Mīnmetējs

Mīnmetējs ir artilērijas ierocis ar balsta plati, paredzēts pretinieka kājnieku, kaujas tehnikas un fortifikācijas būvju iznīcināšanai. Mīnmetējs ir vieglais atbalsta ierocis, kurš veic apšaudi pa mērķiem, kuri neatrodas tiešā redzamībā, ar maksimālo stobra pacēlumu 85°.

Konstrukcija
Mīnmetējs sastāv no stobra, ierīces stobra nostādīšanai vajadzīgajā leņķī un mīnmetēja pēdas, kura novada atsitiena impulsu zemē. Stobrs un pēda savstarpēji savienoti ar šarnīru. Stobra lejasdaļā ievietota ierīce mīnmetēja mīnas izšaušanai (parasti ar adatu, kas uzsit pa kapsulu). Mīnmetēju ar kalibru līdz 120 mm pielādēšana parasti notiek caur Stobra tievgali. Lielāka kalibra mīnmetēji parasti tiek pielādēti caur stobra resgali.
(lv.wikipedia.org/wiki/Mīnmetējs)

Mīnmetējs spēj atklāt uguni jebkurā diennakts laikā, jebkuros laika apstākļos, turklāt ātri un ar samērā augstu precizitāti, kas nav mazsvarīgi. Mīnmetējs ir savā veidā unikāls ierocis, jo tas šauj ar augstu trajektoriju, tāpēc tam neeksistē tā sauktais neķerlauks. Taču, lai mīnmetējs kalpotu savam mērķim, ir nepieciešami labi apmācīti karavīri.

Mīnmetēju vienību struktūra visā pasaulē ar dažām niansēm ir gandrīz vienāda:

• mīnmetēju apkalpes — katrs karavīrs apkalpes sastāvā ir atbildīgs par sava uzdevuma pēc iespējas ātrāku un precīzāku izpildi;
• šaušanas datu sagatavošanas centrs — vienības smadzeņu centrs, kas to vada, pieņem uguns izsaukumus, sagatavo šaušanas datus un nodod tos tālāk mīnmetēju apkalpēm, pēc vajadzības tam jāveic arī uguns atbalsta koordinācija;
• priekšējie novērotāji — atrodas kopā ar kājniekiem apvidū un nosaka mērķa koordinātas, raksturo to un pēc tam koriģē uguni.