtner) projektētā Sv. Ludviga baznīca (Ludwigskirche, 1829–44) Minhenē; romānikas un agrās kristietības arhitektūras paraugu ietekmē celta arī Miera baznīca (Friedenskirche, 1845–48) Potsdamā, ko projektēja Prūsijas galma arhitekts Ludvigs Persijs (Ludwig Persius). Parīzē franču arhitekta Jozefa Ogista Emila Vaudremera (Joseph Auguste Émile Vaudremer) projektētie dievnami – Oteijas Dievmātes baznīca (Notre-Dame-d'Auteuil, 1876–80) un Monrūžas Sv. Pjēra baznīca (Saint-Pierre-de-Montrouge, 1864–72) – celti precīzi sekojot Francijas romānikas paraugiem.
Neoromānika 1870–1900 piedzīvoja uzplaukumu ASV arhitektūrā, kur t. s. Ričardsona romānikas (Richardsonian Romanesque) stilu popularizēja prominentais amerikāņu arhitekts Henrijs Hobsons Ričardsons (Henry Hobson Richardson), pēc kura projektiem celtas sabiedriski nozīmīgas ēkas daudzās ASV pilsētās, t. sk. Trīsvienības baznīca (Trinity Church, 1872–77) Bostonā.
Laicīgu neoromānikas stilā būvētu sabiedrisko ēku vidū izceļas angļu arhitekta Elfreda Voterhausa (Alfred Waterhouse) projektētais Dabas vēstures muzejs (Natural History Museum, 1873–81) Londonā, kur retrospektīvo formu valoda izmantota apvienojumā ar jaunākajām būvniecības tehnoloģijām: būvniecībā izmantotas dzelzs karkasa konstrukcijas un polihroma terakotas fasāžu un interjera apdare.
Neoromānikas stila piemēri sastopami arī Latvijas arhitektūrā, t. sk. Baltijas vācu izcelsmes arhitekta Gustava Hilbiga (Gustav Hilbig) projektētais Rīgas Politehnikums (1866–69; mūsdienās – Latvijas Universitātes galvenā ēka Raiņa bulvārī 19).
enciklopedija.lv
