Milzu sprigane (Impatiens glandulifera)
Puķu jeb milzu sprigane - Impatiens glandulifera Royle (syn. I. roylei Walp.)
Puķu jeb milzu sprigane - angliski: Indian Balsam; vāciski: Drüsiges Springkraut; zviedru: jättebalsamin; igauņu: verev lemmalts; lietuviešu: bitinė sprigė; krievu: недотрога Ройля
Milzu sprigane (Impatiens glandulifera) ir viengadīgs balzamīņu dzimtas lakstaugs, vairojas ar sēklām, liels (ga 50-170 cm). Stublājs blīvi aplapots, stāvs, zarains, sulīgs, mezglos manāmi resnāks, kails. Lapas olveidīgi lancetiskas (ga 6-12 cm, pl 2-5 cm), stublāja augšdaļā mieturī vai pretējas. Lapas mala zobaina, kāts īss. Ziedi garkātainos, skrajos ķekaros augšējo lapu žāklēs.
Ziedi no sārtiem līdz violetiem, lieli (ga 3-4 cm), strupi, piesis īss un strups (ga līdz 0.5 cm), zaļgansārts. Arī olveidīgās (brīvās) kauslapas ar sārtu nokrāsu. Auglis - kaila, iegarena piecvāršņu pogaļa. Zied no jūlija līdz oktobrim. Zieda krāsā liela variācija. Britānijā un aizjūras apgabalos dažādas. D Polijā ir tumši rozā ziedi, turpretī Holandē dominējošā krāsa ir bāli rozā, Britānijā sastopamas miksētas krāsu formas, kuru izcelsme nav izprasta.
Sprigaine veido monokultūras, nomācot vietējos augus.
(latvijasdaba.lv)
Puķu sprigane - Impatiens glandulifera cēlusies no Himalajiem un Eiropā – Anglijā – ievesta 1839. gadā. Tā kā puķu sprigane ir ļoti dekoratīva, tā drīz vien no Anglijas tika introducēta arī citu valstu dārzos Eiropā. Sugas izplatība Lielbritānijā bija tik strauja, ka jau 60 gadus pēc introdukcijas puķu sprigane bija ieguvusi agresīvas nezāles statusu. Sugas latīniskais nosaukums Impatiens nozīmē «nepacietīgā», Indijā šo augu sauc arī par «nepieskaries man». Tas tādēļ, ka augs rudenī izšauj sēklas, tiklīdz tam pieskaras. Viens augs saražo līdz pat 2000 sēklu, kas tiek aizšautas vairāku metru attālumā, kur tās nākamajā pavasarī izdīgst, nodrošinot auga tālāku izplešanos.
Augs ir viengadīgs, rudens pirmajās salnās nosalst, taču izplatīšanās maniere nodrošina sugas ātru savairošanos vietās, kur tā reiz parādījusies. Parasti augs nonāk jaunās vietās līdz ar dārza atkritumiem, kas neapdomīgi tiek iz-sviesti dārzu malās, izgāztuvēs un upju krastos. Spriganei vispiemērotākās ir bagātas, mitras augsnes, it īpaši gar upēm. Ūdens tuvums nodrošina sēklu izplatību lielākos attālumos, kā rezultātā suga var pārņemt upes krastus, pilnībā izspiežot vietējās, upju krastu veģetācijai raksturīgās sugas. Latvijā sprigane sastopama daudzviet, arī upju krastos. Esmu novērojusi sprigaņu audzes, piemēram, Pārdaugavā gar Mārupīti, Saulkrastos pie Pēterupes, Iecavā, Sabilē, Ķekavā, kur sprigane lekni aug gar upju krastiem. Šī suga izplatījusies visā Eiropā vairāk nekā 20 valstīs. Vislielākās raizes suga sagādā Lielbritānijā, kur tā apsēdusi teju visu upju un upīšu krastus. Sprigane sasniedz aptuveni 3 m augstumu, noēno citas sugas, kas tur vairs nespēj augt, līdz ar to lakst- augu apakšējā stāvā neaug nekas, kas rada pastiprinātu upju krastu eroziju un augsnes izskalošanos. Pagaidām šā auga izplatīšanos Eiropas ziemeļos ierobežo klimatiskie apstākļi, taču sagaidāms, ka, paaugstinoties vidējām gada temperatūrām, sprigane, līdzīgi kā Lielbritānijā, varētu izplatīties arī Eiropas ziemeļos.
www.videsvestis.lv
Balzamīņu dzimtā Latvijā ietilpst viengadīgi lakstaugi. Ziedi nekārtni, ar piesi. Latvijā atrastas 3 sugas.
No spriganēm (Impatiens) ne bieži mitros un purvainos mežos, uz meža ceļiem, upju un ezeru krastmalu krūmājos, grāvjos sastop meža sprigani (Impatiens noli-tangere) ar 40 - 100 cm garu, zarotu stublāju. Lapas iegareni eliptiskas vai olveidīgas. Ziedi 2,5 - 3 cm gari, citrondzelteni, ar līku piesi. Zied VII, VIII.
Retumis visā Latvijā sastopama sīkziedu sprigane (Impatiens parviflora), kas ir naturalizējies adventīvs augs. Tās stublājs 20 - 60 cm garš, lapas eliptiskas vai olveidīgas. Ziedi līdz 1 cm gari, dzelteni, ar taisnu piesi. Zied no VI - VIII. Auglis – pogaļa.
Dārzos kultivē un pāriet savvaļā, it sevišķi savairojoties nezālienēs, izgāztuvēs, krūmājos un mežmalās puķu jeb milzu sprigane (Impatiens glandulifera, sin. Impatiens roylei). Tās stublājs ir līdz 2 m garš, lapas mieturos vai pretējas, 6 - 12 cm garas un 2 - 4 cm platas, Ziedi ķekaros, galvenokārt augšējo lapu žāklēs, violeti vai sārti. Zied no VII - IX. Auglis – pogaļa.
latvijas.daba.lv
Sprigaine veido monokultūras, nomācot vietējos augus. Ļoti labi izplatās ar sēklām.
Uz Eiropu no tāliem austrumiem sprigane tika atvesta ap 1830 gadu. Izmantota apstādījumos, bet ātri pārgājusi savvaļā. Suga Eiropā izplatās neiedomājanā ātrumā. Mūsdienās tā vairākās valstīs rada problēmas, izkonkurējot vietējos savvaļas augus. Piemēram Lielbritānijā tā ir izpletusies daudzu upju krastos, izspiežot vietējās sugas. Augam uz ziemu ejot bojā paliek ar veģetāciju nenostiprināta augsne, kas ar ziemas lietiem un pavasara nokrišniem ieskalojas upē. Notiek strauja krastu eroziju un ūdenu eitrofikācija.
Lielbritānijā ar sprigani mēģina cīnīties to iznīcinot atsevišķu upju baseinos, bet par labāko risinājumu vienprātības nav.
www.darzs.lv
